Sinagoga un žīdu pirts 20. gs. sākumā un 20. gados

Skats uz sinagogu 20. gs. sākumā

Skats uz sinagogu 2016. gadā

Sinagoga 20. gs. 20. gados

Skats uz sinagogu 2016. gadā

Skats uz sinagogu

Skats uz bij. Ebreju sinagogu, lūgšanu namu un rituālo pirti

Turpinot ceļu pa Brīvības ielu, nonākam līdz vietai, kur kādreiz gājēja uzmanību sev pievērsa ebreju sinagoga ar lūgšanu namu, tā sauktā „Žīdu pirts” mikve Tebras malā un Žīdu tilts pār Tebru.

Kaut arī dažnedažādos izziņu materiālos lasāms, ka pirmā sinagoga Kurzemē būvēta 1708. gadā Aizputē, nekur nav uzrādīts šā apgalvojuma avots, un arī mums tādu nav izdevies atrast.

Tā kā par sinagogu – ēku vai tikai telpu, kas kalpo par ebreju draudzes reliģiskās un sabiedriskās dzīves centru, var būt arī dzīvokļa atsevišķa istaba, kurā ienesta Tora – Vecās derības pirmās piecas grāmatas un kurā ir pietiekami daudz vietas, lai varētu sapulcēties vismaz 10 pilngadīgi vīrieši, iespējams, ka šajā izpratnē sinagoga Aizputē bija pat pirms 1708. gada, bet zemesgabalu pilsētas centrā Tebras upes krastā sinagogas un rituālās pirts jeb mikves celšanai Aizputes ebreju kopiena iegādājās tikai 1752. gadā, pilnībā par to norēķinoties 1755. gadā. Tieši kurā gadā katra no ēkām tika uzbūvēt, ziņu trūkst. 1797. gada pilsētas plānā iezīmētas visas trīs. Turklāt kādā vēl senākā (spriežot pēc tajā iezīmētās apbūves) plānā mums zināmā pirts ēka nodēvēta par ebreju nabagmāju. Acīmredzot tolaik ēka kalpoja gan pirts, gan nabagmājas vajadzībām.

1802. gadā ebreju draudze pret sinagogas un jaunbūvētās ebreju pirts ķīlu aizņēmās no Rudbāržu u.c. muižu īpašnieka Firksa 2.000 florinus.

Pastkartē redzamajai baltajai sinagogas ēkai labā pusē ir lūgšanu nams beit midraš (senebr. – apmācību nams), saukts arī par mazo sinagogu, taču 1826. gada situācijas plānā, ko zīmējis Aizputes apriņķa mērnieks Johans Heinrihs Krāmers, tā nodēvēta par rabīna dzīvokli. Acīmredzot zem viena jumta bija gan viens, gan otrs.

Lielā sinagoga bija atvērta šabatā un reliģiskajos svētkos, mazā - pārējās dienās. Tā kalpoja arī kā vieta, kur apgūst reliģisko literatūru, Talmūdu – jūdaisma likumu kodeksu, kurā ietvertas jūdaisma tiesību un reliģiskās normas. Saskaņā ar šīm normām mikve ir nepieciešama, lai pildītu jūdaisma likumus par ģimenes tīrību. Šie likumi ir tik svarīgi, ka ebreju kopienai mikve ir jāuzceļ agrāk nekā sinagoga.

Ebreju draudzei piederošā pirts Tebras krastā zem sinagogas tika pārbūvēta 1843. gadā, kad Aizputes ebreju līķu apbedīšanas biedrības (Todtenzunft) pilnvarotie pārstāvji J. A. Štillbahs un Benjamins Bērs šim nolūkam aizņēmās no galma virstiesas advokāta H. fon Krāmera 750 rubļus.

Ņemot vērā kristiešu rakstītajos dokumentos ne reti sastopamo ebreju lūgšanas nama apzīmēšanu par sinagogu, reizēm ir grūti saprast, par kuru ēku konkrētā dokumentā ir runa. Skaidri zināms, ka 1846. gadā bijusi 1 mūra ebreju draudzes sinagoga un 1 koka lūgšanas nams, 1 mūra pirts.

1860. gada aprīlī trīs Aizputes ebreju draudzes priekšnieki un divi sinagogas pārvaldnieki ziņoja pilsētas maģistrātam, ka sinagoga kļuvusi draudzei par mazu un ir arī pussagruvusi, tādēļ neatbilst vairs draudzes vajadzībām un draud sabrukt, tādēļ lūdz atļaut vecās sinagogas vietā uzcelt jaunu.

Pilsētas maģistrāts par šādu ebreju draudzes vēlmi ziņoja Kurzemes guberņas valdei, vienlaikus paskaidrojot, ka celtniecības izmaksas pēc privāta arhitekta Štrausa projekta būtu 6.000 rubļu un ka Aizputē ir ebrejiem piederošas 87 apdzīvotas ēkas.

Celtniecības uzsākšana aizkavējās, jo draudze uzskatīja, ka vietējie celtnieki, amatnieki ir pārāk dārgi, tādēļ lūdza civilgubernatoram izlemt jautājumu, vai ebreju draudze drīkst slēgt līgumu ar citu pilsētu amatniekiem, kas 1861. gada augustā tika atļauts. Aizputes sinagogas celtniecību pārņēma Jaunjelgavas amatnieki.

1866. gada janvārī ebreju draudze rakstīja lūgumu Krievijas caram Aleksandram atļaut celt Aizputē jaunu lūgšanu namu, jo vecais ir tik sliktā stāvoklī, ka kuru katru dienu var sabrukt un nogalināt daudz cilvēku. Tā kā lūgšanu nams kalpojis arī par rabīna dzīvokli, draudze minētā iemesla dēļ bijusi spiesta, piesaistot ziedojumus, uzcelt rabīnam atsevišķu mazu mājiņu.

1867. gada janvārī lūdza atļauju jaunas pirts būvei.

1867. gada februārī Kurzemes guberņas pilsētu arhitekts Oto Dīce izstrādāja jaunas pirts projektu un aprīlī arī lūgšanu nama projektu.

Jaunās pirts celtniecību pabeidza 1868. gada beigās, par lūgšanu nama celtniecības gaitu ziņu trūkst.

1872. gadā jaunu sinagogas ēku projektēja arhitekts Pauls Makss Berči, un 1873. gadā par būvuzņēmēju apstiprināja vietējo tirgotāju ebreju Tamboreru, kas mazāksolīšanā apņēmās darbus veikt par 4.100 rubļiem.

1874. gada 31. jūlijā Berči projektā tika atļauts izdarīt grozījumus, papildus ierīkojot „sieviešu kori” (atsevišķa vieta, kas paredzēta sievietēm un bērniem), skaidrojot, ka tas ir sinagogu nepieciešams rekvizīts, kā arī pagrabstāva dzīvokli kantoram, kas papildus izmaksā 982 rubļus.

Taču jau 1885. gadā ir veikts sinagogas kapitālremonts, kas izmaksājis 6.399,48 rubļus. Tas liek domāt, ka šajā gadījumā runa ir par lūgšanu namu.

1893. gadā pēc guberņas inženiera Zikova sastādītām tāmēm remontēti abi nami, kā arī mikve. Šis remonts izmaksājis 1.504,14 rubļus.

Kas attiecas uz pirti, 1877. gada pavasarī ebreju draudze, līdzekļu trūkuma dēļ nespējot vairs rituālo pirti uzturēt, nolēma to uz vienu gadu iznomāt publiskā izsolē. Pirti, izņemot tajā esošo maizes krāsni, uz gadu savā valdījumā ieguva Icigs Azārovs. Īres līgumā bija noteiktas arī pakalpojumu cenas par vienu mazgāšanos: līgavai – 1 rbl., nabadzīgām – 50 kap.; sievietei, kas iziet šķīstīšanos (Weihnerin) – 50 kap.; pārējiem: 1 personai – 40 kap., 2 personām – 50 kap., 3 un vairāk personām – 20 kap..

1880. gada maijā Aizputes pašvaldība ziņoja Kurzemes gubernatoram, ka visā pilsētā nav vairs pilnīgi nevienas pirts. Līdzšinējā ebreju draudzei piederošā reiz uz pilsētai piederošas zemes būvētā nav vairs izmantojama, jo no tās ir palikušas pāri tikai 1.000 rubļu vērtas drupas. Tā kā arī daudzskaitlīgajām Aisputē stacionētajām militārpersonām vai nu jāiztiek pilnīgi bez pirts, vai arī tā jāmeklē apkārtnes muižās, pašvaldība nodomājusi būvēt pirti. Taču šis nodoms netika īstenots. „Žīdu pirti” izremontēja, un tā bija gan mikve, gan publiska pirts. 1924. gadā tā skaitījās Aizputes ebreju draudzes pirts un dzīvojamā ēka ar četrām telpām pirtij un vienu dzīvoklim. Ebreju draudzei tā piederēja līdz pat nacionalizācijai 1940. gadā.

1940. gada 30. augustā Aizputes pilsētas vecākais Ģirts Jansons ziņojis, ka „pilsētā ir krievu tipa pirts, pieder Aizputes ebreju draudzei, atrodas Aizputē, Sinagogas ielā 1/3. Stundas laikā pirtī var uzreiz mazgāties līdz 40 cilv. resp. 8 stundās līdz 300 cilv.”

1940. gada nogalē pilsētas vecākais Ģirts Jansons atkal ziņojis, ka Aizputē ir Aizputes ebreju draudzei piederoša pirts Sinagogas ielā 1 ar caurlaides spēju 1 dienas periodā 100 personas. Tās apgrozījums 1939. gadā bijis Ls 500, peļņa Ls 150. Pirts būtu nacionalizējama.

Žīdu pirts 20. gs. 30. gadu beigās

Bijusī žīdu pirts 2016. gadā

Diemžēl fotogrāfijā nav redzama ieeja pirtī, kas bija ēkas jumtā, ko ar gājēju celiņu savienoja koka laipu uzeja.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU