Pilsmuižas Dzirnavu dīķis un ūdensdzirnavas

Pilsmuižas dzirnavu dīķis un ūdensdzirnavas 20. gs. sākumā

Pilsmuižas dzirnavu dīķis un ūdensdzirnavas 2014. gadā

Dzirnavas šajā vietā pirmoreiz pieminētas 1569. gadā, kad Sāmsalas - Vīkas un Kurzemes bīskaps Magnuss piešķīra tiesības Gerhardam Noldem celt dzirnavas Tebras upē pie Aizputes. 10 gadus vēlāk tas pats bīskaps Magnuss piešķīra Pilsmuižas īpašniekam Noldem zvejas tiesības Aizputes dzirnavu ezerā. Starplaikā – 1574. gadā tapa Kurzemes hercoga Gotharda lēņu grāmata par Aizputes pils un muižas piešķiršanu G. Noldem.

1752. gada 21. februārī pēc uz Tebras upes ceļamo dzirnavu lietas pamatīgas apsvēršanas Aizputes Pilsmuižas un Remesu muižas dzimtsīpašnieks augstdzimušais Johans Heinrihs Keizerlings un Aizputes pilsētas rāte ar godājamām pilsoņu amatpersonām vienojušies un neatsaucami noslēguši šādu līgumu:

1. Pilsēta krastu ar veco dzirnavu dambi pilnībā cedē augstdzimušajam fon Keizerlinga kungam, viņa mantiniekiem, visiem Pilsmuižas īpašniekiem un galīgi un vienprātīgi atļauj būvēt dzirnavas, tomēr neuzņemas nekādu atbildību par varbūtējiem zaudējumiem.
2. Par šo pilsētas krasta brīvprātīgo cesiju fon Keizerlinga kungs apņemas samaksāt tieši pilsētai 600 guldeņus līdz 1752. gada Jāņa Kristītāja dienai un bez tam vēl dot 50 asis kritušu koku malkas no Remesu meža bez jebkādas atlīdzības.
3. Ikvienam pilsētas birģerim ir atļauts netraucēti zvejot dzirnavu dīķī savām vajadzībām ar parastiem tīkliem.
4. Zaudējumu apmērus, kuri celtos tām privātpersonām, kuru dārzi un pļavas ir Tebras krastos, atlīdzina Keizerlings.
5. Keizerlings apņemas savā, savu mantinieku un visu Pilsmuižas īpašnieku vārdā pār upi ejošo veco ceļu, kas tagad ir stratēģisks ceļš, uzturēt, tādējādi atbrīvojot pilsētu no apgrūtinājuma uzturēt šo ceļu kārtībā. Keizerlingam šis ceļš uz mūžīgiem laikiem jāuztur kārtībā vienam pašam un, kad vajadzīgs, arī jālabo.

8. Pilsēta rezervē sev brīvu un ērtu ūdens ceļu uz dzirnavu dīķi.

Līgumu, kam ir 11 punktu, parakstījuši: Aizputes birģermeistars Andreass Krēmers, tiesas fogts Kristians Kiršniks, rātskungi Johans Henzels un Johans Kristopfs Baumgertels un godājamo pilsētnieku vārdā pilsētas eltermanis Dāniels Kūcs. To paraksta arī Johans Heinrihs Keizerlings. Kā liecinieki parakstījušies Hermans Ulrihs Gess, Heinrihs Kristians fon der Brinkens, Karls Vilhelms Dorthēzens un Kristians fon der Brinkens.

Tajā pašā 1752. gada 21. februārī dokuments ingrosēts un ar Piltenes apriņķa zemes tiesas zīmogu apstiprināts.

Līdz ar to varam secināt, ka pastkartē redzamo dzirnavu celtniecība sākās 1752. gadā.

Vienlaikus jāpiemin, ka, lai gan pilsētnieki par Dzirnavu dīķi sauc vien Tebras daļu no Akmens tilta līdz dzirnavu dambim, patiesībā Dzirnavu dīķis pēc 1920. gada agrārreformas bija Tebras posms no Kuršinska tilta līdz dzirnavu dambim, un tam bija trīs daļas ar atsevišķiem kadastra numuriem. Pirmā no Kuršinska tilta līdz Žīdu tiltam, otrā no Žīdu tilta līdz Akmens tiltam, bet trešā no Akmens tilta līdz dzirnavu dambim.

Dzirnavas pēc agrārreformas nodeva 1920. gadā dibinātā Aizputes apriņķa kooperatīva īpašumā. 1924. gada 28. jūnijā Aizputes apriņķa valsts zemju inspekcija paziņoja pilsētas valdei, ka „apriņķa kooperatīvam ir iznomātas zvejas tiesības visā dzirnavu dīķī, kurš rodas caur Tebras upes uzpludināšanu. Dzirnavu dīķis stiepjas līdz Kuršinska tiltam”.

30. gadu beigās dzirnavas kļuva par Aizputes patērētāju biedrības īpašumu.

Priekšstatu par dzirnavu darbību, kāda tā bija pirms 1940. gada okupācijas, sniedz citāts no Aizputes patērētāju biedrības valdes priekšsēdētāja un biedrības vadītāja 1939. gada 27. janvāra vēstules Latvijas Kredītbankai:

„Aizputes patērētāju biedrībai Aizputē pieder ūdens un motora dzirnavas ar 3 rupji maļamām skrejām, akmeņu un valču bīdeli, putraimu un grūbu gatavošanu u.c. Dzirnavu iekārta ir samērā jauna un moderna, izbūvēta 1926. gadā. Pagājušā gada sākumā to vēl vairāk modernizējām, uzstādot jaunu modernu plānsijātāju «Br. Bieler» no Šveices ar 4X12 zīda sietiem, jaunu grīzu tīrāmo mašīnu un dažādus citus papildinājumus un jauninājumus, kas kopā izmaksāja Ls 12.000. Pavisam m/dzirnavu iekārtā ir ieguldīts apm. Ls 100.000.”

Dzirnavās strādāja 4 melderi.

Pa labi no Dzirnavu dīķa slūžām redzamajā divstāvu mūra ēkā Liepājas ielā № 10 pēc agrārreformas bija Aizputes apriņķa pienotava un krejotava. Ēku no kooperatīva 1934. gadā nopirka Liepājas un apkārtnes piensaimnieku sabiedrību apvienība un ierīkoja tur savu krejotavu.

Pastkartes labajā pusē redzamajā nelielajā guļbūves mājiņā bija pirts, kuras īpašnieki bija Pilsmuižas dzirnavnieki. Pēdējie bija Hristofors Neimans un viņa dēls Ernsts Neimans, kas tās no tēva mantoja 1904. gadā.

No pirts pa labi redzamajā ēkā pēc agrārreformas bija Aizputes apriņķa kooperatīva, vēlākos gados Aizputes patērētāju biedrības labības kalte.

1931. gada 9. decembrī pilsētas valde atļāva Aizputes Latviešu biedrības sporta sekcijai ierīkot uz dīķa maksas slidotavu, par ko pilsētas kasē bija jāiemaksā 5% izpriecu nodoklis.

Mūsdienās kādreizējās dzirnavas ir privātīpašums. Ēkā darbojas mazā elektrostacija. Liepājas iela № 10 ir pašvaldības dzīvojamā māja.

20. gs. sākuma skats no Jaunās pils pāri Dzirnavu dīķim uz tam piegulošām muižas ēkām un Liepājas ielas sākuma apbūvi

20. gs. sākuma skats no Jaunās pils pāri Dzirnavu dīķim uz tam piegulošām muižas ēkām un Liepājas ielas sākuma apbūvi 2016. gadā

20. gs. sākuma skats no Alus darītavas uz Dzirnavu dīķi ar tam apkārt esošām muižas ēkām

Kreisā malā redzamas ūdensdzirnavas, labā pusē nelielā guļbūves mājiņa – pirts. Tālāk redzama Liepājas ielas apbūve.

Skats no Alus darītavas uz Dzirnavu dīķi ar tam apkārt esošām muižas ēkām 2016. gadā

Skats no Pilsmuižas kungu nama puses uz Baznīckalnu un Liepājas ielas sākuma posma labās puses apbūvi ap 1900. gadu

Skats no Pilsmuižas uz Baznīckalnu un Liepājas ielas sākuma posma labās puses apbūvi 2016. gadā

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU