Pasta ielas nami Nr. 1, 3, 5, 2 un 6

1797. gada Aizputes pilsētas plānā mūsdienu Pasta iela ir Kuldīgas ielas daļa, proti, tās sākuma posms, 1834. gada plānā – Gramzdas iela. Taču jau vismaz 1845. gadā ir pieminēta Pasta iela, kas sākās turpat, kur iepriekš Kuldīgas iela, bet beidzās pie zirgu pasta, kas tolaik bija tajā vietā, kur mūsdienās ir Aizputes katoļu baznīca.

Jāpaskaidro, ka Piltenes apgabalā, līdz ar to arī Aizputē, kroņa pasta stacijas jeb pasta nebija. Aizputes 1797. gada plānā iezīmētā nelielā „Pasta” ēkā bija sabiedrības uzturēta Aizputes pasta ekspedīcija. Par katru privātu sūtījumu posmā līdz Skrundai bija jāmaksā 1 zekseris par loti (apm. 15 g) un tikpat daudz par sūtījumu pretējā virzienā. Par pasta sūtījumu noformēšanu Aizputes pasta ekspedīcija līdz 19. gs. sākumam katru gadu piemaksāja 100 Kurzemes florinus gadā pie algas pilsētas kantoram un ērģelniekam, bet no apm. 1806. gada – elementārskolas skolotājam.

Tikai 1833. gada 8. novembrī Senāts ķeizariskās majestātes vārdā izdeva pavēli Kurzemes guberņas valdei, ka pasta jomā Kurzeme pielīdzināma pārējām Baltijas guberņām. Konkrētā pavēle runā par to, ka pasta uzturēšana ceļā no Jelgavas caur Palangu uz Prūsiju līdzšinējā veidā izbeidzama un ka uz šā ceļa esošās pasta stacijas ceļotāju transportēšanai un it īpaši korespondences nogādāšanai Kurzemes iekšienē un uz citām guberņām saglabājamas samazinātos mērogos pēc šādiem principiem:

"1. pasta ceļam no Jelgavas uz Liepāju un no turienes uz Mēmeli ir šāds virziens: no Jelgavas caur Dobeli, Upesmuižu un Saldu uz Skrundu, no turienes caur Aizputi uz Liepāju un tad caur Rucavu un Palangu uz Mēmeli.
2. Sakarā ar lielo attālumu starp Aizputi un Liepāju un no Liepājas uz Rucavu ierīkot jaunas pasta stacijas, kur tas tiktu uzskatīts par visparocīgāko; pasta stacijas Drogās, Tadaiķos un Bārtā kā ārpus projektētā pasta ceļa līnijas esošas slēgt.
3. Saldus stacijas pasta ekspedīcija jāpārceļ uz apriņķa pilsētu Aizputi, kur no tās Aizputē esošās tiesu iestādes dēļ būtu lielāks labums.
...
5) Visās pārējās stacijās [izņemot Jelgavu] jāuztur 6 zirgi, izņemot Skrundu, kur jāuztur 8 zirgi, jo no šejienes atiet ceļš uz Kuldīgu un Ventspili.
6) Visu staciju ierīkošana un uzturēšana notiek par Kurzemes guberņas līdzekļiem pēc tiem pašiem pamatnoteikumiem kādi šim mērķim ir Vidzemē un Igaunijā."

Lūk, pēc šīs pavēles acīmredzot tika ierīkota Aizputes pasta stacija un Aizputē parādījās Pasta iela, pa kuru no rātsnama tika nogādāti sūtījumi Aizputes zirgu pasta stacijā tagadējā Kuldīgas ielā № 2. 1884. gadā šeit pasta stacija paša namā „piederēja” Kuldīgas ebrejam Baruham Baruhsonam (viņš arī Boruhsons), kurš algoja 5 kalpus. 1894. gadā te bija arī Ernsta Štrausa „Pasta krogs”. Zirgu pasta stacija te bija vēl XX gs. sākumā.

Pasta iela ap 1900. gadu

Pasta iela 2014. gadā

Kreisā pusē redzamā divstāvu mūra māja Pasta ielā № 1 kādreiz bija pazīstama ar nosaukumu Cīravas krogs.

Jādomā, ka tas bija ienesīgs īpašums, jo vienlaikus bija arī iebraucamā vieta, kas atradās Jelgavas, Liepājas un Kuldīgas ceļu krustojumā. Turklāt šis krogs pat vēl 19. gs. vidū nepakļāvās pilsētas jurisdikcijai, jo atradās uz Aizputes Pilsmuižas īpašniekiem piederoša zemesgabala. Līdz ar to īpašnieki nemaksāja pilsētai nekādus nodokļus, tādējādi samazinot ne tikai pašvaldības, bet arī pilsētas tirgotāju ienākumus, jo šajā krogā piedāvājums vienmēr bija lētāks. Tikai 1858. gadā ar Viņa Ķeizariskās Majestātes pavēli stājās spēkā Senāta 1852. gada lēmums, ka visi Aizputes pilsētas centrā esošie apkārtējo muižu īpašnieku zemesgabali ir pakļauti Aizputes maģistrātam, ko īpašnieki bija centušies apstrīdēt.

Cik iespējams noskaidrot, 17. gs. šajā vietā atradies krogs, kas piederējis Cīravas muižas īpašniekiem, tādēļ arī šāds nosaukums.

Ap 18. gs. vidu šo krogu nopirka Aizputes Pilsmuižas īpašnieki, kuriem tas piederēja līdz 1846. gadam, kad Pilsmuižas īpašniece baronese Henriete fon Renne Cīravas krogu par 3.000 rubļiem pārdeva Lielgramzdas muižas īpašniekam fon Korfam. Savukārt Johans brīvkungs fon Korfs to 1865. gadā par 7.500 rubļiem pārdeva Aizputes tirgotājam Mozesam Bernicam, kura dzimtai šis nams piederēja līdz pat 1940. gadam, izņemot četrus gadus starp 1883. un 1877. gadu, kad Mozesa Bernica dēls Ādolfs visas no tēva mantotās mājas bija pārdevis Zāmuelam Zāmuelam un atkal no viņa atpircis.

1879. gadā Bernica namā bija Mihela Goldberga viesnīca.

1884. gadā viesnīca Bernica namā piederēja jelgavniekam Albertam Pumpem.

1893. gadā te Štefenam bija viesnīca „Cīrava”, bet gadu vēlāk līdzīga nosaukuma krogs. 1896. gadā krogu „Cīrava” vadījis Hermans Brede.

1900. gadā šeit Ādolfa Bernica namā bija Marijas Zīvertes viesnīca un traktieris „Cīrava”.

Bez tā, ka dažādos laikos šeit bijuši gan dzīvokļi, gan krogs, viesnīca, veikals, dažādas darbnīcas un noliktavas, jāpiemin, ka 1919. gadā te bija Aizputes apriņķa padomes izpildu komiteja, 1920. gadā apriņķa valdes birojs un apriņķa kooperatīva tirgotava, bet 1922. gadā uz īres līguma pamata namu savām vajadzībām pārņēma Aizputes apriņķa valde. Veikals un dzīvokļi Nr. 1 līdz 8 bija izīrēti apriņķa valdei līdz 1926. gada martam, no marta apriņķa kooperatīvam. Kādu laiku šeit bija ierādītas telpas arī lauksaimniecības biedrībai „Rūķis”. Agronoma Damberga vadībā šajā namā neilgu laiku darbojās arī Aizputes divgadīgā lauksaimniecības skola.

1924. gadā bijušajā Cīravas krogā bija vīnu un degvīnu tirgotava, 1925.gadā - sabiedrības „Kurzemes lauksaimnieks” Aizputes nodaļas labības noliktava ar labības uzpirkšanu un lauksaimniecības mašīnu, dzelzslietu un sīku preču tirgotavu.

1930. gadu vidū Pasta ielā № 1 bija Aleksandra (Šolema) Bernica nams ar 9 dzīvokļiem (19 istabas un 5 virtuves), 2 tirdzniecības telpām, 4 ražošanas telpām un 3 saimniecības telpām, kā arī piebūve ar 1 istabu, 2 rūpniecības telpām un 3 saimniecības telpām. Namā bija Viļa Lininga galdniecība, Kārļa Gūtmaņa tapsētāja un Vītola kurpnieka darbnīca, kā arī Emīla Knāķa veikals, kurā viņš tirgojās ar pirmās vajadzības precēm, mākslīgiem mēsliem un sēklām.

