MUZEJA VĒSTURE

Aizputes muzeja pirmsākumi meklējami aizvadītā gadsimta trīsdesmitajos gados , kad Aizputē ieradās gleznotājs JĀNIS AUDRIŅŠ un 1932. gadā sāka strādāt par skolotāju Aizputes valsts ģimnāzijā- tagadējā muzeja ēkā . Viņu ieinteresēja mazpilsētiņas Aizputes vēsture un senatnes atradumi tuvējos senkapos Ormaņkalna apkārtnē. Viņš bija tas, kuram radās ideja par senlietu krātuves-muzeja radīšanu Aizputē. J. Audriņš vērsās pie toreizējā pilsētas galvas- Jāņa Jirgensona , kas šo ieceri atbalstīja. Pilsētas valdes lēmums par Aizputes muzeja izveidošanu tika pieņemts 1936. gada 6.aprilī,taču muzeja atklāšana notika 7 ½ mēnešus vēlāk – 21. novembrī. To atklāja izglītības ministrs profesors Augusts Tentelis, dienā, kad Aizputē uz sanāksmi bija ieradušies 110 Aizputes apriņķa skolotāji. Muzeja atklāšanā A. Tentelis teica šādus viedus vārdus:

"Ir jauki, ka kādā Latvijas stūrītī domā par vēsturi un mūsu dzimto zemi. Man prieks nodot atklātībai šo muzeju. Gādājiet, lai apkārtnes ļaudis varētu nākt un ar lepnumu iepazīties ar savas tautas pagātni".

Muzejs tolaik atradās 3 nelielās telpās pilsētas valdes ēkas 2. stāvā Atmodas ielā 19. Muzeja tapšanā J. Audriņam ļoti daudz palīdzēja viņa audzēkņi-ģimnāzisti un Aizputes Aizsargu pulks. Muzeja tapšanu atbalstīja arī Aizputes ģimnāzijas direktors – vēsturnieks - Pauls Pakalniņš.

Pēc aizputnieces, toreizējās ģimnāzijas audzēknes, Rotas Saveljevas atmiņām – pirmajā telpā bijušas Pirmā pasaules kara trofejas, kā arī senie darba rīki un saimniecības piederumi. Otrā telpā - apģērbi, tautas tērpi, rokdarbi, izrakumos atrastās senas rotas lietas. Trešajā - gleznas: gan paša Audriņa, gan citu autoru.

Aizputes iedzīvotāji bija ļoti ieinteresēti senmantu vākšanā, tādēļ drīz vien savāktajiem eksponātiem trīs mazajās, muzejam atvēlētajās , telpās kļuva par šauru, tādēļ J. Audriņš ierosināja muzeju pārcelt uz veco Ordeņpili.

Drīz vien - 1938./1939. gadā pils dienvidu spārnā astoņas telpas sāka apsaimniekot muzejs. Muzeja krājumā tolaik bijusi neliela mākslas darbu un grāmatu kolekcija. Starp eksponātiem pats vērtīgākais bijis Glika tulkotās Bībeles pirmiespiedums, bet pats smagākais eksponāts bija 17 gs lielgabals.

1944. gadā J. Audriņš ar ģimeni devās emigrācijā uz Vāciju un pēcāk uz Ņujorku Amerikā. Muzejs tika slēgts un tā eksponāti nodoti Kuldīgas muzejam.

Taču jau 1946. gadā Aizputes apriņķa laikrakstā "Jaunais ceļš" tika publicēts uzaicinājums sākt atkārtoti vākt senlietas Aizputes muzejam. Muzeju atvēra 1949. gadā Aizputes ordeņa pilī un tā veidotājs atkal bija gleznotājs - šoreiz KĀRLIS BALDONIS no Kalvenes.

1950. gadā par muzeja direktoru kļuva VOLDEMĀRS BLOKS. Tolaik muzeja materiāli bija izkārtoti 6 telpās, atsevišķa telpa bija eksponātu apstrādei (krātuve) un fotolaboratorijai. Eksponātu skaits bija vairāk kā 2 tūkstoši. Tika izveidota muzeja sabiedriskā padome, kas plānoja muzeja darbu. Sadarbība izvērsās arī ar Dabas muzeju Rīgā un vidusskolas vēstures pulciņu.

Pēc V. Bloka muzeja vadību 1951. gada rudenī pārņem LILIJA POZILEKA , bet pēc viņas - 1954. gadā E. RĒDLIHS.

Kaut arī muzejam bija visas iespējas attīstīties, to slēdza, jo dažiem Aizputes rajona vadošajiem darbiniekiem šķita, ka muzeja vadītāja alga, kas tolaik bija 600 rubļi, ir zemē nomesta nauda. 1952. gada 4. novembrī muzeju slēdz ar Aizputes rajona TDP IK lēmumu. Muzeja savāktie eksponāti atkal tiek Kuldīgas un Liepājas muzejiem.

1975. gadā 22. jūlijā muzejs atsāka savu darbību Liepājas rajona Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības paspārnē sabiedriskā muzeja statusā. Muzeja vadītājs bija HENRIHS BETHERS. Sabiedriskā muzeja statusā muzejs darbojās līdz 1989. gadam.

Ar Aizputes domes 1993. gada 6. aprīļa lēmumu Nr. 52 Aizputē tika dibināts Aizputes novadpētniecības muzejs pašvaldības muzeja statusā. Muzeja dibināšanas iniciatore bija pašvaldības deputāte Dzintra Smiltiņa. Tā mājvieta līdz 1999. gadam bija divas telpas Kuldīgas ielā 10. Muzeja vadītāja bija DINA KOPŠTĀLE. Muzeja ekspozīcijā bija apskatāmi seni darba rīki, sadzīves priekšmeti un fotogrāfijas.

1999. gadā Aizputes pašvaldība muzejam deleģēja arī Aizputes tūrisma informācijas centra funkcijas, tādēļ ar 1999. gada 15. septembri Aizputes novadpētniecības muzejs pārcēlās uz jaunām un plašākām telpām Jaunās Pilsmuižas ēkā Skolas ielā 1. Par Aizputes novadpētniecības muzeja - Tūrisma informācijas centra vadītāju sāka strādāt JOLANTA BERGA. Muzeja ekspozīcijas atklāšana jauniegūtajās telpās notika 2001. gada 29. jūnijā, bet 2002. gada jūlijā muzejs izgāja akreditācijas procesu , kā pirmais Liepājas rajona pašvaldības muzejs, iegūstot akreditēta muzeja statusu. Muzejs atkārtoti akreditēts 2007. un 2012. gados.

2015. gadā, realizējot Eiropas lauksaimniecības fondam aktivitātē "Lauku mantojuma saglabāšana un atjaunošana" iesniegto projektu, tika rekonstruēta daļa no ēkas pagrabstāva telpām un tajās iekārtota muzeja pastāvīgā ekspozīcija "Senās lauku amata prasmes".

Muzeja telpu kopējā kvadratūra ir 854 m2, apmeklētājiem apskatāmas 8 pastāvīgās ekspozīcijas un izstāžu zālē eksponētās mākslas un tematiskās izstādes. Kopējais krājuma vienību skaits - virs 13 tūkstošiem.