VARIS SANTS

Nu jau pusgadsimtu mani soļi mēro mūsu mazpilsētas ielas. Atmiņas par to kā Aizpute izskatījās manā bērnībā vai skolas gados uzskatu par savu bagātību. Patiesi, nav taču pagājis nemaz tik daudz laika, kad Vecajā pilī vēl gāju pie Skolotāja Ilmāra Šteinberga uz vēstures pulciņa nodarbībām, vai atceroties skaistās vecās ēkas un romantiskos pagalmiņus ar malkas šķūnīšiem Padomju ielā Tebrasmalā , pārņem nostaļģiskas noskaņas un skumjas atmiņas.

Raugos ēku vietās kā bezzobainā mutē un gribas novērsties... Tomēr nav nozīmes meklēt vainīgos. Tā ir Pasaules kārtība - mēs paši arī dzimstam un mirstam. Mūsu skumjas mijas ar priekiem un ikdienas steigu , bet galu galā visu pārklāj aizmirstības putekļu kārta.

Atskārstu, ka ir tik patīkami gremdēties atmiņās, klausīties nostāstos un pētīt vecās pilsētas pastkartes. Pētu, atceros, salīdzinu un pēkšņi saprotu, ka ir taču jābūt kādam, kurš saglabā Aizputes seju tādu, kāda tā ir šodien. Manos spēkos nav atjaunot Veco pili- es varu tikai saglabāt nākamajām paaudzēm savu Aizputi fotogrāfijās.

Vēl aizraujošāk ir mēģināt pārfotografēt vecās Aizputes pastkartes no jauna tādas, kādas tās izskatās šodien. Prieks, ka manas fotogrāfijas var papildināt mūsu Aizputes vēstures pētnieka Ivara Silāra pastkaršu aprakstus, veidojot skaistu pilsētas portretu gadsimta garumā.

Eju ar fotoaparātu rokās un pēkšņi sastopu aizvēsturiskus zemnieku pajūgus, cīnāmies ar apledojušo stāvo kalnu Liepājas ielā, saklausu Domes pulksteņa zvanu vecajā tirgus laukumā un saprotu, ka ne jau es rokos pagātnē, bet mūsu senči - aizputnieki ir izvēlējušies mani, lai atklātu Jums daļiņu no šīs jaukās pilsētas vēstures.

Esmu atskārtis, ka tas nav tikai mans ceļojums Aizputes pagātnē, bet drīzāk gan Vēstījums nākotnei...