Nākamā ir dzīvojamā māja Pasta ielā № 3, un arī tā tika celta uz Aizputes Pilsmuižai piederošas zemes, kuru starp Cīravas krogu un pulksteņmeistara Kūna māju 1833. gadā muižas toreizējais īpašnieks barons Karls fon Renne par 500 sudraba rubļiem nodeva dzimtsnomā „uz garāko likumīgo laiku” tirgotājam Johanam Daneleitam. Nomniekam bija jāuzņemas saistības šajā vietā un viņa tur būvētās ēkās neturēt un neļaut turēt ne iebraucamo vietu, ne krogu. Tomēr, ja viņš tur ierīko veikalu, viņam ir atļauts pārdot tajā degvīnu, ja tas notiek likumīgā un vispārpieņemtā veidā.

1835. gadā Daneleits par 2.100 sudraba rubļiem nodeva savu ķīlas valdījumā piederošo dzīvojamo namu Gramzdas mācītāja kundzei Jennijai Adolfi.

1848. gadā šo īpašumu no mācītāja Adolfi atraitnes nopirka mirušā apriņķa feldšera meita Karolīne Ēvalde, dzim. Bamberga. Pirkšanas – pārdošanas līgumā bija noteikts, ka jaunajai īpašniecei jāatļauj pašreizējam īrniekam apriņķa ārstam Dr. Šillingam turpināt netraucēti dzīvot viņa dzīvoklī par līdzšinējo īres maksu 100 sudraba rubļiem gadā līdz 1849. gada Jāņiem.

1850. gadā māju nopirka Joska Kēnigsfests, 1863. gadā par 2.300 rubļiem Lēvenšteins, no kā to 1864. gadā mantoja Bernhards Lēvenšteins.

1866. gadā šo īpašumu iegādājās Pēters Hilarijs Geics, bet 1896. gadā to par 720 rubļiem nopirka Aizputes krājaizdevu kase, no kuras tajā pašā gadā šo namu par 2.400 rubļiem nopirka kalējs Voldemārs Fenskis, kas Katoļu ielas pusē ierīkoja kalēja darbnīcu.

1914. gadā no Fenska namu par 4.010 rubļiem nopirka Vilis Siksna, kas 1923. gadā to par Ls 300 pārdeva Meieram Hirkam.

1940. gada 12. oktobrī par šī nama īpašnieku dāvinājuma ceļā kļuva Meiera Hirka vecākais dēls Izraēls Hirks.

20. gados šeit bija Hirka labības tirgotava un sīkpreču veikals, kā arī Oto Bloka, bet vēlāk Annas Rosas, arī Mārtiņa Linmeijera traktieris.

Mūsdienās – privātīpašums.

Gruntsgabals, uz kura ir nams Pasta ielā № 5, reiz bija viens no diviem Jaunlažas muižai Aizputes pilsētas teritorijā piederošiem zemesgabaliem. Pati Jaunlažas muiža vismaz kopš 1711. gada bija viena no Kurzemes hercogu privātmuižām, saukta arī par hercoga Aizputes muižu. 1715. gadā Polijas karaļa nozīmēta komisija, kas veica visu hercogam Kurzemē un Zemgalē piederošo muižu taksāciju, hercoga Jaunlažas jeb Aizputes muižu atzina par 7400 Alberta florenu vērtu.

1761. gadā pēc Aizputes birģermeistara Johana Zāmuela Herolda lūguma viņš saņēma landhofmeistara Oto Kristofera fon der Hovena, oberburggrāfa H. C. fon Ofenberga, kanclera Ditriha Keizerlinga un landmaršala Franča Georga fon Franka 1761. gada 5. jūnijā (v. st.) Jelgavā parakstītu apliecinājumu, ka birģermeistars drīkst par 4 Alberta reihsdālderu lielu ikgadēju nodevu, kas pret kvīti jāiemaksā hercoga rentejā, divus Aizputes pilsētiņā esošos neapbūvētos Kurzemes hercoga [Saksijas Kārļa] gruntsgabalus apbūvēt un būves paturēt savā īpašumā. Viens no gruntsgabaliem atradies starp Aizputes Pilsmuižas īpašnieces Jūlianas Elizabetes Hānas, dzim. fon Bīlovas, īpašumu (Pasta ielā № 3) un zirgu un ieroču kalēja Johana Kristofa Kleina īpašumu (Pasta ielā № 7).

Ja birģermeistars lūdza atļauju gruntsgabalus apbūvēt, jādomā, ka viņš to arī apbūvēja, bet pēc 20 gadiem par viņa nekustamā īpašuma pircēju vēlējās kļūt tirgotājs Heimanis Vulfs, kam šim nolūkam bija nepieciešama hercogam piederošo gruntsgabalu jauna nomas atļauja, ko viņš arī saņēma.

1782. gada 29. novembrī (v. st.) hercogs Pēters Bīrons iznomāja Aizputes ebreju tautības tirgotājam Heimanam Vulfam (Heyman Wulff) Lažas muižas inventārā esošus Aizputē atrodošos divus gruntsgabalus, par ko nomniekam katru gadu uz Jāņiem jāsamaksā deviņi Alberta reihsdālderi. Nomnieks un viņa pēcteči drīkst šos gruntsgabalus norobežot ar žogu un apbūvēt. Ar apbūvi nomnieks tiesīgs rīkoties pēc saviem ieskatiem, taču zemes īpašnieks vienmēr paliek hercogs. Mainoties gruntsgabalu nomniekiem, zemes nodoklis vienmēr jācedē hercogam.

1801. gadā īpašnieks jau bija Heimans Vulfs juniors, kas pret šeit esošās savas mājas, blakusēku un gruntsgabala ķīlu aizņēmās no sava mantojuma administratoriem 1.010 Alberta reihsdālderus, bet 1803. gadā pret to pašu īpašumu aizņēmās vēl 350 dālderus.

Vienlaikus jāpiezīmē, ka uz īpašumu Pasta ielā № 5 1802. gada decembrī tika koroborēta parādzīme, kas apliecina, ka Zelde Ābrahama, precēta ar Markusu Aleksanderu, apņemas līdz 1808. gada Jāņiem nomaksāt 495 Alberta reihsdālderu parādu Heimanam Vulfam [junioram] par no viņa nopirkto un līdz šim īrēto māju. Domājams, šis parāds ļāva Vulfam vēl 1803. gadā izdarīt iepriekš minēto otro aizņēmumu – acīmredzot oficiālais īpašnieks vēl skaitījās viņš.

1811. gada dvēseļu revīzijas laikā Pasta ielā № 5 jau bijis 3. ģildes tirgotāja Markusa Aleksandera nams, kurā dzīvojuši 11 ebreju vīrieši (šajā dvēseļu revīzijā sievietes vēl nereģistrēja).

1816. gadā šo namu par 780 sudraba rubļiem nopirka pulksteņmeistars Benjamins Kūns.

1825. gadā šeit bija Simona Hirša krievu galantērijas preču veikals.

Pulksteņmeistars Kūns savu namu 1841. gadā par 800 sudraba rubļiem pārdeva meitas Hannas vīram Gerzonam Lēvenhainam. Oficiāli līdzīpašniece bija arī Kūna meita. 1843. un 1844. gadā abi Lēvenhaini aizņēmās pavisam 300 sudraba rubļus savas Pasta ielā № 5 esošās mājas izbūvei jeb celtniecības pabeigšanai.

1845. gada vasaras beigās Lēvenhaini noslēdza īres līgumu par vienas puses jaunbūvētā dzīvojamā nama – 9 istabu, atsevišķa ielas un sētas priekšnama, virtuves, pagraba un mazgājamās telpas kopā ar uzbūvētu malkas kamīnu izīrēšanu ārstam Georgam Kristofam Kemleram no 1846. gada Jāņiem līdz 1849. gada Jāņiem par 150 sudraba rubļiem gadā.

1855. gadā šo īpašumu par 2.607 rubļiem nopirka birģermeistars Frīdrihs Grenings, kas to 1856. gadā par 3.000 rubļiem pārdeva Ādolfam Kēnigsfestam. No Kēnigsfesta viņa īpašumu par tādu pašu summu 1872. gadā atpirka Matilde Kēnigsfesta, kas to par 2.700 rubļiem divus gadus vēlāk pārdeva Heinriham Langem.

No Langes šo īpašumu 1875. gadā par 3.000 rubļiem nopirka Tefke (Tevje) un Rahele Bordēli.

1879. gadā 2. ģildes tirgotājam Tevjem Bordēlam šeit bijis manufaktūras un galantērijas preču veikals, bet Pirmā pasaules kara laikā Jēkaba Rozes kurpnieka darbnīca. Pēc kara te daudzus gadus bija vispirms Kārļa Fišera, vēlāk Marijas Fišeres sīkpreču tirgotava, arī A. Fišera pārtikas preču veikals, kā arī notāra Kārļa Vitenberga kantoris.

1931. gadā īpašuma tiesības tika nostiprinātas mantiniekam Leopoldam Leibam Bordēlam, bet 1936. gadā šo īpašumu par Ls 5232 izsolē nopirka Ābrams Jāzeps Tilims un Beila Tilima, kas no Ābrama Jāzepa par Ls 3.000 atpirka arī viņa daļu.

Mūsdienās – privātīpašums.

Labā pusē redzams dzīvojamais nams Pasta ielā № 2.

1780. gadā šeit bija Kristiana Greninga īpašums, 1799. gadā - mūra nams.

1807. gadā šo īpašumu nopirka Bērs Jozefs Bērs un Gute Etingere, dz. Bēra.

1811. gadā šeit bijis Hindes Bēras dzīvojamais nams, ko 1819. gadā par 3.000 sudraba rubļiem nopirka Mihels Solomons. 1825. gadā šeit bija Mihela Markusa degvīna veikals. Kopš tā laika šis bija ebreju tirgotāju Michelsonu īpašums, jo Mihela pēcteči kļuva par Mihelsoniem. Izņēmums bija daži mēneši 1870. gadā, kad Markuss Mihelsons šo māju par 2.400 rubļiem janvārī pārdeva Hermanam Adolfi, bet Teodors Mihelsons jūnijā to no Adolfi par 3.000 rubļiem atpirka.

1879. gadā šeit bijusi Oto Fosa litogrāfija.

No 1906. līdz 1908. gadam šeit darbojās privātā Aizputes vācu pamatskola.

Pirmā pasaules kara beigu posmā un vēl 1919. gada sākumā te bija lipīgo slimību slimnīca. 1919. gada 12. janvārī pilsētas pagaidu valde atsvabināja Teodora Mihelsona namu no nekustamā īpašuma nodokļa maksas, „tamdēļ ka tur atrodas sērgu slimnīca”.

1919. gadā šajā namā atradās Latvijas pagaidu valdības Apgādības ministrijas Aizputes apriņķa rekvizīcijas komisija, 1921. gadā - kanceleja un dzīvoklis (2 istabas un virtuve 2. stāvā) Aizputes apriņķa priekšnieka palīgam. 1922. gadā minētais palīgs izpildīja arī pilsētas policijas priekšnieka pienākumus, tādēļ šeit bija viņa kanceleja 3 istabās, dzīvoklis (3 istabas un virtuve), kā arī aresta telpas.

1924. gadā īpašumtiesības tika nostiprinātas 1914. gadā mirušā Teodora Mihelsona dēlam Ezrielam - Aleksandram Mihelsonam. Pēc 1924. gada šeit bija īres dzīvokļi un Marijas Fišeres galantērijas un sīkpreču veikals.

Mūsdienās – pašvaldības īpašums, ar daudzfunkcionālu sociālo pakalpojumu centru.

Grūti saskatāms ir nams Pasta ielā № 4, taču, spriežot pēc redzamā, tas bijis diezgan bēdīgā paskatā.

18. gs. beigās šeit bija birģermeistara Johana Filipa Henkaua nams, kurā vēl 1811. gadā dzīvoja viņa atraitne.

1821. gadā šeit esošo īpašumu par 750 sudraba rubļiem nopirka Zahariass Levins. 1825. gadā viņa namā bija Vulfa Benjamina krievu galantērijas preču veikals.

1863. gadā nams piederēja Zahariasa Dannemana mantiniekiem. Domājams, ka runa ir par to pašu Zahariasu Levinu [Levina dēlu], kam 1821. gadā vēl nebija uzvārda.

1868. gadā šo īpašumu nopirka Icigs Bernics, kas to 1869. gadā par 1.600 rubļiem pārdeva Bertai Šlosbergai.

1878. gadā to par 1.500 rubļiem nopirka Teodors Mihelsons un 1879. gadā par 1.800 pārdeva Vilhelmīnei Langei, kas savu īpašumu par tādu pašu summu 1882. gadā pārdeva Heinriham Langem, no kā to 1899. gadā mantoja Emīlija Lange. Faktiski jau kopš 1896. gada nams piederēja Heinriha Langes mantiniekiem.

1884. gadā šeit bija mūrnieka Johana Andreasa Šulca darbnīca, kurā viņš strādāja ar diviem palīgiem.

Namu mantoja viņa atraitne Klāra (Keile) un meita Minna, uz kuras vārda īpašumtiesības nostiprinātas 1940. gadā.

1928. gadā šajā adresē bija Hesela Cerna un S. Kalmana lopu tirgotava.

1901. gadā šo namu par 1.500 rubļiem nopirka Simons Cerns. 1927. gadā namu mantoja viņa atraitne Klāra (Keile) un meita Minna, uz kuras vārda īpašumtiesības nostiprinātas 1940. gadā.

1928. gadā šajā adresē bija Hesela Cerna un S. Kalmana lopu tirgotava.

Mūsdienās –privātīpašums.

Pasta iela № 6 18. gs. beigās piederēja 3. ģildes tirgotājam birģermeistaram Johanam Filipam Henkauam. Pēc viņa nāves namu mantoja atraitne Katarīna Šarlote, bet 1820. gadā te bijusi liela dzīvojamā māja ar dārzu un stalli, kas piederējuši abu iepriekšējo dēlam pilsētas vecākajam Johanam Karlam Henkauam. Viņš šo īpašumu 1821. gadā par 1.500 sudraba rubļiem pārdevis Vulfam Morgenšternam, no kura to 1842. gadā par 1.600 nopircis Markuss Kēnigsfests, un 1863. gadā šis bija viens no Kēnigsfestiem Aizputē piederošiem 8 (!) namiem.

1873. gadā Markuss un Amālija Kēnigsfesti šo īpašumu pārdeva Padures muižas īpašniekam baronam Karlam fon der Ostenam – Sakenam, bet barons pēc nepilniem diviem mēnešiem par 2.000 rubļiem to pārdeva Kristofam un Olgai Trautmaniem, no kuriem to 1878. gadā par 3.600 nopirka Johans Goldšteins.

1879. gadā šeit paša namā bija Goldšteina restorāns un Heinriha Langes sīkpreču bode, bet 1884. gadā divi restorāni – viens Goldšteinam, otrs Kristofam Birzniekam, bija arī Minnas Valdmanes maiznīca.

1894. gadā šeit bija Kristapa Vinklera „restorācija”, kas 1896. gadā pārtapa par Kalna krogu («БЕРГ»). Togad namu nopirka Minna Valdmane, bet 1910. gadā publiskā izsolē Ābrams Nātansons, no kura šo īpašumu 1926. gadā iegādājās Mārtiņš un Emma Linmeijeri. Tajā pašā gadā tika apstiprināts ēkas pārbūves projekts – uzceļot otro stāvu, tajā bija paredzēts ierīkot viesnīcu.

Projekts tika īstenots 1928. gadā. Jau 1. janvārī Vilhelms Šenks pārcēla savu traktieri no Hirka nama Pasta ielā № 3 uz jaunbūvēto Linmeijera namu, tā 1. stāvu. No 1929. gada tas jau bija paša Linmeijera 2. šķiras traktieris, kam 30. gadu beigās piešķīra 1. šķiras traktiera tiesības.

Mūsdienās – privātīpašums.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU