232. - 233. lapaspuse

232. lapaspuse

Tagad seko raksts par viņa svaiņa nama, zemes un visa tam piederīgā pārdošanu godājamajam un gudrajam tiesas fogtam Daniēlam Meijeram, kas vārds vārdā skan šādi:

Es, Hanss fon Šutorps, daru zināmu un paziņoju katram, it sevišķi tiem, uz kuriem šis attiecas, ka es ar savas mīļās sievas Magdalēnas fon Tilenas ziņu un gribu savam mīļajam svainim, godājamajam Daniēlam Meijeram, visiem viņa mantiniekiem un pēcnācējiem, savu mantoto namu, sētu un visus piederīgos tīrumus, kā tie kopš senlaikiem ir piederējuši nelaiķa Hansa Rīzenberga mantiniekiem, kas atrodas pie grāvja gar ieleju līdz Tebras upītei, un no turienes iet līdz lielajai gravai, visu kā aprakstīts galvenajos dokumentos, izņemot Dekšņa gabalu, kas pieder manam patēvam, kā paredzēts līgumā. To es pārdodu un nododu par 800 Rīgas markām, un šo summu esmu pienācīgi saņēmis, un to esmu pievienojis savam un savējo labumam. Pēc tam es nododu savam mīļajam svainim un māsai, un visiem viņu mantiniekiem un pēcnācējiem šo namu ar visiem iepriekšminētajiem piederumiem, kā tos esmu mantojis no sava nelaiķa tēva

233. lapaspuse

un mātes, lietošanai, saglabāšanai un pārdošanai, un Rīgas tiesību izmantošanai ir brīva vaļa, kā tas bijis Andreasam Buteram, un tāpat lai ir arī manam mīļajam svainim Daniēlam Meijeram kopā ar visiem viņa mantiniekiem un pēcnācējiem par minētās naudas summas samaksu brīvi un netraucēti. Es arī nododu un atdodu savam mīļajam svainim savu minēto namu kopā ar visiem piederumiem tādā veidā, ka es, mani mantinieki un pēcnācēji manam mīļajam svainim un viņa mantiniekiem atsakās no visiem iebildumiem un ierunām, kas varētu tam kaitēt, kā arī no visiem pienākumiem, ko uzliek garīgās un laicīgās tiesības. Lai šo pasargātu no cilvēku atmiņas mainīguma un kaitējuma, un noturētu stingru un cietu, esmu lūdzis šīs pilsētiņas rātskungus, godājamos un ievērojamos Klausu Stridebeku, Kristoferu Remlingu un Johanu Moricu, lai viņi būtu liecinieki šim darījumam, un apstiprinātu rakstu ar savu roku un zīmogiem, jo es to nevaru izdarīt personiskā zīmoga trūkuma dēļ. Dots Aizputē, pēc mūsu pestītāja Jēzus Kristus dzimšanas 1618.g. 30. decembrī.