Livonijas Ordeņa pils

Ordeņa pils 20. gs. sākuma skats no ZA

Pilsdrupas no ZA 2014. gadā

Ordeņa pils 20. gs. sākuma skats no ZA

Pilsdrupu Ziemeļu puse 2015. gadā

Skats uz ordeņa pils R pusi ap 1900. gadu.

Pilsdrupas no rietumu puses 2001. gadā

Skats uz ordeņa pils DA pusi 1920. - 30. gados.

Pilsdrupas no DA puses 2015. gadā

Ordeņa pils iekšpagalms 20. gs. sākumā.

Pils iekšpagalms 2015. gadā

Livonijas bruņinieku ordeņa valsts laikā tās Aizputes pils un tai piederošās zemes bija Kuldīgas komtura īpašums. Pils celtniecības laiks nav droši zināms.

Literatūrā samērā bieži sastopamas ziņas, ka ordeņa Aizputes pils celta 1249.g. Šī nepamatotā informācija sastopama jau Ulricha fon Šlipenbaha ceļojuma aprakstā: Aizputes pili 1249.g. cēlis mestrs Dītrihs no Greningenas.

Pili ar 1249.g. neļauj datēt arī pils būvtips. Faktiski 13. gs. beigās bija uzcelti tikai topošās pils nocietinājumi, bet no tā, ka 1341.g. pils pildīja labības krātuves funkcijas, iespējams secināt, ka minētajā gadā tā jau bijusi uzcelta tiktāl, lai to varētu izmantot par labības noliktavu.. Taču pirmais dzīvojamais korpuss, domājams, uzcelts tikai 14. un 15. gs. mijā. Arī pirmais dokuments, kurā nepārprotami nosaukta ordeņa Aizputes pils, ir 1397.g. 1. augustā “mūsu ordeņa pilī, sauktā Aizpute, Kurzemē” (in castro ordinis nostri Hasenpute dicto in Curonia) rakstītā lēņa grāmata, ar ko Livonijas ordeņa mestrs Venemars no Brigenejas izlēņoja Kuldīgas komtura kalpotājam Heinriham Falkenhāgenam (Valkenhagen) pļavu pie Durbes pils. Šī ir arī pirmā liecība par mestra apmešanos Aizputē.

Kādā 14. gs. dokumentā Aizputes Livonijas ordeņa pils nosaukta par Draugpili (Vrundenborgh), iespējams, ar to paužot draudzīgo attieksmi pret Tebras pretējā krastā celto Kurzemes domkapitula pili.

Pēc ordeņa valsts sabrukuma un Kurzemes hercogistes nodibināšanās pili un tās zemes savā īpašumā 1561. gadā ieguva Kurzemes hercogs Gustavs Ketlers. 1562. gadā viņš izlēņoja Aizputes pili „līdz ar visiem pie tās piederošajiem zemniekiem un zemēm, sētām, pļavām, aramzemēm – apstrādātām un neapstrādātām -, mežiem un ūdeņiem – ezeriem, upēm un strautiem -, ganībām, bišu kokiem, zvejas un putnu ķeršanas vietām” dzimtsīpašumā savam padomniekam Gerhardam fon Noldem „par viņa uzticīgo kalpošanu ordenim un vēlāk hercogam”. Nolde pils dienvidpuses aizsargmūra iekšpusē uzcēla otru mūra dzīvojamo korpusu.

1574. gadā hercogs Gothards izsniedza Gerhardam fon Noldem jaunu dokumentu – privilēģiju, kurā apliecināja, ka piešķīris viņam Aizputes pili un muižu dzimtsīpašumā, bet, tā kā Noldem radušies robežstrīdi ar viņa tuvākajiem kaimiņiem, tad ar šo privilēģiju tika nospraustas Aizputes Pilsmuižas robežas.

Gerharda Noldes Aizputes muižas robežaprakstā teikts, ka viņa īpašumi „sākas un robežojas ar Georga [Jirgena III Markussona] fon Firksa Aizputi pie Aizputes dzirnavu dīķa, kur Tebras upe ietek šajā dīķī. Tad robeža iet pa Tebru uz augšu līdz Jodana fon Dortēzena īpašumu robežai” u.t.t..

Neizpratni šajā dokumentā var radīt apzīmējums „Georga Firksa Aizpute“. Arī 1598. gadā sastādītajā testamentā Georgs fon Firkss kā savu īpašumu – blakus Nurmuižai, Oktei un Šķēdei – min Aizputes pili, kuru viņš novēl savam jaunākajam dēlam Markusam fon Firksam. Domājams, ka šī Firksa „Aizputes pils“ bijusi kādreizējā Aizputes domkapitula rezidence tagadējā Baznīckalnā, ko Georgs [Jirgena III Markussons] fon Firkss, likvidējoties Kurzemes bīskapijai 1559. gadā, bija ieguvis no Kurzemes bīskapa Johana fon Minhauzena, iespējams, pateicoties savai radniecībai ar bīskapu – Firksa sieva Anna fon Vestfāla bija bīskapa māsasmeita.

Savukārt Gerhards fon Nolde 1597. gada oktobrī sastādītā testamentā savu Aizputes pili un muižu novēlēja vecākajam dēlam Hansam fon Noldem.

1597. gada oktobrī sastādītā testamentā Gerhards fon Nolde Aizputes pili un muižu novēlēja savam vecākajam dēlam Hansam fon Noldem.

1659. gada martā poļu - zviedru kara laikā zviedri pulkveža Fabiana fon Aderkasa vadībā Aizputes ordeņa pili, kurā pēc apvienoto kurzemnieku, lietuviešu un poļu karaspēka sakaušanas bija patvērušies ap 400 karotāju, galvenokārt kurzemnieku, ieņēma, izlaupīja un izpostīja. Zviedri saņēma gūstā ap 300 karotāju, to skaitā pulkvežus fon Korfu un fon Brinkenu, ieguva 9 karogus, 6 lielgabalus, kā arī daudz zirgu.

1665. gadā pils jau bija savesta kārtībā, un tajā apmetās hercoga Jēkaba garnizons ar lielgabalnieku komandu.

1667. gadā par Aizputes Pilsmuižas īpašnieci minēta Margarēta fon Nolde, kas to ieguvusi mantošanas ceļā. Tā kā viņas parāds kapteiņleitnantam Vilhelmam fon Mirbaham bija sasniedzis 24.900 florēnus, turklāt bija nenomaksāti parādi arī citiem kreditoriem, Margarēta fon Nolde 1667. gada augustā bija spiesta parakstīt dokumentu, saskaņā ar ko nodeva Aizputes pilsmuižas zemes, kā arī trīs istabas pilī, graudu klēti, stalli, riju un krogu minētajam kapteiņleitnantam fon Mirbaham dzimtsīpašumā.

Nav zināms, kādā veidā Noldes atguva Pilsmuižu savā īpašumā, taču tas ir noticis, jo zināms, ka Aizputes Pilsmuižas īpašnieks 18. gs. sākumā bija Mihaels Frīdrihs fon Nolde, kas to mantojis apkrautu lieliem parādiem. Muižas saimniecību bija izpostījis Ziemeļu karš, zemnieki bija izmiruši 1710. gada mēra epidēmijā, un 1712. gada novembrī Mihaels Frīdrihs fon Nolde atteicās no Aizputes Pilsmuižas par labu saviem kreditoriem. Noldes kreditori tūdaļ savstarpēji vienojās, ka Aizputes Pilsmuža uz ķīlas valdījuma pamata nododama hercoga zemes maršalam Johanam Heinriham Keizerlingam. Taču jau 1717. gada oktobrī Keizerlings Aizputes Pilsmuižu pārdeva Karlam Gustavam Klopmanam, kura sieva Sofija Magdalēna bija dzimusi fon Nolde.

Pēc dažiem gadiem Keizerlings, kas nu jau bija kļuvis pat Kurzemes hercogistes kancleru, gribēja muižu atgūt, un 1724. gadā Keizerlings un Klopmans noslēdza maiņas līgumu: Klopmans atdeva Keizerlingam Aizputes Pilsmuižu, pretī saņemot Rudbāržu muižu un vēl 4.000 florēnus.

Kādā 1734. gada dokumentā par Aizputes Pilsmuižas īpašnieci minēta Keizerlinga atraitne Marija Anna fon Šlipenbaha. No viņas Pilsmuižu mantoja Johans Emerihs Keizerlings, kas 1755. gadā to kopā ar Remesu muižu par 145.000 florēniem pārdeva Cīravas muižas īpašniecei fon Bēra atraitnei, dzim. Jūlija Eleonora fon Bīlova.

1761. gadā Bēra atraitne Aizputes Pilsmuižu atdeva savai jaunākajai meitai Katarīnai Eleonorai fon Firksai.

Domājams, laikā starp 1760. un 1762. gadu, tika uzcelta Aizputes Pilsmuižas jaunā kungu māja –„Jaunā pils” tagadējā Skolas ielā № 1. Bijušo ordeņa pili jeb ”Veco pili” pielāgoja muižas saimniecības vajadzībām un kalpu dzīvokļiem.

Katarīna Eleonora fon Firksa kopā ar savu vīru Frīdrihu Ēvaldu fon Firksu 1776. gadā Aizputes Pilsmuižu par 110.000 floreniem pārdeva savam dēlam Frīdriham Kristofam Ēvaldam fon Firksam un viņa sievai Jūliannai Konstantīnei Albertīnei Karolīnei, dzim. fon der Brinkena.

1784. gadā Piltenes apgabala landrāts Frīdrihs Ēvalds fon Firkss vienu telpu bijušajā Livonijas ordeņa pilī atvēlēja Piltenes apgabala pagaidu cietumam.

1801. gadā Frīdrihs Kristofs Ēvalds fon Firkss noslēdza maiņas līgumu ar kancleru Frīdrihu fon Renni, saskaņā ar ko pēdējais ieguva savā īpašumā Aizputes Pilsmuižu, bet Firkss saņēma no Rennes Dandāles muižu un kā piemaksu 90.000 dālderus.

Jau nākamā gadā Frīdrihs fon Renne Pilsmuižu par 120.000 dālderiem pārdeva savam dēlam Karlam Dītriham Oto fon Rennem.

1812. gada kara laikā ordeņa pilī ierīkoja kroņa labības noliktavu.

Pēc Frīdriha fon Rennes nāves 1845. gada jūnijā viņa atraitne Henriete fon Renne, dzim. fon Firksa, noslēdza līgumu ar saviem bērniem par mantojuma sadali. Tā kā 1801. gadā, maiņas kārtībā iegādājoties Aizputes Pilsmuižu, piemaksa par maiņas darījumu tika izdarīta no bērnu mātes pūra naudas, tagad bērni atteicās no savām tiesībām uz Pilsmuižu par labu mātei. Tādējādi Henrietes fon Rennes īpašumā Pilsmuiža palika līdz pat viņas nāvei 1866. gadā. Tad Aizputes virspilskunga tiesā tika apstiprinātas Henrietes fon Rennes bērnu mantošanas tiesības uz Aizputes Pilsmuižu. Mantinieki muižu tomēr nepaturēja - tajā pašā gadā tā tika pārdota ģenerālmajoram Ferdinandam fon Tornovam par 400.000 rubļiem.

19. gs. pēdējā ceturksnī Pilsmuiža kļuva par Grothusu īpašumu, pēdējais tās īpašnieks bija Lotārs Grothuss. Viņa laikā Vecajā pilī 1905. gada revolūcijas apspiešanai Aizputes apriņķī tika izvietoti 8. Smoļenskas dragūnu pulka dragūni, kas tur atradās vismaz līdz 1907. gada beigām, bet 1915. gadā vācu okupācijas karaspēks Vecajā pilī uz neilgu laiku ierīkoja karagūstekņu nometni.

Pēc 1920. gada agrārreformas bijusī Livonijas ordeņa pils jeb Vecā pils ar attiecīgo zemes gabalu pārgāja valsts īpašumā, bet 1927. gada 7. maijā Zemkopības ministrija kā pārdevēja un Aizputes pilsētas pašvaldība kā pircēja noslēdza izpirkšanas līgumu, saskaņā ar kuru ministrija pārdeva un nodeva pašvaldībai 0,9803 ha lielu zemesgabalu, uz kura atradās pils ar piebūvi – kūti Nr. 2 un kūti Nr. 3.

Zemes vērtība tika noteikta Ls 294, ēku – Ls 3203. Summai bija pieskaitāmi Ls 50 par zemes galīgo uzmērīšanu un plānu izgatavošanu. Pircējs no izpirkšanas maksas tika atsvabināts ar nosacījumu, ka zeme un ēkas jāizmanto nespējnieku vajadzībām, kas arī tika izdarīts. 20. gadu beigās Vecajā pilī Liepājas ielā № 9 ierīkoja nespējnieku patversmi tiem nabadzīgajiem pilsētas iedzīvotājiem, kas spēja paši sevi aprūpēt.

1935. gada tautas skaitīšanas laikā Vecajā pilī bijuši 14 dzīvokļi (14. dzīvoklī dzīvojusi 8 cilvēku ģimene), kuros reģistrēti 34 iedzīvotāji.

1937. gadā pilsētas valde noteica pašvaldībai piederošās „Vecās pils” vērtību: gruntsgabals 9803 m² - Ls 1.000, divstāvu akmens dzīvojamā ēka ar šķindeļu jumtu – Ls 12.000, jauktas būves stallis ar šķindeļu jumtu – Ls 1.000.

1938. gadā Kultūras fonds piešķīra pilsētai Ls 1.500 pabalstu „muzeja telpu izbūvei un iekārtošanai Aizputes vecā ordeņpilī”. Tas deva iespēju Aizputes pilsētas muzejam 1939. gadā pārvietoties no šaurajām telpām pilsētas valdes namā Atmodas ielā № 19 uz 8 istabām Vecās pils dienvidu spārnā.

1939. gadā šeit bija trūcīgo pilsētnieku bezmaksas dzīvojamās telpas, muzeja telpas, kā arī spirta un degvīna noliktava.

1926. gadā Livonijas ordeņa pili iekļāva Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, diemžēl mūsdienās varam runāt vien par pilsdrupām.

Pie pils no Liepājas ielas atzarojas Skolas iela, kurā reiz bija ne tikai vidusskola/ģimnāzija, bet pa to varēja nokļūt arī pilsētas elektrostacijā, kas bija Skolas un Padures ielu stūrī.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU