Jelgavas iela Nr. 6

Latviešu biedrības nams Jelgavas ielā № 6 20. gs. sākumā

Nams Jelgavas ielā № 6 2014. gadā

Pastkartes labā pusē iepretī Latviešu biedrības namam redzamais iežogotais laukums bija 1902. gadā ierīkotais Aizputes zirgu tirgus (sk. - Aizputes tirgus laukums), no tā pa kreisi – privāts sakņu dārzs, bet divstāvu dzīvojamais nams, kurā jau tā projektēšanas laikā tika paredzētas telpas Aizputes Latviešu biedrībai, bija Johana Jākobsona privātīpašums, ko uzbūvēja 1903. gadā.

1797. gada plānā uz gruntsgabala tagadējā Jelgavas ielā № 6 ēku nav. Gruntsgabala īpašnieks Prūsijas izcelsmes Kurzemes galma virspilstiesas advokāts Dāvids Gotlībs Mondeliuss tā paša gada 11. februārī izrakstīja Rudbāržu muižas īpašniekam fon Firksam parādzīmi par 127 dālderiem un apliecināja, ka minētās summas apmērā saņēmis no Firksa būvmateriālus dzīvojamās mājas būvei. 1798. gada augustā Mondeliusa māja vēl nav bijusi gatava. Domājams, līdz gadsimtu mijai tā jau bija pabeigta.

Droši zināms, ka 1811. gada dvēseļu revīzijas laikā šajā vietā jau bija Kurzemes galma virspilstiesas advokāta (no 1807. g.) un Piltenes apgabaltiesas advokāta (no 1797. g.) Mondeliusa dzīvojamais nams, kurā dzīvoja atraitnis Mondeliuss ar saviem bērniem, poļu kučieri Stanislausu Gerdroviču un latviešu pavāru - bijušo Valtaiķu pagasta Sermītes privātmuižas dzimtcilvēku Ulrihu Villemsonu, kam brīvlaišanas rakstu 1808. gadā bija izsniedzis īstenais valsts padomnieks landrātu kolēģijas prezidents fon Blombergs.

Zināms, ka vismaz 1827. gadā Mondeliusam šeit bija mūra nams.

1834. gada revīzijas laikā brīvlaistais latvietis joprojām bijis šeit pavārs, tikai nu viņa uzvārds vairs nebija Villemsons, bet Viļumsons (Willumsohn).

Pēc Mondeliusa nāves 1831. gadā nams piederēja atraitnei Dorotejai Sofijai Henrietei Mondeliusai, dzim. fon Grothusa, ar bērniem.

1832. gadā notikusi Mondēliusa atstātā īpašuma revīzija. Par šeit bijušo dzīvojamo māju rakstīts - mūra vienstāvu nams ar diviem koka spārniem, no kuriem viens divstāvīgs.

1839. gadā uz mantojuma dalījuma līguma pamata par mirušā tēva nekustamo īpašumu īpašnieku kļuva Gotlība Mondeliusa dēls tieslietu kandidāts Georgs Rūdolfs Mondeliuss. 1847. gadā viņš savus īpašumus par nepilniem 2.950 sudraba rubļiem pārdeva savai māsai Vilhelmīnei Karolīnei Matildei Mondeliusa jaunkundzei, un viņa 1850. gadā abus uz Jelgavas ielas № 6 gruntsgabala pie Jelgavas un Boju ielas esošos dzīvojamos namus par 3.350 sudraba rubļiem pārdeva baronam Frīdriham Reinholdam fon Štempelam.

Šis senais ieraksts zemes grāmatā par abiem namiem pie Jelgavas un Boju (mūsdienās – Kalvenes) ielas, kā arī Aizputes 1797. gada plāns liek secināt, ka ēkas Jelgavas ielā № 6 un Kalvenes ielā № 7 ir bijušas uz viena gruntsgabala, kurā ietilpis arī vēlāk no tā izdalītais gruntsgabals Kalvenes ielā № 9.

Barona Štempela mantinieki visu šo īpašumu (divas dzīvojamās mājas un augļu dārzu) 1859. gadā par 8.000 sudraba rubļiem pārdeva 3. ģildes tirgotājam Markusam Kēnigsfestam.

Lielā pirkšanas-pārdošanas cenu starpība liek domāt, ka barons fon Štempels Mondeliusu mājas vietā šeit uzcēlis sev jaunu namu, taču 1863. gada tautas skaitīšanas laikā Kēnigsfesta īpašums sastāvējis vien no 1 koka dzīvojamās mājas un 2 staļļiem/šķūņiem, kuros turēts 1 zirgs un 2 govis. Dzīvojamās mājas 6 istabās dzīvojusi spirta deģa Mendela Hercberga 6 cilvēku ģimene, 3 istabās – miesnieka Ābrahama Mihelsona 4 cilvēku ģimene.

Aptaujas lapu aizpildījis un parakstījis pilsētas galva Belmers, kas liek domāt, ka ziņas ir korektas.

1866. gadā Kēnigsfests savu īpašumu par 6.000 sudraba rubļiem pārdeva brandmeistaram Heinriham Kunstmanam, Kunstmans 1869. gadā Markusam Kēnigsfestam.

1873. gadā šis īpašums tika izsolīts, un tad to par tikai 800 rubļiem nopirka barons Karls fon der Ostens – Sakens, no kura 1876. gadā to par 2.800 sudraba rubļiem nopirka daiļdārznieks Vilhelms Bensdorfs ar sievu Elīzi Bensdorfu.

1880. gadā Bensdorfi šo savu īpašumu par 4.300 rubļiem pārdeva Zārai Štemberei.

1886. gadā ar tiesas lēmumu par īpašnieku kļuva kurpnieks Kristiāns Valentīns, kas šo īpašumu bija nopircis izsolē par 2.550 rubļiem, un 1897. gadā uz šā apmēram 1266 m² lielā zemes gabala bijusi mūra māja ar 2 mūra piebūvēm un 2 koka šķūņiem. 1900. gadā visa šā nekustamā īpašuma vērtība bijusi 2.550 rubļi.

1901. gada rudenī Liepājas apgabaltiesa par mirušā K. Valentīna īpašumu mantinieci apstiprināja viņa meitu Emmu Valentīnu, kas to 1902. gada vasarā par 3.495 rubļiem pārdeva Johanam Jākobsonam. Viņš veco Valentīna namu nojauca un tā vietā 1903. gadā uzcēla to ēku, kas redzama pievienotajā pastkartē. 1910. gadā šī īpašuma vērtība bijusi 12.188 rubļi.

1912. gada rudenī Jākobsons šo savu īpašumu pārdeva Aizputes pilsētas galvam Eduardam fon Šrēderam, kas tūdaļ paaugstināja Latviešu biedrībai telpu īres maksu.

1922. gadā no Šrēdera namu nopirka Andžs Oše (Ošis), kas šo ar Ls 24.200 hipotekāriem parādiem apgrūtināto īpašumu 1928. gadā pārrakstīja savām divām meitām, kuras to 1939. gadā par Ls 13.500 pārdeva Aizputes Amatnieku biedrībai, bet 1940. gada vasarā tas jau kļuva par Liepājas strādnieku arodbiedrības Aizputes nodaļas īpašumu.

Zināms, ka vecajā, 1902. gadā nojauktajā, namā 19. gs. bija skolotāja Eduarda Zēberga vadītā 3. šķiras zēnu elementārskola, kas Aizputē darbojās no 1875. gada un ko Zēbergs vadīja vismaz līdz 1885. gadam, bet 1884. gadā šeit dienišķo iztiku pelnīja arī kurpnieks Kristiāns Valentīns, galdnieks Ernsts Hermelins un krāsotājs Heinrihs Rihters. Šeit bija arī Prūsijas pavalstnieka Georga Neidlingera šujmašīnu tirgotava, kuru pārzināja 2. klases komijs Icigs Štembers.

1893. gadā Valentīna namā Francim Knitneram bija bufete, bet 1896. gadā - Emmai Valentīnai alus un portera pārdotava.

Jākobsona nama viena no pirmajām iemītniecēm 1903. gada rudenī bija Aizputes kroņa jeb valsts meiteņu elementārskola ar skolotāju Kseniju Hļebņikovu. Īres līgums ar skolas vadītāju Hļebņikovas jaunkundzi tika noslēgts tikai uz gadu, jo nama īpašnieks šīs telpas bija paredzējis Latviešu biedrībai, kuras statūti tobrīd vēl nebija apstiprināti. Tos apstiprināja 1904. gada martā, un svinīgā atklāšana šajā namā, kas kļuva par Aizputes latviešu kultūras centru, notika 1904. gada 19. septembrī ar goda mielastu un svinīgām runām, bet vakarā notika svētku koncerts un teātra izrāde. Pirmajā stāvā bija ierīkota skatītāju zāle ar skatuvi teātra izrādēm un priekšlasījumiem, kā arī bufete. 1907. gada ziemā biedrības zālē notikusi pirmā kino izrāde Aizputē. Tuvāku ziņu par to diemžēl trūkst.

Latviešu biedrībai bija arī tiem laikiem laba bibliotēka, kurā 1911. gadā bijušas 592 grāmatas. Togad bijis 231 lasītājs. Visvairāk grāmatu – 121 (!) - izlasījusi kāda vietējā skolniece. 1913. gadā grāmatas bijušas jau „tuvu pie 800”.

1911. gadā iestudētas 9 teātra izrādes.

1905. gada revolūcijas dienās šeit bijis Aizputes apriņķa revolucionārās rīcības komitejas birojs, tomēr pēc 1905. gada notikumiem pret Latviešu biedrību netika vērstas nekādas sankcijas. Par to, ka Aizputes Latviešu biedrība turpinājusi aktīvi darboties arī 1906. gadā, liecina biedrības atskaite par 1906. gadu. Ienākumi no biedru naudām, teātru izrādēm un bufetes bijuši 1.609 rbļ. 98 kap., bet izdevumi par telpu īri, izrāžu rīkošanu, inventāra iegādi, grāmatu izdošanu un dažādām sīkām vajadzībām – 1.575 rbļ. 53 kap. Atlikums uz 1907. gada 1. janvāri – 34 rbļ. 45 kap.. Biedrība turpinājusi darboties līdz pat 1914. gada vasarai, kad to slēdza uz denunciāciju pamata par it kā tajā valdošu sociāldemokrātisku gaisotni.

Pirmā pasaules kara gados šeit Andžam Ošem bijis traktieris - alus un vīna tirgotava ar ēdienu pasniegšanu, kā arī Friča Tīfentāla drēbnieka darbnīca, bet 1918. gada septembrī - komandantūra.

Aizputes pilsētas būvkomisijas 1919. gada 28. augusta aplūkošanas un vērtēšanas protokols sniedz noteiktu priekšstatu par šīs mājas iekštelpām.

„Dzīvojamā ēkā apakšas stāvā: dzīvoklis no 3 istabām ar ķēķi; dzīvoklis no 2 istabām un [dzīvošanai] nelietojamu zāli.

Augšas stāvā: dzīvoklis no 3 istabām bez ķēķa; dzīvoklis no 2 istabām ar ķēķi; dzīvoklis no 2 istabām ar ķēķi; viena istaba bez krāsnes; viena istaba ar istabas ķēķi; viena istaba ar istabas ķēķi.”

20. gados šeit joprojām bija Friča Tīfentāla drēbnieka darbnīca. 5 telpas īrēja sociāldemokrātiskās jaunatnes organizācijas Strādnieku sporta savienības (viņa arī – Strādnieku sports un sargs jeb SSS) klubs. 1923. gada 19. janvāra domes sēdē, “caurskatot Strādnieku sporta savienības Aizputes nodaļas lūgumu dēļ atļaujas bufetes ierīkošanai, kas nepieciešama, lai ar tādā veidā iegūto peļņu samaksātu telpu nomu un iegādātos darbībai vajadzīgos rīkus, ar visām balsīm, vienai atturoties, tiek nolemts: necelt iebildumus pret bufetes ierīkošanu Aizputē, Jelgavas ielā Nr. 6, ar alkoholisku dzērienu atlaišanu.” 1929. gadā b-ba „Sports un sargs” saņēma patenti tirgošanai ar alu un iekšzemes augļu un ogu vīniem Jelgavas ielā 6.

1924. gada 14. decembrī SSS Aizputes nodaļas sapulcē piedalījās arī SSS dibinātājs (1921) un vadītājs (1921-1934) Bruno Kalniņš. Savukārt 1926. gada 8. augustā LSDSP Aizputes apriņķa konferenci šeit apmeklēja Jānis Rainis.

No 1935. gada šajā namā bija biedrības „6. Aizputes aizsargu sporta klubs” telpas ar plašu zāli un skatuvi, kā arī bufeti, no 1939. gada – Aizputes amatnieku biedrība, bet 1940. gada rudenī pilsētas vecākais Ģirts Jansons atļāva Liepājas strādnieku arodbiedrības Aizputes nodaļai atvērt savā namā Jelgavas ielā 6 ēdienu veikalu ar tiesībām tirgoties ar alu un tabakas precēm.

Mūsdienās – privāta dzīvojamā māja, kuras pirmā stāva telpas nomā Dimzes velo remonta darbnīca un dārzkopības veikals.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU