Fotogrāfs Aivars Rozenbahs savos darbos eksperimentē ar tehnoloģiju, veidojot kolāžas, kurās cianotipija izmantota savienojumā ar citām fototehnikām. Uzsvērtā attiecība starp fotogrāfiju kā mākslas darbu un stāstu par pašu attēlu kā foto procesa rezultātu iekļaujas mūsdienu mākslā, kur nemitīgi tiek meklēti jauni veidi, kā vērot un uztvert mākslu. A. Rozenbahs dzīvo un strādā Liepājā. Fotogrāfs ieguvis profesionālo maģistra grādu mākslā.
Izstāde muzeja izstāžu zālē apskatāma līdz 31. jūlijam.

Izstādē apskatāmi mākslinieka pēdējo gadu dažāda žanra darbi. Aivars Rozenbahs strādā tradicionālajā cianotipijas tehnikā, kas ir viens no pirmajiem foto procesiem 19. gadsimta vidū. Iesākumā šo fotoprocesu pārsvarā lietoja amatieri-botāniķi fotogrammu izgatavošanai. Vēlāk to, sauktu arī par blueprint, izmantoja fotoreprodukciju izgatavošanai no rasējumiem.Darba veidošana sākas ar to, ka uz papīra vai cita materiāla uzklāj speciālu emulsiju, kad tā nožūst, papīru kombinē ar fotogrāfiju, augiem, spalvām vai citiem materiāliem, un tad nāk svarīgākais posms – gaismas pelde. Vislabāk, ja tā ir saules gaisma, bet var izmatot arī speciālas lampas.Mākslinieks uzsver, ka fotografēšana viņam ir aizraušanās uz mūžu, kopš skolas gadiem, kad to atklāja, esot vien 7. klases skolnieks. Izejot cauri dažādām tehnikām un metodikām fotogrāfijas mākslā, mākslinieks nonācis pie cianotipijas un nu to vairs nav gatavs mainīt ne pret ko citu. Cianotipija ir tehnikas veids fotogrāfijā, kurš izslēdz jebkādu masveida tirāžu, jo ir gandrīz neiespējami uztaisīt divas identiskas kopijas no oriģināla. Mūsdienās fotomāksliniekiem cianotipija un tai līdzīgas fototehnikas ir alternatīva digitālajai fotogrāfijai.