Jāņa ielas nami Nr.16, 14, 12 un 10

Jāņa iela ir viena no senākajām Aizputes ielām. Viduslaikos tā bija sākumposms Garai ielai, kas beidzās pie franciskāņu klostera (sk. Kuldīgas iela). Jāņa ielas nosaukums aizgūts, domājams, no kādreizējās Aizputes Sv. Jāņa Evanģēlista baznīcas, kas atradās iepretī Jāņa ielas sākumam. Padomju varai šis vārds nebija pa prātam, tādēļ 1950. gadā Jāni aizvietoja ar Pēteri, uzvārdā Stučka, bet 1990. gadā savu vārdu atguva Jānis.

Pasta iela ap 1900. gadu

Pasta iela 2014. gadā

Ēkas Jāņa ielā № 16 un № 14 pamanāmas pastkartē – „Pasta iela ap 1900. gadu”. Abas ēkas bija tieši pretī Pasta ielai: pa kreisi ir № 16, pa labi - № 14.

№ 16 celta uz samērā jauna gruntsgabala, ko 1909. gadā atdalīja no Boruhsonu īpašuma Kuldīgas ielā № 2. Par īpašnieci dāvinājuma ceļā kļuva Johanna (Genna) Blumberga, dzim. Boruhsone. Uz gruntsgabala bija 1890. gadā celta vienstāvu koka dzīvojamā māja ar mezonīnu. Ēkā bija arī 1 tirdzniecības telpa, un 1909. gada dāvinājuma līgumā īpašums bija apgrūtināts ar aizliegumu tirgoties tajā ar „stipriem dzērieniem”. Hermanam Blumbergam šeit bija koloniālpreču veikals, pēc Pirmā pasaules kara sīkpreču tirgotava.

1930. gadā īpašuma tiesības nostiprināja mirušās īpašnieces četriem bērniem.

30. gados šeit bija pārtikas veikls, kas piederēja Jankelam Levi un Mordhem Hiršhornam.

№ 14 18. gs. beigās Jāņa ielā № 14 bija koka nams, kas piederēja 3. ģildes tirgotājam Jākobam Heimanam, bet 1811. gadā te bija landrāta Augusta fon Firksa īpašums.

1827. gadā šo īpašumu par 1.500 sudraba rubļiem nopirka Icigs Goldingers, 1869. gadā izsolē par 1554 rubļiem – kurpnieks Frīdrihs Šēls. 1909. gadā to mantoja kurpnieka dēls Ludvigs Šēls, kas pastkartē redzamo namu 1909. gadā par 3.300 rubļiem pārdeva Šajam Mihelsonam. Savukārt Mihelsons šo īpašumu 1926. gadā par Ls 7.400 pārdeva Markusam Tevelovam, kas šeit atvēra vīnu tirgotavu, bet gadu vēlāk par šo īpašumu no Zundela Hiršhorna saņēma Ls 10.002,67.

Pēdējā šā nama privātīpašniece bija Paula Šapiro, dzim. Hiršhorna, kas to mantoja 1936. gadā.

1879. gadā kurpnieka Šēla namā bija Pētera Reihenbaha restorāns.

Pirmā pasaules kara gados šeit bija Hosiasa Funkelšteina ādu tirgotava, bet 30. gados Zāras Jozefovičas tējnīca un saldumu veikals, kā arī maiznīca.

Jāņa iela № 12 un № 10 ap 1900. gadu

Jāņa iela № 12 un № 10 2014. gadā

Kreisā pusē redzamā celtne veciem aizputniekiem pazīstama kā Papīra māja.

Zināms, ka jau pirms 1740. gada uz šā gruntsgabala bijusi māja, kas piederējusi Joševicam, kurš to minētajā gadā pārdevis Johanam Kristofam Tonnam, no kā to 18. gs. beigās mantojis R. V. Tonns.

1811. gadā uz šā gruntsgabala bija Doma kroga (Atmodas № 7) saimnieka Johana Gotloba Hellrīgela nams, bet 1825. gadā šeit bija ģenerālleitnanta fon Cilliakus atraitnes Vilhelmīnes, dzim. fon der Ropa, māja, ko 1827. gadā par 900 sudraba rubļiem nopirka Levins Falkenhofs.

1825. gadā šeit bija Dāvida Štembera degvīna veikals.

1840. gadā šis īpašums tika izsolīts, un to par 701 sudraba rubli nopirka Aizputes virspilskunga tiesas sekretārs Frīdrihs Amenda, kas 1841. gadā savu pirkumu par 870 rubļiem pārdeva virspilstiesas advokātam fon Krāmeram.

1862. gadā šo nekustamo mantu iegādājās Īzaks Falkenhofs, kam šeit 1863. gadā bija koka dzīvojamais nams (8 istabās dzīvoja 53 iemītnieki), 2 palīgēkas, 2 manufaktūras un 2 koloniālpreču veikali.

1891. gadā mirušā Īzaka Falkenhofa īpašums nonāca izsolē, kurā to neviens nenopirka, un 1895. gadā īpašuma tiesības par 600 rubļiem nostiprināja Aizputes krājaizdevu sabiedrībai, kas to 1900. gada 16. maijā par 1.100 rubļiem pārdeva tirgotājam Jānim Papīram.

Latvietim Jānim Inta dēlam Papīram Aizputē 19. gs. beigās bija divi krogi un arī vairumtirdzniecības vīna noliktava. 1895. gadā 46 g. v. Papīrs apprecēja Aizputes Pilsmuižas ķieģeļcepļa īpašnieka vācieša Folksdorfa 18 g. v. meitu Elvīru Johannu Lūciju, un 1900. gadā iegādātajā īpašumā Jāņa ielā № 12 viņi uzcēla skaistu divstāvu ķieģeļu namu, kurā bija gan viesnīca, gan arī dzīvokļi. Tā paša gada 20. jūnijā pilsētas dome atļāva Papīram Jāņa ielā atvērt viesnīcu „Baltijas sēta „ («Балтийский двор»).

Jānis Papīrs mira 1905. gada 3. augustā Marienbādē (Karlovivaros), un 1906. gadā īpašuma tiesības tika nostiprinātas atraitnei un 1899. gadā dzimušajam dēlam Herbertam Johanesam Nikolajam.

1913. gadā ēkā izcēlās ugunsgrēks, un tā izdega. Tā paša gada 20. jūlijā Elvīra Papīra iesniedza Kurzemes guberņas valdes būvkomitejā ēkas pārbūves projektu un lūdza to apstiprināt. Tā kā būvkomitejai bija vairāki iebildumi pret iesniegto projektu, to neapstiprināja. Pēc pārstrādāšanas projektu apstiprināja 1913. gada 13. septembrī.

1914. gada sākumā viesnīcas pārbūve bija pabeigta, un 7. februārī Elvīra Papīra lūdza būvkomiteju pieņemt ēku, lai 1. martā viņa varētu atvērt jauno viesnīcu „Baltijas sēta”. 1914. gada 18. martā Kurzemes guberņas būvkomitejas arhitekts A. Godļevskis sastādīja ēkas pieņemšanas aktu, kurā atzīmēts, ka projektētās verandas vietā 2. stāvā izbūvēts balkons uz ķieģeļu kronšteiniem.

Elvīra Papīra mira 1920. gadā Aizputē. Par viņas vienīgo mantinieku kļuva dēls Herberts Papīrs, kas 1933. gadā lūdza Hipotēku bankai aizdevumu, lai bijušā viesnīcā izbūvētu dzīvokļus. Ēkas pārbūvi veica 1933. gada vasarā. 1934. gadā par sev Aizputē piederošo īpašumu Herberts Papīrs sniedza šādas ziņas - uz gruntsgabala 4 ēkas:

1. celta 1899. g., pārbūvēta 1933. g., tajā 5 dzīvokļi (5 virtuves, 18 istabas), 3 tirdzniecības telpas;
2. divstāvu mūra piebūve, kas celta 1913. gadā, pārbūvēta 1933., tajā 2 dzīvokļi (2 virtuves, 6 istabas);
3. 1900. g. celta vienstāva mūra saimniecības ēka ar 3 saimniecības telpām;
4. 1927. gadā celta koka saimniecības ēka ar 3 saimniecības telpām.

Īpašuma pirkšanas gada (1900) nesakritība ar Herberta Papīra norādīto ēkas celšanas gadu (1899), kā arī tikai 35 dienu starplaiks starp gruntsgabala iegādi un atļaujas saņemšanu viesnīcas atvēršanai liek domāt, ka 1900. gadā notikusi tikai īpašuma koroborācija uz jaunā īpašnieka vārda, bet pats pārdošanas/pirkšanas darījums īstenots kaut kad starp 1895. un 1899. gadu.

Kādā grāmatā par Aizputi ir gan minēts, ka šī ēka celta 1900. gadā, un šis celšanas gads esot redzams ēkas fasādē. Diemžēl šā gadskaitļa tur nav. Nav tā arī pašā pirmajā mums zināmajā ēkas fasādes fotogrāfijā, un nav tā arī ēkas fasādes plānā.

Laika gaitā šeit bija gan viesnīca ar 15 istabām un iebraucamo sētu, sabiedrības „Livonija” alus vairumtirdzniecības noliktava, gan Aizputes Lauksaimnieku sabiedrība „Rūķis”, kam šeit bija veikals un noliktava. Bija šeit gan kino ar dažādiem nosaukumiem („Soleil”, „Kolozeums”, „Kolizejs”, „Laima”), gan Brīvprātīgo ugunsdzēsēju klubs, traktieris, tējnīca, veikali, darbnīcas, gan ārstu Dāvida Čakarņa un Eiženijas Dankerovicas, zobārstes Līvijas Ceras privātprakses, gan Liepājas kopējās slimo kases Aizputes nodaļa, gan arī dzīvokļi.

1928. gadā kādu laiku šeit bija arī vietējā nedēļas laikraksta Lejaskurzemes Ziņas redakcija un ekspedīcija.

Domājams, ir vērts vairāk pakavēties pie vienas no aizputnieku savulaik visbiežāk apmeklētās izklaides vietas – kino – dienām un nedienām šajā namā.

Iespēja apmeklēt Nātanam Feldhūnam piederošo kinematogrāfu „Soleil” (franču val. – saule) kino izrādēm pielāgotajās kādreiz lepnās viesnīcas pirmā stāva labā spārna telpās aizputniekiem radās 1921. gadā. „Soleil” šeit bijis vēl arī 1924. gadā.

Nākamās atrastās ziņas ir par 1927. gadu, kad šajās telpās jau ir kinematogrāfs „Kolozeums” ar 150 sēdvietām. 1928. gadā atrodams arī tā īpašnieka vārds – F. Haaze. Tā kā Aizputes pilsētas valdes dokumentos 1896. gada 19. jūlijā dzimušais latvietis Haaze Ferdin. Pauls Kārļa d. Aizputē ir reģistrēts kopš 1924. gada 8. decembra, iespējams, ka tieši ap šo laiku Feldhūna „Soleil” pārtapa par Hāzes „Kolozeumu”. Parasti tas darbojies piektdienu, sestdienu, svētdienu un svētku dienu, izņēmuma gadījumos arī pirmdienu, vakaros. 1931. gadā pārdotas 5300 ieejas biļetes.

Ka kino Aizputē nav bijis peļņu nesošs uzņēmums, liecina šāda vēsts. 1933. gada 3. augustā notiek Ferdinandam Hāzem piederošās kustamās mantas – kino aparāta - atklāta izsole, 15. septembrī – otra izsole.

Taču „Kolozeums” turpināja darboties. Turklāt 1934. gadā Aizputē oficiāli skaitījušies divi kinematogrāfu īpašnieki:

1. Alfrēdam Sermūkšim piederējis „Ceļojošais kino visā Latvijā”.
2. Ferdinandam Hāzem - „Kolozeums” un ceļojošais kino „Kometa”.

Ja Sermūkša kino minētajā gadā nevienu izrādi nav sarīkojis, tad

„Kolozeums” ar 163 sēdvietām darbojies piektdienās, sestdienās un svētdienās, izņemot jūnijā, jūlijā un augustā, kad tas bijis slēgts. Minētajā gadā bijuši 1400 apmeklētāji. Sarīkotas 5 bērnu izrādes ar 900 apmeklētājiem, 6 kultūras filmu izrādes ar 1200 apmeklētājiem.

„Komētai” bijušas 2 izrādes ar 140 apmeklētājiem.

Kopējie bruto ieņēmumi Ls 7000.

1935. gadā „Kolozeumā” bijušas jau 173 sēdvietas, apmeklētāji bijuši 1520, bruto ieņēmumi Ls 5300.

Bērnu izrādes – 6, no tām 4 kultūras, 2 zinātniska satura filmas. Apmeklētāju skaits – 840.

Diemžēl 1935. gada nogalē Ferdinanda Hāzes manta parādu dēļ tiek aprakstīta, tai tiek uzlikts arests. 13. decembrī nozīmēta arī ūtrupe, kas gan nav notikusi. Vēl 1939. gadā Hāze bijis pilsētas valdei parādā Ls 133,50 par kino izrādēm nesamaksāto izpriecu nodokli.

Kaut arī ūtrupe nenotika, 1936. gadā „Kolozeums” jau piederējis Andrejam Jansonam. 1938. gada februārī par īpašnieku minēts Alfrēds Priede, taču septembrī jau atkal ir Andrejs Jansons.

1939. gada pilsētas valdes dokumentos „Kolozeums” ir aizstāts ar latviskoto „Kolizejs”.

Jāpiemin, ka 1936. gada 30. un 31. martā Aizputē viesojies pārvietojamais skaņu kino „Kosmoss” ar latviešu skaņu filmu „Dzimtene sauc” un skaņu filmu no Gētes dzīves „Friderika”.Padomju okupācijas gadā „Kolizejs” savu darbu pārtrauc.

1940. gada vasarā sarkanarmieši sarīkoja brīvdabas kino seansus Aizputes tirgus laukumā, bet lielākie kino mākslas cienītāji, galvenokārt vidusskolēni, kad vien līdzekļi un laiks to atļauj, brauca uz Liepāju, kur vēl bija iespējams sekot līdzi savu iemīļoto kinoaktieru spēlei.

1941. gada nogalē Aizputes kino savā pārziņā pārņēma kino pārvalde Rīgā, un, kad tās pārstāvji pārbaudīja kino aparatūru, tad konstatēja, ka tā vairs nav lietojama, kādēļ nepieciešama jauna. Tādēļ Aizputē kino savās iepriekšējās telpās, bet ar jaunu aparatūru un nu arī ar jaunu, labskanīgu nosaukumu „Laima” atsāk darboties tikai 1942. gada martā, trīsreiz nedēļā. Kino vadīja J. Poriņš.

Diemžēl 1942./43. gada ziemā kino atkal uz apmēram diviem mēnešiem pārtrauca savu darbu, atsākot to 1943. gada 18. februārī ceturtdienās, piektdienās, sestdienās un svētdienās. Darbdienās trīs seansi, svētdienās četri. Kino vadīja L. Buivids.

Par tālākām kino „Laima” veiksmēm vai neveiksmēm laikā līdz okupācijas režīmu nomaiņai 1945. gada maijā rakstītu liecību trūkst.

Mūsdienās – pašvaldības īpašums, kurā darbojas Aizputes mūzikas skola.

Aiz Papīra mājas redzams nams Jāņa ielā № 10, kas aizputniekiem savulaik bija pazīstams kā beķera Beķera māja.

