Aizputes elektrostacija

elektrostacija Padures ielā № 1 20. gs. 20. gadu beigās

Aizputes elektrostacija 2014. gadā

Pirmās arhīvā uzietās ziņas par elektrisko apgaismošanu Aizputē datētas ar 1917. gada 7. aprīli, kad Aizputes birģermeistars Šrēders parakstīja sludinājumu, ka sakarā ar pilsētā ierīkotās elektriskās gaismas ierīces paplašināšanu ir paredzama iespēja elektriskajām ierīcēm pievienot arī vietējos veikalniekus un privātās mājsaimniecības, maksimāli 200 lampas – 16 sveču 110 Voltu dienā.

Elektrības centrāli vācu okupācijas vara bija ierīkojusi agrākās pilsētas skolas sētā - tagadējā Atmodas ielā № 22. (Bijušās skolas telpas bija ieņēmusi vācu militārā apriņķa pārvalde.) Šai varai sabrūkot, centrāli pārņēma pilsētas valde, taču tai nebija līdzekļu tās uzturēšanai, tādēļ par vienīgo risinājumu uzskatīja visu iekārtu nodošanu privātuzņēmējam Judelim Birgeram, noslēdzot līgumu par elektrības piegādi pilsētai.

Vispirms gan 1920. gada 12. jūlijā tika noslēgts rentes līgumu starp Aizputes Kristīgās labdarības b-bas valdi kā izrentētāju un Aizputes pilsētas valdi kā rentētāju. Līgums noteica, ka labdarības biedrība no 1921. gada 1. janvāra izrentē pilsētai uz 12 gadiem biedrībai piederošo apm. 6 pūrvietu lielo zemes gabalu Jelgavas ielā № 7/9 par 750 rubļiem gadā. Pēc tam pilsētas valde rentes priekšmetu ar visu tajā noteikto astoņu punktu izpildīšanu nodeva Aizputes „elektrības uzņēmējam” Judelim Šmueļa dēlam Birgeram, kurš tad centrāli no pamatskolas sētas pārveda uz Jelgavas ielu № 7/9. Elektrotehniķa pienākumus pildīja uzņēmēja dēls Ābrams Birgers.

Ar Birgeru noslēgtais līgums paredzēja, ka pilsētas lietošanā palika zemes gabals „no Jelgavas ielas līdz kalēja Eņģeļa dārza malai” zirgu tirgus u.c. vajadzībām.

1922. gada vasarā dzelzceļa resors nelielu elektrisko spēkstaciju ierīkoja Aizputes – Saldus dzelzceļa Aizputes stacijā. Tā kalpoja gan stacijas, gan tuvāko pilsētas ēku apgaismošanai. Cik ilgi šī spēkstacija darbojās, mums nav zināms.

1928. gadā, izmantojot Finanšu ministrijas Valsts saimniecības departamenta Ls 40.000 aizdevumu, Skolas un Padures ielu stūrī uzsāka darbu firmu E. Daniels un AEG ierīkota Aizputes pilsētas elektriskā centrāle un AEG izbūvētais elektrotīkls. Tika arī pieņemti un Valdības Vēstnesī izsludināti Saistošie noteikumi par elektriskās strāvas piegādāšanu un tarifiem Aizputes pilsētā.

1928. gadā Aizputes ielas tika apgaismotas ar „60 gab. 150 vatu lieliem lukturiem”.

1929. gada beigās pilsētai bija nenokārtotas parādsaistības ar AEG Ls 4.272,81 un ar A/S Siemens Ls 2774,66 apmērā. Valdībai lūgtais Ls 7.000 aizdevums parāda dzēšanai tika noraidīts. Elektrostacijas uzturēšana 1930. gadā pilsētai izmaksāja Ls 26.733,90, un 1931. gada 31. maija sēdē dome secināja, ka pašvaldība nespēj nomaksāt pat aizdevumu procentus, nerunājot nemaz par līgumā paredzēto pamatsummas atmaksu.

1932. gada 5. septembrī elektrību Aizputei jau piegādāja Liepājas pilsētas elektriskā stacija, un ar šo dienu Aizputes elektrostacijas darbība tika pārtraukta, bet 1933. gada 11. maijā visas likvidētās elektrostacijas mašīnas, to piederumus un pārējās ierīces par Ls 11.500 pārdeva Kuldīgas tūku fabrikas īpašniekam Artūram Vinteleram.

Priekšstatu par Padures ielu laikā, kad tur darbojās pilsētas elektrostacija, sniedz 12 aizputnieku 1930. gada 28. janvārī parakstīts lūgums pilsētas valdei:

„Netīrākas un šausmīgākas ielas kā Aizputē Padures iela nav visā pasaulē. Te grimst, slīgst un krīt dubļos gan braucēji, gan kājnieki. Dienā, bet visšausmīgāk tumsā (vakaros, naktī), gājējas sievietes kliedz un vāļājas pa šīs ielas dubļiem un dubļu grāvjiem. Dzirdami tikai lāsti un nekorektas piezīmes vērstas pret pilsētas pašvaldību.

.. Tepat atrodas elektriskā stacija, bet Padures iela nav apgaismota. Bet 3 dziļi grāvji ir, kuros tumsā vai noslīkt var.”

1937. gadā šis bija pilsētas pašvaldības īpašums: gruntsgabals, mūra noliktava ar mūra piebūvi – dzīvojamo ēku un atsevišķa mūra dzīvojamā ēka.

Mūsdienās ēka ir privātīpašums, kas tiek izmantota uzņēmējdarbībai.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU