Jelgavas ielas nami Nr. 1 un 3

Jelgavas iela 1 un 3 20. gs. 30. gados

Jelgavas iela 1 un 3 2014. gadā

Kā liecina Aizputes pilsētas 1797. gada plāns, tolaik Jelgavas iela sākusies pie Jāņa ielas un beigusies aiz nama tagadējā Atmodas ielā № 31, kur tā kļuvusi par Lielo lielceļu uz Jelgavu, kas bija gandrīz neapbūvēts. Pieaugot apbūvei, lielceļš pārtapa par Jelgavas ielu, kas šajā posmā savu nosaukumu saglabājusi līdz mūsdienām.

Vienstāva koka nams aiz Taubes fotodarbnīcas bija Jelgavas ielā № 1.

1797. gadā šis gruntsgabals, ko 1793. gadā par 400 Alberta dālderiem nopirka Johans Frīdrihs Bartholts, nav vēl bijis apbūvēts, bet vismaz 1811. gada dvēseļu revīzijas laikā šeit jau atradies nams, kā īpašniece bija vislielākajā nabadzībā un trūkumā esošā kalēja atraitne Anna Marija Elizabete Bartholte un viņas 7 bērni. Tajā dzīvojis arī skolotājs Georgs Frīdrihs Skuboviuss un Kuldīgas iecirkņa skolu inspektors Dr. Cimmermans. Vēlāk nams piederēja atraitnes vecākajam dēlam zeltkalim un sudrabkalim Ernstam Bernhardam Bartholtam, sauktam par Bergholcu. Viņš dzīvojamo māju un daļu dārza 1854. gadā par 600 sudraba rubļiem pārdeva Levinam Rapeportam, kas to savukārt 1860. gadā pārdeva Frīdriham Langem, bet Lange 1864. gadā par 1.700 sudraba rubļiem Johanam fon Korfam. To dārza daļu, kuru 1854. gadā Bernhards Bartholts nepārdeva, Korfs 1868. gadā nopirka izsolē par 510 sudraba rubļiem.

19. gs. beigās šis īpašums piederēja podniekam Vilhelmam Juliusam Ulmeram. Šeit bija viņa podnieka darbnīca bez veikala telpām. Darbnīcā viņš strādāja ar diviem palīgiem, bet vēlāk kļuva par sīktirgotāju un podnieka darbnīcā ierīkoja veikalu.

1905. gadā tiesības uz šo īpašuma nostiprināja, kā rakstīts zemes grāmatā, Džonam Rātam [John Rath], kas to bija nopircis no Ulmera mantiniekiem. Kurpniekmeistaram Rātam šeit bija kurpnieka darbnīca, taču pēc Pirmā pasaules kara Džons pārtapa par Jāni, un 30. gados viņam paša namā bija tējnīca un pārtikas veikals, bet 1939. gada 14. novembrī Rāts ar ģimeni repatriējās uz Vāciju.

20. gadu sākumā šajā adresē bija reģistrējies būvju darbu uzņēmējs K. Erdmans, bet 1926. gada 7. jūlijā pilsētas valde atļāva Līzei Vildanei ierīkot Jelgavas ielā № 1 tējnīcu.

Tā kā iepriekš pieminētais nams līdz mūsdienām nav saglabājies, ielas kreisās puses namu numerācija ir mainīta, un № 1 tagad ir piešķirts divstāvu mūra namam, kas reiz bija № 3.

1798. gadā galdnieks Heinrihs Tītjens divas reizes aizņēmās naudu jaunas mūra mājas būvei uz šī gruntsgabala, bet 1800. gadā aizņēmās jau pret janceltās mājas ķīlu.

1803. gadā pēc kreditora aptiekāra Betkes prasības Tītjena īpašums tika izūtrupēts. To nopirka Aizputes Pilsmuižas dzirnavnieks Johans Frīdrihs Gēlings.

1809. gadā meldermeistars pārdeva Tītjena būvēto dzīvojamo namu ar stalli, kā arī dārzu un siena pļavu no Saksijas ieceļojušajam Pilsmuižas dzirnavniekam Johanam Kristofam Cānam, kas šeit apmetās kopā ar ģimeni.

1827. gadā šis jau bija Pilsmuižas dzirnavu nomnieka Karla Ludviga Radzevska īpašums. 1836. gadā viņš savu mūra namu kopā ar stalli tādās pašās robežās, kādās īpašums piederēja dzirnavniekam Cānam, par 1.900 rubļiem pārdeva ebrejam Levinam Icigam un viņa sievai Rallei. Levinam Icigam šeit jau 1825. gadā bija degvīna bode, un 1834. gadā Levinam Iciga dēlam bija arī uzvārds – Azarofs (Azarovs).

1838. gadā īpašnieki bija Izraels un Base Hillelsoni, kas šo īpašumu nopirka par 1.800 rubļiem.

Hillelsoni pret mājas ķīlu bija daudzkārt aizņēmušies naudu, ko nespēja kreditoriem atdot, tādēļ 1859. gadā visa viņu kustamā un nekustamā manta tika aprakstīta un 1861. gadā izūtrupēta. Nekustamo īpašumu par 2.700 rubļiem nopirka Padures - Silenieku muižas īpašnieks barons Karls fon der Ostens – Sakens.

1863. gadā mūra nama vietā bija koka dzīvojamā māja ar 2 palīgēkām un viena īpašam nolūkam celta ēka bez tuvāka paskaidrojuma. Interesanti atzīmēt, ka 9 istabās dzīvojusi 61 persona.

No barona minēto īpašumu 1866. gadā par 2.500 rubļiem nopirka Ādolfs Mihelsons, kas 1871. gadā šo namu pilnībā nojaucis, ko 1873. gadā apliecināja tiesas fogts Heinrihs Notmans.

1874. gadā neapbūvēto gruntsgabalu izsolē par 100 rubļiem nopirka Markuss Kēnigsfests un 1877. gadā to par 200 rubļiem pārdeva Karlam Lavendelam, no kā to 1880. gadā par 650 rubļiem nopirka būvmeistars Johans Rozentāls, kas 1881. gadā te bija jau uzcēlis māju.

Kad 1884. gadā šo īpašumu iegādājās Bērs Gavronskis ar Frici Ratenieku, viņi par to samaksāja 2.499 rubļus, taču 1888. gadā pārdeva elementārskolas skolotājam Frīdriham Zanderam par 5.000 rubļiem. Jāpiezīmē, ka Gavronskis bija šķindeļu jumiķis, bet Ratenieks - turīgs namdaris, kam turklāt bija arī restorāns un viesnīca Kuldīgas ielā № 16. Spriežot pēc cenu starpības, viņi Rozentāla namu bija krietni pārbūvējuši, iespējams, uzbūvējuši tam fotogrāfijā redzamo otro stāvu.

Izskatās, ka skolotājs Zanders, iegādājoties šo jaunuzcelto namu, būs iekūlies pamatīgos parādos, jo 1895. gadā ēka nonāca izsolē, kurā to par 3.810 rubļiem nopirka Vulfs Benjaminsons.

1899. gada pilsētas plānā šim namam ir nosaukums “Почта” (Pasts”). Domājams, te bijusi Benjaminsona zirgu pasta stacija.

1910. gadā Benjaminsons šo īpašumu pārdeva Ābrahamam un Becalelam Rolofiem. Becalels (viņš arī Bencels) bija lopu kupcis, kas šeit nodarbojies ar lopu uzpirkšanu.

Pirmā pasaules kara laikā Calle Rolofa šeit atvēra komisijas veikalu. Pēc kara te bija Mozesa Blumberga kvasa fabrika, Simona Novosilska tirgotava, E. Ziediņas šuvējas darbnīca, V. Rolofa un M. Šaca lopu tirdzniecības vieta.

Pēc 1934. gada 15. maija Becalela Rolofa mantinieki izceļoja uz Palestīnu, bet Aizputē līdz pat 1941. gada rudenim palika Ābrahams (Ābrams) Rolofs.

1930. gadu sākumā šeit bija Ābrama Kolektora labības uzpirkšana, bet 30. gadu otrā pusē Hirša - Leibes Goldingera lopu uzpirkšana un atkalpārdošana, Haima Jofes materiālu un krāsu tirgotava.

Mūsdienās – ēka ir privātīpašums.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU