Jāņa ielas nami Nr. 1, 2, 4 un 6

Jāņa iela ap 1900. gadu

Jāņa iela 2014. gadā

Jāņa iela 20. gs 20. gados

Jāņa iela 2013. gadā

Stāsts būs par vecākajā attēlā redzamo.

Kreisā pusē redzamā koka ēka bija Jāņa ielā № 1.

1787. gadā šis gruntsgabals tika atdalīts no Frīdriham Ēvaldam fon Firksam piederējušā Doma kroga gruntsgabala Atmodas ielā № 7. To no Firksa nopirka 3. ģildes tirgotājs Jozefs Dancigers un uzbūvēja sev šeit māju. 1811. gada dvēseļu revīzijas laikā un vismaz līdz 1838. gadam mājas īpašnieks bija viņa dēls, arī 3. ģildes tirgotājs, Simons Dancigers, kam šeit bija manufaktūras un galantērijas preču veikals.

1863. gadā nams piederēja Dancigera mantiniekiem, no kuriem to 1864. gadā nopirka Bērs Tamborers.

1867. gadā tas bija birģermeistara Karla Vīdnera nams. Viņš to bija nopircis par 1.600 rubļiem. 1870. gadā par īpašniekiem kļuva birģermeistara mantinieki, un 1879. gadā tika noslēgts mantojuma dalījuma līgums starp Johanu Gotlību un Karlu Ernstu Vīdneriem.

No brāļiem Vīdneriem šo māju kopā ar tā saukto Doma krogu tagadējā Atmodas ielā № 7 1887. gadā par 14.000 rubļiem nopirka Līna Tāla, bet 1910. gadā uz dāvinājuma pamata šis īpašums tika nostiprināts uz Ābrama Tāla vārda. Pēc 1925. gada tas piederēja viņa mantiniecēm – atraitnei Rozai Tālai un piecām Ābrama meitām no pirmās laulības. Īpašumu pārvaldīja atraitne līdz pat 1941. gada rudenim.

1943. gadā Tālu īpašumi pārgāja Latvijas gruntsgabalu sabiedrības īpašumā.

Par šo māju, šo adresi atrodamas vēl arī šādas ziņas. 1884. gadā šeit atradusies pulksteņmeistara Ābrama Āronsona darbnīca, 1916. gadā Jehiela Abramoviča frizētava. 1924. gadā Jāņa ielā № 1 bijuši 3 veikali: Moricam Novosilskim 3 telpas, Hononam Frīdbergam (manufaktūras un galantērijas preču) un Motlem Fosam (apavu) pa vienai. 20. gados bijusi arī Nātana Novosilska kurpnieka darbnīca, G. Bandenieka ādu tirgotava un Gampera friziera veikals. Viņa frizētava te atradusies arī 30. gados, kad šeit bijusi arī Elhonena Frīdberga manufaktūras un galantērijas preču un Ābrama Fosa apavu tirgotava.

1929. gada martā šajā adresē reģistrēts Žīdu skautu organizācijas „Hašomer Hacair” (Jaunais sargs) sekretariāts, bet tā paša gada 8. septembrī skautu organizācija pārtapa par Aizputes Ebreju jaunatnes biedrību (faktiski sociālistu-cionistu jaunatnes organizāciju), saglabājot iepriekšējo nosaukumu.

Labā pusē pirmā ir Atmodas un Jāņa ielas stūra māja. Lai arī mūsdienās nama oficiālā adrese ir vienlaikus Jāņa iela № 2 un Atmodas iela № 9, vēl 1920. gadu pirmā pusē šai ēkai bija tikai viena adrese - Atmodas iela № 9, bet Jāņa ielā № 2 bija nākamais nams, un attiecīgi mainīta bija arī pārējo Jāņa ielas labas puses namu numerācija.

Daži vārdi par pastkartē redzamo gar Jāņa ielu būvēto ēkas spārnu, kurā bija tikai dzīvokļi. Tas varētu būt celts ap 1850. gadu, jo 1851. gada pirkšanas - pārdošanas līgumā ir runa par nama jauno spārna piebūvi. Vēl 1834. gada pilsētas plānā tās nav.

Minētajā gadā šo īpašumu par 3.000 rubļiem no tirgotāja Karla Gotharda Zulta nopirka tirgotājs Karls Vilhelms Burbe.

Nākamais zināmais pircējs bijis birģermeistars un tirgotājs Karls Vīdners, kas par pirkumu samaksājis jau 6.000 rubļus.

1900. gada jūnijā šo īpašumu no mirušā birģermeistara dēliem tirgotājiem brāļiem Johana Gotlība un Ernsta Karla Vīdneriem nopirka cits tirgotājs – 2. ģildei piederīgais Johans Dōrmans, kam jau 19. gs. beigās brāļu Vīdneru namā bija vīna tirgotava. 1937. gadā Dōrmana īpašumu mantoja viņa meita Edīte Fuksa, dzim. Dōrmane. Pēc viņas repatriācijas uz Vāciju par īpašnieci kļuva Latvijas Kredītbanka.

Mūsdienās šajā pašvaldībai piederošajā ēkā ir Rezidenču un darbnīcu centrs „Serde“.

Nākamā ir Jāņa iela № 4. 19. gs. beigās šeit bija Bernharda Andreasa Papes nams, bet no 1806. gada tas bija kroņa jeb valsts īpašums. No 1806. līdz 1850. gadam šeit mūra mājā bija Aizputes apriņķa skola. 1850. gadā Aizputes skolu inspektors Dr. Ludvigs Kēlers kā kroņa pilnvarotais ar parādiem neapgrūtināto kroņa namu tagadējā Jāņa ielā № 4, kas pilsētas nekustamo īpašumu ingrosācijas grāmatā minēts kā „augstajam kronim piederošais apriņķa skolas nams”, pārdeva izsolē. Pircējs bija konditors un pilsētas vecākais Heinrihs Kiršteins, kas par pirkumu samaksāja 1.525 rubļus.

Pēc dažiem gadiem Kiršteins nomira, un namu mantoja atraitne Johanna Jūlija, kas 1857. gadā devās jaunā laulībā ar Heinrihu Jākobu Štegmanu. Viņš no sievas šo īpašumu 1867. gadā atpirka par 4.400 rubļiem. 1875. gadā Johanna Jūlija māju mantoja otrreiz, jo otrreiz kļuva atraitne. No 1876. gada īpašnieks bija atraitnes dēls Karls Kiršteins, kas mātei par māju samaksāja 2.500 rubļus.

1906. gadā īpašuma tiesības līdzīgās daļās nostiprināja mirušā Karla Kiršteina mantiniekiem - Ernestīnei Paulīnei Kiršteinei un Frīdriham Egonam Kiršteinam, no kuriem 1909. gadā nekustamo mantu Jāņa ielā № 4 par 9.000 rubļiem nopirka 1903. gadā dibinātā Aizputes kājaizdevu sabiedrība, kurai šis īpašums piederēja līdz pat 1940. gadam.

Vismaz no 1879. gadā Karlam Kiršteinam šeit bija gan kafejnīca ar saldumu pārdošanu, gan krogs. Šeit bija arī vācu namnieku biedrība (Bürgerverein).

1884. gadā daļu nama Kiršteins izīrēja Amatnieku biedrībai, kurā Kiršteins darbojās par ekonomu un turēja krogu ar alkoholisko dzērienu pārdošanu.

Kopš 19. gs. 90. gadiem līdz 1911. gadam šeit telpas īrēja Aizputes Vācu biedrība, bet no 1911. gada 1. janvāra – no Aizputes Latviešu biedrības atšķēlusies Sadraudzības b-ba „Vienība“. Toreizējai vienstāva mūra ēkai bija koka piebūve, kurā atradās biljarda istaba, dāmu istaba, skatītāju zāle un skatuve ar aizkulisēm.

Pirmā pasaules kara gados un vēl 1919. gada sākumā šajā namā bija iemitinājušās vācu militārpersonas. Pēckara gados šeit savu darbību atjaunoja Aizputes Latviešu biedrība ar skatītāju zāli, skatuvi un pastāvīgi darbojošos bufeti. Biedrība savas telpas atvēlēja ne tikai pašu organizētiem pasākumiem, bet arī citām sabiedriskām organizācijām. 1927. gada 18. februāra vietējā laikraksta „Aizputes Vēstnesis” numurā lasāma informācija:

„Zemnieku Savienības Aizputes rajona valde sarīko 6. martā Latviešu biedrībā izrīkojumu ar teātri, solo priekšnesumiem, bazāru, loteriju un c.

Tanī pašā dienā biedrības zālē notiks tautas sapulce, kurā ar referātu uzstāsies Saeimas deputāts K. Ulmaņa kgs.”

11. marta numurā lasāms, ka 6. martā „Zemnieku vadonis K. Ulmanis bija pulcējis pilnu zāli klausītāju”.

1923. gadā Aizputes pilsētas valdes aptaujas listēs par nekustamo mantu uzrādīts, ka Aizputes kājaizdevu sabiedrībai Jāņa ielā 4 pieder divas dzīvojamās ēkas un stallis, un šeit ir arī Aizputes Latviešu b-bas bufete. Faktiski ielas namā bija kājaizdevu sabiedrības kantoris un Latviešu biedrība, kurai te bija arī bufete, 30. gadu otrā pusē – 1. šķiras traktieris, bet beigās – 1. šķiras restorāns.

1940. gada rudenī pēc nacionalizācijas nams ieguvis nosaukumu „LK(b)P Aizputes komiteja“, kur par bijušās Latviešu b-bas īrēto telpu lietotāju bija kļuvusi Liepājas „Sarkanās palīdzības“ Aizputes organizācija.

Mūsdienās šī pagājušā gadsimta vidū pārbūvētā ēka ir pašvaldības dzīvojamais nams.

№ 6 1811. gadā jau 5 gadus bijis 67 g. v. siksninieka un bijušā rātskunga Johana Vilhelma Branta īpašums, ko ap 1824. gadu mantoja viņa dēls bronzas lējējs un rātskungs Ernsts Fīlips Brants un meita Marija Elizabete Greninga, dzim. Btanta. 1824. gadā Marija Elizabete atpirka no brāļa viņa daļu, un turpmāk par īpašnieku tika uzrādīts viņas vīrs tirgotājs un vēlākais birģermeistars (1828-1856) Johans Frīdrihs Nikolauss Grenings, kam šeit bija krievu galantērijas preču veikals.

1856. gada 7. decembrī šo īpašumu par 1.400 rubļiem nopirka virvju vijējs Benjamins Zommers un jau 1857. gada 16. janvārī par 5.200 rubļiem pārdeva miesniekam Levinam Cernam. 1868. gadā īpašnieks bija Haikels Cerns, kas 1869. gadā māju par 2.300 rubļiem pārdeva Levinam Burbem. Gadu vēlāk Burbe šo īpašumu pārdeva Tevjem Bordēlam (arī Bordeils, Bordels) par 4.850 rubļiem.

1879. gadā te bija Tevjes Bordēla sīkpreču bode. Vēlāk bija arī pulksteņmeistara Hones Macē pulksteņu labošanas darbnīca, Hugo Zēhūzena un Daniela Jākobsona kurpnieku darbnīcas. Bija šeit arī miesnieki Levins Grīnfelds un Icigs Mindels, kuri tirgojās, savas preces iznēsājot.

1917. gadā te bijis reģistrēts fotogrāfs Gabriels Bergers, 1924. gadā O. Foša sīkpreču tirgotava.

1925. gadā šo īpašumu mantoja Leopolds Bordēls, un tajā pašā gadā viņa mantotais nams nodega. Gruntsgabalu ar uz tā palikušo šķūni 1925. gadā nopirka Aizputes kājaizdevu sabiedrība.

Nākamie ir nami № 8 un № 10 (sk. iepr.).

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU