Kuldīgas ielas nami Nr. 10 un 12

Ielas nosaukums īpašu skaidrojumu neprasa – tā ir Aizputes – Kuldīgas satiksmes ceļa sākuma posms, kas 18. gs. beigās sākās no Liepājas ielas, ieskaitot mūsdienu Pasta ielu, beidzās pirms nama tagadējā Kuldīgas ielā № 26 un turpinājās jau kā Kuldīgas lielceļš. Taču viduslaikos tā bija daļa no Garās ielas, kas sākās pie Sv. Jāņa Evanģēlista Aizputes draudzes baznīcas (uz tagadējās Atmodas ielas № 14 gruntsgabala) un beidzās pie franciskāņu klostera (tagadējā Kuldīgas ielā № 23).

Kuldīgas iela ap 1900. gadu

Kuldīgas iela 2015. gadā

Kuldīgas iela ap 1914. gadu

Kuldīgas iela 2014. gadā

Kuldīgas iela 20. gs. 30. gadu otrā pusē

Kuldīgas iela 2015. gadā

Labā malā pirmais nams ir Kuldīgas ielā № 10. To 1786. gadā cēlis Aizputes Pilsmuižas, Rudbāržu, Kalvenes un Kandeles muižu dzimtskungs Piltenes landrāts (vēsturiskā Piltenes apgabala muižnieku ievēlēts pārstāvis Piltenes landrātu kolēģijā) rotmistrs Frīdrihs Ēvalds fon Firkss (1733-1802) ar dzīvesbiedri Katrīnu Eleonoru fon Firksu, dzim. fon Bēra.

19. gadsimta beigās šeit dzīvoja Frīdriha Ēvalda fon Firksa dēls Kurzemes hercoga kambarjunkurs un vēlākais Aizputes apriņķa tiesnesis Kristofs Karls Magnuss fon Firkss (1772-1855). Domājams, te piedzima arī divi viņa dēli – vēlākais Krievijas gvardes leitnants Frīdrihs Ernsts Karls fon Firkss (1795-1827) un Krievijas kambarjunkurs, Kurzemes domēņu valdes padomnieks un Tukuma kreismaršals Hermans Augusts Kristofs Pēters fon Firkss (1796-1868).

1811. gada Kurzemes dvēseļu revīzijas laikā īpašnieks bija Karls Gustavs fon Ofenbergs (1755-1835) – Krievijas ķeizariskais slepenpadomnieks, Piltenes landrātu kolēģijas pēdējais prezidents (1807-1818) un Sv. Annas I šķiras ordeņa bruņinieks (1808), kurš šeit dzīvoja ar ģimeni un kādu dzimtcilvēku no Griezes muižas Nīgrandes pagastā.

1820. gadā šo īpašumu par 2666 un 2/3 rubļu nopirka rotmistrs fon Heikings. 1834. gada dvēseļu revīzijas laikā nams piederēja pilskunga tiesas asesoram baronam Eberhardam fon Heikingam.

1839. gadā „tā saukto rotmistra fon Heikinga dzīvojamo māju” publiskā izsolē par 1820 sudraba rubļiem iegādājās galma virstiesas advokāts Georgs Heinrihs Krāmers, bet 1861. gadā par 7500.- rubļiem nopirka aktuārs (tiesas rakstvedis) barons Heinrihs Kilpe (Külpe).

1863. gadā Kilpes īpašums sastāvēja no 3 koka dzīvojamiem namiem, 4 palīgēkām un bija apdrošināts par 6.000 sudraba rubļiem. 11 istabas īrēja barons Karls fon Firkss (9 personas), 4 – barons Oto fon der Ostens, saukts Sakens (2 personas), 4 – brandmeistars Heinrihs Kunstmans (5 personas).

Šeit turēti arī 4 zirgi un 2 cūkas.

1873. gadā Heinrihs Kilpe izīrēja Aizputes pilskungam baronam Paulam fon der Ostenam – Sakenam savu māju līdz ar pagrabu, kurā ieeja bija no pagalma, mazo kūti, 2 zirgu staļļus, 2 ratnīcas un malkas šķūni par īres maksu 450 rubļiem gadā.

