Kuldīgas iela Nr.26

Kuldīgas iela № 26 ap 1900. gadu

Kuldīgas iela № 26 2014. gadā

Šis gruntsgabals tika izveidots 1860. gadā, kad to atdalīja no Falkenhofam Kuldīgas ielā № 15 piederošā lielā zemesgabala, kas aizņēma Kuldīgas ceļa abas puses. 1860. gadā to nopirka Icigs Ēdelbergs un uzcēla šeit pirmo māju, ko 1873. gadā par 1.600 rubļiem pārdeva tiesas rakstveža kundzei Augustei Fogelei.

Domājams, pastkartē redzamais nams ir celts laikā starp 1873. un 1881. gadu, kad Fogele savu namu pārdeva baronesei Henrietei fon Korfai, dzim. fon Renne, ne vairs par 1.600 rubļiem, par kādu summu bija šo īpašumu pirkusi, bet jau par 4500 rubļiem.

1893. gada 28. septembrī zemesgrāmatā tika nostiprināts jauns pirkums par 4500 rubļiem uz Aizputes privātslimnīcas vārda. Pārdevēja – baronese fon Korfa, pircēji – baronese Izālija fon der Ostena - Sakena, Leo Buhholcs, barons Sesils fon Bērs. Taču Aizputes [vācu] labdarības biedrības 1902. gada darbības pārskatā minēts, ka slimnīca savu darbību sākusi jau 1890. gada 5. oktobrī.

Slimnīcas oficiālais nosaukums bija Aizputes žēlsirdīgo māsu privātslimnīca, ko finansiāli uzturēja Aizputes apkārtnes muižu īpašnieki, pārvaldīja minēto trīs muižnieku direktorāts.

Jāpiemin, ka tā kalpoja arī kā infekciju slimnīca. Šeit, piemēram, ārstēja arī baku slimniekus.

1901. gadā slimnīca sastāvēja no 7 istabām, 3 no tām - četrvietīgas palātas, viena sievietēm, divas vīriešiem. Bez tam bija arī bagāto slimnieku istaba, ar lipīgām slimībām sirgstošo istaba un operāciju istaba, kā arī personāla darba istaba.

1914. gadā slimnīcā bija 14 slimnieku gultu.

Kā privātslimnīca tā darbojās līdz vācu okupācijai Pirmā pasaules kara laikā, kad tā kļuva par apriņķa slimnīcu, kuras saimniecības vadītājs bija mācītājs Hermans Zeilers. Šādā statusā tā turpināja darboties arī pēc Pirmā pasaules kara, kad to 1919. gada sākumā pārņēma Aizputes apriņķa padome, pēc tam apriņķa valde. Taču, tā kā gan slimnīcas telpas, gan inventārs bija privātīpašums, par to bija jāmaksā nomas maksa. Kopš 1921. gada 15. oktobra slimnīcas nomniece bija Aizputes pilsētas valde. Likumīgo Vācijā dzīvojošo īpašnieku pilnvarotā persona bija slimnīcas ārsts un direktors Ādolfs Zedings. Domājams, tādēļ Valsts adresu kalendārā 1922. gadam lasāms, ka Aizputē ir „Dr. Zeddiņa slimnica”.

1924. gadā slimnīcā bija 15 slimnieku gultu.

Uzskatāmu liecību par šo Aizputes pilsētas pārvaldīto slimnīcu sniedz pilsētas domes revīzijas komisijas 1929. gada 18. jūlija sēdes protokols.

„Apskatot slimn. uz vietas, kom. atrod, ka slimnīcas ēka un telpas pilnīgi nepiemērotas slimn. prasībām. Nams ļoti vecs un sēdies, caur ko nav iesp. ielikt priekšlogus, un arī iekšējie logi neslēdzas. Krāsnis stipri bojātas un netur siltumu, telpās nav ventilācijas. Lipīgo slim. baraka auksta un mitra pat vasaras laikā. Vienā kaktā jūtama atejas bedres smaka, kura atrodas zem grīdas. Atejā nav ventilācijas un novietota līdzās ķēķim un dod smaku ķēķim un līdzās esošām istabām. Operācijas istaba maza, tumša, sienas nav krās. eļļas krāsām. Caur operācijas ist. jāstaigā cauri slimn. personālam uz savām dzīvoj. telpām. Vannas ist. ārkārt. šaura un ķēķis tumšs.

Ēku nav iesp. izbūvēt visprimit. prasībām.

Skapis ar medikam. novietots koridorā un nebija noslēgts, kāpēc pieietams katram slimn. Tāpat nenoslēgts oper. ist. medikam. skapis.

Par slimnīcas iztēr. prod. netiek vestas grāmatas slimnīcā. Tāpat nav nekādas produktu normas.”

Ar 1932. gada 1. janvāri Aizputes pilsētas slimnīca kļuva par apriņķa slimnīcu, taču juridiski tā skaitījās bezīpašnieka manta. Par slimnīcas pārzini ievēlēja Aizputes – Apriķu - Lažas pagastu rajona ārstu Dāvidu Čakarni.

Slimnīca sastāvēja no apmēram vienas pūrvietas augļu un sakņu dārza, vienas vienstāvu ēkas, kurā atradās slimnīca (4 palātas ar 16 gultu vietām vispārējiem slimniekiem un ēkas spārnā atsevišķa telpa ar 6 gultām lipīgām slimībām, māsas istaba, kanceleja, ambulance, virtuve, veļas mazgātava, sētnieka dzīvoklis, koridors, bēniņi), un vienas saimniecības ēkas. Sekciju telpām bija ierādīta vieta malkas šķūnī bez apgaismojuma, apkures un ūdens.

1933. gadā nekustamais īpašums Kuldīgas ielā № 26 pārgāja valsts īpašumā. Īpašuma piederības jautājumu izskatīja Liepājas apgabaltiesa, kas par vienīgo mantinieci pasludināja Latvijas valsti Finanšu ministrijas personā. Tajā pašā gadā Aizputes apriņķa pašvaldība šo īpašumu no valsts atpirka par Ls 3.000 un pēc diviem gadiem par Ls 4.500 pārdeva Aizputes ev.-lut. baznīcas latviešu draudzei. Slimnīca savu darbību šajā namā pārtrauca ar 1935. gada 1. aprīli.

Aizputes ev.-lut. draudzes 1935. gada darbības pārskatā lasāms: ”Lielu rosību draudzes saimn. dzīvē ienesa draudzes nama iegūšana.

... Lai slimnīcas ēku piemērotu draudzes vajadzībām, to plaši izremontēja, izņēma vienu sienu, ierīkoja jaunas durvis, izkrāsoja pēc māksl. J. Audriņa kga aizrādījumiem, kurš arī dāvināja draudzes zālei lielu gleznu «Dzīvības ūdens», .. kā arī iegādājās nepieciešamo inventāru: no pilsētas valdes 12 reģ. harmoniju, solus, skapjus, galdus, drēbju pakaramos u. c., kā arī ierīkoja piemērotu apgaismošanu.”

Taču arī draudzei šā īpašuma uzturēšanai trūka līdzekļu, tādēļ tas tika pārdots, un to 1940. gadā nopirka Aizputes kara apriņķa ierēdnis Jūlijs Kazaks ar dzīvesbiedri Karlīni Kazaku. Mūsdienās īpašniece ir viņu meita Rigmora Kazaka.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU