20. - 21. lapaspuse

20. lapaspuse

par viņu iepriekšējo tiesību paturēšanu un nemainīšanu.

4. Kas attiecas uz mantojama īpašuma tiesībām uz namiem un gruntsgabaliem, pašreizējos apstākļos tam ir nepieciešams Visaugstākais rīkojums, un līdz tā izdošanai visam jāpaliek, kā bijis, tāpat kā citām Aizputes ebreju tiesībām.

5. Ja kristīgo tirgoņu skaits Aizputē izrādītos tik mazs, ka tiem nebūtu iespējams ievēlēt visus pilsētas pārvaldes amatus, birģermeistaru jāievēl tikai kristīgo ģilžu piederīgajiem, bet rātskungu un cititiem pilsētas amatiem var balotēties arī citi subjekti no kristīgo namnieku skaita, kas nav tirgoņi.

Jelgavas pilī, 1796. g. 28. jūlijā.

Ādams Koškuls

Sekretārs J. F. Reke

1835. g. 22. maijā es šo no oriģināla esmu norakstījis šinī pilsētas grāmatā.

E. G. Cimmermans, Aizputes pilsētas tiesas sekretārs

21. lapaspuse

1723. g. 30. augustā Aizputē ir noturēta konsistorijas tiesas sēde, un tanī nospriests, ka baznīcu vizitācijās[1] ir jāpiedalās [Piltenes apgabala] prezidentam, [Piltenes apgabala] zemes notāram, mannrihteram[2], Aizputes birģermeistaram, Piltenes birģermeistaram, prezidenta vietniekam, superintendantam un diviem mācītājiem. Pie šī sprieduma ir jāpieturas arī visiem mūsu pēctečiem.

Šejienes mācītāja amata pildītāja, pagājušajā gadā mirušā Voltera vietā tika aicināts Sakas mācītājs Goldmanis[3], un viņš tika apstiprināts par Aizputes pilsētas un draudzes mācītāju

šī 1835. gada sākumā.

[1] Baznīcu vizitācijas – baznīcu ēku stāvokļa, finanšu, mācītāja darbības, draudzes morālā stāvokļa regulāras pārbaudes, ko veica Piltenes apgabala konsistorijas un landtāga pārstāvji.

[2] Mannrihters – landtāga iecelts lēņavīru jeb vasaļu tiesnesis, kurš izšķīra robežu strīdus, nosprauda robežas, uzraudzīja sauszemes un ūdens ceļu stāvokli.

[3] Johans Georgs Goldmanis, Skrundas ev. lut. mācītāja dēls, dzimis 1800.g. 3. septembrī Skrundā. Mācījies Rīgas ģimnāzijā, 1819.-1822.g. studējis teoloģiju Tērbatas universitātē. Pēc strādāšanas par mājskolotāju, 1826.g. kļuva par Sakas mācītāju, no kurienes 1835.g. pārcelās uz Aizputi. Aizputē viņš vadījis arī privātskolu, miris Aizputē 1867.g. 3. martā. (Kallmeyer T. Die evangelischen Kirchen und Prediger Kurlands – Riga, 1910, S.363) Rātei piemita patronāta tiesības pēc saviem ieskatiem izraudzīties mācītāju, to aicināt un apstiprināt amatā.