36. - 37. lapaspuse

36. lapaspuse

Ja tiesa ir taisījusi spriedumu, un kāds vīrs grib to apstrīdēt, viņam tas jādara rātsnamā rātes priekšā, un to viņam jāceļ priekšā nākošajā piektdienā, ņemot vērā to, ka viņš nevar vai nespēj atnākt uz rātsnamu. Un tad viņam jāzvēr uz svētajām relikvijām[1], un jāgaida spriedums līdz nākošajai piektdienai. Ja izrādīsies, ka vīrs apstrīdējis spriedumu nepamatoti, viņam tas jānolīdzina ar četrām ērēm.

Ka vīrs var likt rātes spriedumu ierakstīt tiesas grāmatā. IIII.

Kad rāte rātsnamā izsaka tiesas spriedumu, katrs, kurš spēj to samaksāt, var likt to ierakstīt grāmatā. Ja spriedums tiek ierakstīts tā, kā to taisījuši rātskungi, vīram par to jāmaksā viena sudraba mārka. Ja spriedums nav ierakstīts grāmatā, tas paliek spēkā, un vīram par to jāmaksā divas sudraba mārkas. Ja izrādītos, ka grāmatā ierakstīts citādi, nekā nospriedusi rāte, viņam nav jāmaksā nekas.

Ka rātes uzliktais spriedums un maksājumi paliek spēkā, un neviens, uz ko tie attiecas, nevar tam iebilst. V.

Lai kādu maksājumu rāte arī nebūtu piespriedusi, un kādu spriedumu tiesa arī nebūtu taisījusi,

37. lapaspuse

tiem nedrīkst iebilst un pretoties.

Ka radiniekiem un svaiņiem jāiziet, kad rāte pasludina spriedumu rātsnamā. VI.

Kad rātsnamā tiek izteikts spriedums, jālūdz, lai izietu ārā [strīdīgo pušu] radinieki un svaiņi, un katram, kurš ir rads vai svainis, vai tiek turēts aizdomās, jāiziet. Jā kāds no tiem paliek sēžam pēc tam, kad ir šo dzirdējis, viņam rātei jāmaksā vērdiņš soda naudas. Ja izrādītos, ka viņš nevēlas to dzirdēt, viņam jāzvēr uz svētajām relikvijām.

Ka neviens vīrs, kurš ir aizņēmies cita mantu, nedrīkst ieķīlāt otram. VII.

Vīrs, kurš ir aizņēmies no cita mantu, līdz ar to kļuvis apsūdzējams, un pilsēta viņam to var pierādīt ar dokumentiem un liecībām, ka tas patiešām ir noticis, ne pēc pilsētas, nedz zemes tiesībām viņš nedrīkst dot ķīlu nevienam vīram.

Ja viens no mūsu namniekiem izraisa ķildu zemē, ar kuru mums ir miers, un lauž mieru. VIII.

Ja kāds vīrs no mūsu namniekiem ierodas svešā zemē, kurai ar mums ir miers, un tur izraisa ķildu, kas var draudzību izjaukt, tam to ir jāatlīdzina un ir jāizlīgst.

[1] Zvērests pie svēto relikvijām liecinieku klātbūtnē tika uzskatīts par svarīgu pierādījumu tiesā. Par šāda zvēresta nepatiesumu zvērētājs piesauca Dieva sodu sev, saviem tuviniekiem un mantai. Ja bija iespējams pierādīt, ka svētzvēresta devējs zvērējis nepatiesi, viņu varēja sodīt par svētuma zaimošanu.