1878. gadā šo īpašumu mantoja Otīlija Marija Kilpe un par 5.500 rubļiem pārdeva Šarlotei Grandenbergai, no kuras to 1898. gadā mantoja viņas bērni.

Jau kopš 19. gs. beigām šajā namā izīrētas telpas pasta – telegrāfa resoram. Īpašuma 1901. gada pirkšanas – pārdošanas līgumā minēts, ka 1897. gadā mirušās iepriekšējās īpašnieces ar pasta – telegrāfa resoru noslēgtās saistības apņemas pildīt īpašuma pircēja Emīlija Blūma, bet 1913. gada augustā starp īpašnieci Blūmu un minēto resoru noslēgts jauns līgums par telpu izīrēšanu Aizputes pasta – telegrāfa kantora un ierēdņu vajadzībām uz 6,5 gadiem par 1.100 rubļiem gadā.

Līguma slēgšanas laikā attēlos redzamajā namā bijušas 13 istabas – 10 pirmā stāvā, 3 bēniņos.

1914. gadā šo īpašumu par 11.500 rubļiem nopirka Indriķis Pētersons.

1. pasaules kara gados visas telpas šeit aizņēma „Deutsche Post”.

Latvijas Republikas laikā Aizputes pasta – telegrāfa kantoris Kuldīgas ielas № 10 ielas nama 11 telpās (1927. gada dati) atradās līdz pat 1931. gadam, kad 22. novembrī atklāja jauno pasta namu Zvaigžņu ielā № 7. Pēc tam bijušajās pasta telpās bija Aizputes Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības klubs ar bufeti.

1929. gadā īpašumu Kuldīgas ielā № 10 mantoja Indriķa Pētersona dēls Jānis Eižens Pētersons. Viņa daudzo hipotekāro kredītu dēļ īpašums 1935. gada 5. aprīlī nonāca publiskā izsolē, kurā to par Ls 26.050 vienādās daļās ar sievu Emmu iegādājas Aizputes ārsts Dāvids Čakarnis, kas Hipotēku bankai lūdza Ls 24.000 aizdevumu ēkas kapitālas pārbūves izdevumu segšanai.

Latvijas Hipotēku bankas pārstāvju 1937. gadā veiktās revīzijas aktā teikts, ka dzīvojamā māja Kuldīgas ielā 10 (pie ielas) ir pārbūvēta un savesta pilnīgā kārtībā saskaņā ar apstiprināto būvprojektu. Ēkā ir visas labierīcības – vanna, centrālapkure, ūdensvads, kanalizācija un elektrība, telpas ir glītas un ērtas.

1940. gadā īpašums tika nacionalizēts.

Mūsdienās – privātīpašums, kurā telpas īrē bezpeļņas organizācija „Aizputes Samarietis”. Te darbojas zupas virtuve pilsētas mazturīgajiem iedzīvotājiem un „Bēbīšu skoliņa” mazajiem aizputniekiem un viņu vecākiem.

Aiz nama № 10 nākamais ir № 12, pazīstams arī kā Laubes nams.

Šis gruntsgabals 1858. gadā tika atdalīts no № 10, un to par 700 rubļiem nopirka Šaje Solomons Laube. Viņš šeit uzbūvēja dzīvojamo māju, kas veciem aizputniekiem pazīstama kā Laubes nams.

1877. gadā to mantoja atraitne Līna Laube. 1879. gadā viņai šeit bija restorāns, vēlāk - traktieris, no 1900. gada iebraucamā vieta. Pirmā pasaules kara gados bez iebraucamās vietas atkal bija arī traktieris.

1920. gadā īpašumu mantoja Līnas Laubes dēls un meita. Pēc tam šeit ir bijusi gan iebraucamā vieta, gan Abes Laubes labības, sīkpreču, pārtikas preču tirgotavas, gan arī Sanijas Laubes tējnīca, 1939. gadā arī Maksa Hiršmana „Lopu un zirgu pirkšana un pārdošana”.

1929. gada 10. novembrī šeit atvēra ebreju bērnudārzu skolotājas Idas Jofes vadībā. To apmeklēja 25 bērni, un tas darbojās vismaz līdz 1931. gadam.

Mūsdienās – pašvaldības dzīvojamā māja.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU