MUZEJA ĒKAS VĒSTURE

PASAKA PAR MĀJU, KURĀ DZĪVO UN PIEPILDĀS SAPŅI

Reiz, sen senos laikos, vismaz 255 gadus atpakaļ, tādas vietas Aizputē, kurai tolaik bija dots pavisam cits vārds- Hasenpoth-, vēl nemaz nebija, tādēļ cilvēki ļoti , ļoti vēlējās sev tādu radīt . Taču sapņiem neder jebkura katra vieta, jo ja tiem nepatiktu tur dzīvot, viņi nekad, nekad nepiepildītos.

Izstaigājusi Aizputes Pils muižas teritoriju tās īpašniece Jūlianna Eleonora fon Bēra ( dzimusi fon Bīlova) mājvietu sev un saviem sapņiem izvēlējās, viņasprāt, pašā skaistākajā vietā- pakalnā, gleznainiem līčiem skautas Tebras upes krastā, tieši iepretim sniegbaltai baznīcai, kas lepni spoguļojās upes ūdeņos. Baronese sapņoja , ka arī viņas uzceltā nama atspulgs reiz tikpat skaisti mās pretim baznīcas majestātiskajam atspulgam.

Gāja gadi un baroneses iecerētā māja tapa, balstīta uz lieliem laukakmeņiem un mūrēta no stipriem Kabilē darinātiem ķieģeļiem. Kad baroneses ģimene tajā apmetās uz dzīvi, viņi mājai deva Jaunās Pilsmuižas vārdu. Līdz ar viņu mājā uz dzīvi apmetās arī viņas sapņi. Tie bija lieli un skaisti sapņi, kurus mājā dzīvojošie cilvēki nodeva no paaudzes uz paaudzi, jo visus tos nevarēja piepildīt viena cilvēka mūža garumā.

Šai mājā tais' sensenajos laikos tika izsapņots un piepildīts sapnis par graudu maļamajām Dzirnavām, alus brūzi un kalēja smēdi gleznainās upes krastā, skaistiem staļļiem lepnajiem kumeļiem un ērtiem mājokļiem kalpotājiem jaunās Pilsmuižas pagalmā.

Sapņiem šī mājvieta ļoti patika, tāpēc viņi arī ļoti bieži iznāca saules gaismā un - piepildījās. Dažbrīd viņu mājā bija tik ļoti daudz, ka visiem nepietika vietas gaišajās istabās ar saules pielietajiem logiem, un viņi sev mājvietu atrada arī pagrabstāva kambaros, kur tika gatavota maltīte un arī bēniņos, kur tiem nācās dalīt mājvietu ar sikspārņiem. Taču viņi viens otram netraucēja, drīzāk jau otrādi: vieni iemācījās sapņot, bet otri- lidot.

Gadiem ejot, vienus mājā dzīvojošos cilvēkus nomainīja citi, bet daudzi viņu sapņi palika šeit un iemācījās sadzīvot ar ienācēju sapņiem. Īpaši daudz viņu šeit vienviet dzīvoja vairāku desmitu gadu garumā, kad ēkā bija dzirdamas bērnu skaļās un dzīvespriecīgās balsis. Bērni ik dienu šurp nāca no tuvākas un tālākas pilsētiņas apkārtnes, lai smeltos dzīves gudrības, kas nepieciešamas, lai arī viņu sapņi reiz varētu piepildīties. Viņi šeit mācījās lasīt, rakstīt, rēķināt, dejot un dziedāt. Viņi šeit mēdza darīt arī dažādas blēņas, kad skolotāji to neredzēja.

Kad pilsētiņas vadība bērnu skološanai radīja citu mājvietu pilsētas centrā, viena daļa no viņiem Pilsmuižā atgriezās tikai vēlās pēcpusdienās un vakara stundās, lai atpūstos un sagatavotos jaunai skolas dienai. Te -mājas otrajā stāvā- viņi savās gultiņās naktīs izsapņoja pašus skaistākos un krāsainākos skolas gadu sapņus, no kuriem daudziem vēlāk bija lemts arī piepildīties. Savukārt mājas pirmajā stāvā izveidotajā Amatniecības skolā jaunieši darbojās ar zāģiem, āmuriem, ēvelēm un kaltiem, radot dažādus skaistus priekšmetus un mēbeles no koka.

Rosība notika arī pagrabā. Tur Tehniskās Jaunrades centra pulciņos iesaistīto bērnu čaklās rokas stūma ar gružiem piekrautas ķeras , mūrēja un krāsoja, cenšoties īstenot sapni par kafejnīcu, pirti, atpūtas un nodarbību telpām.

Kad arī šie sapņi bija izsapņoti, jaunais gadu simtenis mājai atnesa jaunus iemītniekus un arī to sapņus. Mājas otrajā stāvā uz dzīvi ievācās pilsētas muzejs ar sapni par otrajām mājām daudzām senām un ar pilsētas vēsturi saistītām lietām.

Ar sapni veicināt bērnu garīgo attīstību pēc Montesori metodes te atnāca sabiedriskā organizācija "Saulessvece", bet mājas pirmajā stāvā skolēni īstenoja savus sapņus un ieceres dažādos Skolēnu jaunrades centra piedāvātajos pulciņos.

Tikai mājas pagrabā vēl joprojām turpināja dzīvot daudzi skaisti un nepiepildīti sapņi. Daļai no tiem bija lemts piepildīties pēc 10 gadiem, kad ar sapni par Vīna darītavu pagraba labās puses spārnā atnāca SIA "Eko vīns".

Saskumuši pagrabā dzīvoja sapņi par muzeja ekspozīcijas un nodarbību telpām pagraba kreisajā spārnā, par mobilo pacēlāju apmeklētājiem ar kustību traucējumiem, optiskā interneta pieslēgumu un stāvlaukuma izveidi automašīnām.

Tikai 2014. gadā Lauku atbalsta dienesta izsludinātais ES projekts finansējuma pieteikumiem lauku kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai piedāvāja iespējas visu, līdz šim ilgi loloto, sapņu piepildījumam. Kad dzīves piedāvātās iespējas pēkšņi pieklauvē pie namdurvīm, cilvēka paša ziņā ir tās atvērt vai ļaut, lai tās dodas klauvēt pie citām durvīm. Lai arī šo klauvējienu sadzirdējām gandrīz pēdējā brīdī, riskējām - un durvis atvērām. Tai brīdī vissvarīgākais bija noticēt tam, ka mēs to patiesi vēlamies un arī varam izdarīt, lai Jaunās Pilsmuižas pagrabs atkal atdzimtu.

Paldies visiem, kas ar savu darbu, atbalstu un idejām bija līdzdalībnieki un liecinieki liela sapņa pārtapšanai īstenībā. Tāpēc arī šī pasaka beidzas ar vārdiem,: ".... un viņi visi jaunajā Pilsmuižā dzīvoja ilgi un laimīgi līdz mūža galam...."