No 4. augusta līdz 7. septembrim muzeja izstāžu zālē piedāvājam apskatīt fotogrāfa Mārtiņa Kalniņa fotokameras apstādinātos mirkļus  savā dzimtajā pilsētā Aizputē, gan arī citviet.  Par savu aizraušanos ar fotografēšanu Mārtiņš saka lūk ko:

"Pirmsākumi manām foto gaitām ir meklējami 2005. gadā. Šķiet, ka tas bija gads, kad izfotografēju savu pirmo 36 kadru fotofilmiņu ar padomju laiku "SMENA" fotoaparātu. Vēlāk jau no kāda sanāca aizņemties digitālo kameru un tā pa bišķim tas viss sākās.Līdz beidzot tiku arī pie sava pirmā digitālā "ziepju trauka". Kā jau lielākā daļa iesācēju, no sākuma fotografēju visu, ko redzu. Brīvajos brīžos kamera bija līdzi vienmēr. Gāja laiks, mainījās tehnika, daudz ko apguvu pašmācības ceļā, bet viena no lietām, kas palīdzēja to visu iekustināt bija fotopulciņš Aizputes Skolēnu Jaunrades centrā pie Ģirta Brumsona. Tur apguvu pašus pamatus foto apstrādei datorā, bez kuras nevar iztikt, ja grib sasniegt sev vēlamo rezultātu. Otra lieta- fotokursi pie aizputnieka Vara Santa, tolaik viņš vadīja Liepājas Tautas foto studiju un vienu reizi nedēļā viņš mums, aizputniekiem, kuriem patīk fotogrāfēt, pasniedza kursus. Kopā būšana ar citiem līdzīgi domājošiem tiešām motivēja darboties un attīstīties tālāk. Braucu uz dažādiem foto pasākumiem, apmeklēju foto izstādes un bieži fotografēju Aizputi no agra rīta. Ik pa brīdim sanāca nofotografēt kādu dzimšanas dienu, pasākumu un arī kāzas. Vietējie foto domubiedri uzsāka mācības citās pilsētās un arī es sāku mācīties Liepājā. Tajā brīdī lēnām zuda intensitāte ar kādu mēdzu fotografēt un šo hobiju nomainīja citi. Lai arī šad tad  kaut ko pafotografēju, jutu ka iestājās stagnācija. Pagāja daži gadi un nekas nemainījās. Vienā brīdī apjautu: kāpēc gan neturpināt darīt to, kas patīk un, pēc citu cilvēku teiktā, arī sanāk. Tā nu jau vismaz pēdējo gadu aktīvi fotografēju un pašmācības ceļā mācos jaunas lietas. Tagad arī nodarbojos ar fotografēšanu no drona, tas paver jaunus skatus un cilvēkiem arī patīk. Ik pa brīdim kāds palūdz, lai nofotografēju viņam interesējošo no gaisa- vai tā būtu privātmāja vai uzņēmuma teritorija. Ik pa brīdim, cilvēki jautā, vai varu pārsūtīt kādu no savām fotogrāfijām viņiem, lai pieliktu mājās pie sienas vai arī uzdāvinātu. Šo varētu pieskaitīt pie tām lietām, kuras motivē turpināt darīt iesākto, jo galu galā es to vairs nedaru tikai savam priekam, bet nu jau arī priekš citiem. Un vēl ir apziņa, ka nofotografētais nekad nemainīsies un fotogrāfiju vērtība ar gadiem tikai aug, jo to, ko aizmirst cilvēka prāts, to fotogrāfija neaizmirst.