Par šīs mājas celšanas gadu konkrētu ziņu trūkst. Jau 18. gs. beigās uz šā gruntsgabala bijusi mūra māja, kas piederējusi tiesas fogtam Johanam Pēteram Kucam, no kā to 1813. gadā mantoja Kuca divas meitas. Vecāko - Frīderiku 1814. gadā apprecēja galma virstiesas advokāts Johans Vilhelms Zēligs un nopirka māju savā īpašumā. 1850. gadā to mantoja Zēliga sievas neprecētā māsa 65 g. v. Dorotea Kuca (Frīderika bija mirusi jau 1848.), kas namu 1852. gadā par 4.500 rubļiem pārdeva tirgotājam Markam Kēnigsfestam.

Domājams, ka divstāvu dzīvojamais nams šeit tika uzbūvēts tieši Kēnigsfesta laikā, uz ko netieši norāda 8.750 rubļi - cena, par kādu Kēnigsfesta īpašumu 1873. gadā nopirka barons Karls fon der Ostens – Sakens. Droši zināms, ka 1863. gadā Markusam Kēnigsfestam šajā gruntsgabalā bija 1 mūra un 1 koka dzīvojamā māja, 2 koka palīgēkas. Bija šeit 2 veikali – manufaktūras un garšvielu. Abu māju 16 istabās dzīvoja 57 iemītnieki.

Vienlaikus nav saprotams, kādēļ Ostens – Sakens 1876. gadā, tātad tikai trīs gadus pēc tam, kad par šo savu īpašumu bija samaksājis 8.750 rubļus, pārdeva to (gruntsgabalu ar dzīvojamo māju, diviem ērberģiem un dārzu) Liepājas birģerim Vilhelmam Lilientālam par tikai 3.050 rubļiem. Jādomā, ka kaut kas nelāgs ar šo māju bija atgadījies, jo 1877. gada decembrī Lilientāls aizņēmās no Aizputes krājaizdevu kases 1.500 rubļus mājas atjaunošanai. Tas ļauj domāt, ka fotogrāfijā redzamo izskatu šī ēka ieguva ap 1878. gadu.

1909. gadā šo gruntsgabalu ar 3 dzīvojamiem namiem no Vilhelma Lilientāla par 8.000 rubļiem nopirka Juris un Anete Beķeri. Fotogrāfijā redzamajā ielas mājā bija 9 istabas un 4 virtuves, kā arī 4 tirdzniecības telpas.

20. gados šeit bija Mades Jurkovskas tējnīca, A. Ertaka piena produktu un K. Baltkalna ādu tirgotava.

Beķera maizes ceptuves īpašniece gan 1924. gada telefonu abonentu sarakstā, gan Latvijas tirdzniecības - rūpniecības uzņēmumu 1928. gada sarakstos ir Anete Beķere. Juris Beķeris 20. gadu sākumā maksāja izkārtnes nodokli šajā adresē tikai kā dārznieks.

1928. gadā tika apstiprināts būvprojekts jaunas dzīvojamās mājas celtniecībai sētā.

1933. gadā pēc Anetes Beķeres nāves īpašuma tiesības mantošanas ceļā tika nostiprinātas Jurim Beķerim un trīs viņa bērniem. Tā gada īpašuma aprakstā uzrādīts, ka jaunās sētas mājas celtniecība vēl nav pabeigta.

30. gadu sākumā maiznīca un konditoreja bija Ernas Beķeres ziņā, bet no 1935. līdz 1941. gadam tā bija Franča Šulca konditoreja un maiznīca.

30. gados šeit bija arī Jāņa Kalniņa apavu tirgotava, Izraela Fosa, vēlāk Jākoba Cerna gaļas tirgotava, Hermīnes Kārkliņas maizes veikals.

Mūsdienās – neapsaimniekots privātīpašums.

Jāņa ielas beigu apbūve ap 1910. gadu

Jāņa ielas beigu apbūve 2014. gadā

Redzama jau aprakstītā Papīra māja Jāņa ielā № 12, kā arī nams № 14.

Jāņa ielas galā redzamais vienstāva koka nams ir Kuldīgas ielā № 3 – toreizējā Aizputes katoļu baznīca.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU