Liepājas ielas sākums

Liepājas ielas sākuma daļa pirms 1907. gada

Liepājas ielas sākums 2014. gadā

Spriežot pēc Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentiem, jāsecina, ka abi pirmie nami ir bijuši Liepājas ielā № 8.

Jau 1825. gadā uz šā gruntsgabala bijis Levina Asura degvīna un dažādu Krievijas preču veikals.

Līdz 1833. gadam gruntsgabals, uz kura abi nami atradās, piederēja Pilsmuižas īpašniekam Karlam fon Rennem, no kā to par 400 sudraba rubļiem atpirka Josels Šlosbergs, kas nākamajā gadā aizņēmās no Apriķu mācītāja Jūliusa Grota naudu mūra mājas celtniecībai, ko viņš arī uzcēla.

1853. gadā īpašuma tiesības tika nostiprinātas Šlosberga atraitnei Gitei un bērniem, bet pēc atraitnes nāves 1863. gadā par īpašnieku kļuva dēls Josels Šlosbergs juniors. Viņš savu mantojumu 1869. gadā par 5.000 rubļiem pārdeva Icigam Bernicam, kam šeit 1879. gadā bijusi labības tirgotava, bet Rozālijas Bernicas pārziņā sīkpreču bode un arī krogs. Krogs Bernicam bija arī 19./20. gadsimtu mijā, taču 1908. gadā viņš mira, un par īpašnieci kļuva viņa meita Gitele Stendera, kas 1912. gadā savu mantojumu pārdeva Tomam un Ādamam Zīlēm. No Zīlēm to 1913. gadā par 8.000 rubļiem nopirka Krists un Marija Lejnieki.

1924. gadā Lejniekiem šeit bija divstāvu mūra dzīvojamā ēka ar 13 istabām, vienstāvu koka dzīvojamā ēka ar 6 istabām, stallis un divi malkas šķūnīši.

1928. gadā minēto īpašumu no Lejniekiem par Ls 8.000 nopirka Aizputes apriņķa kooperatīvs, bet jau pēc gada par Ls 8.400 pārdeva Simonam Hiršmanam, kas šeit kopā ar dēlu Maksu nodarbojās ar zirgu un citu mājlopu uzpirkšanu.

1927. gadā pilsēta atļāva Krišim Jonelim šajā adresē atvērt tējnīcu.

30. gados mūra mājā bija Eliasa Hercenberga pārtikas preču veikals. Vēl šajā adresē bijusi Annas Ķivelītes tējnīca - ēdienu māja, Ievas Bordules adītava un Paula Ferstera, bet vēlāk Lapiņa iebraucamā sēta.

To, kas palika pāri pēc 1936. gada ugunsgrēka (sk. № 6), Hiršmans 1938. gadā par Ls 4.000 pārdeva Augustam Liningam, kas to 1939. gada 4. novembrī uzdāvināja Hedvigai Liningai.

Gruntsgabals, uz kura ir nākamais – zemei pieplakušais koka namiņš, bija Liepājas ielā № 6 un tāpat kā abi iepriekšējie līdz 1833. gadam piederēja Aizputes Pilsmuižas īpašniekiem. 1833. gadā to par 225 sudraba rubļiem nopirka Hiršs Hiršmans, bet 1870. gadā par 3.200 rubļiem pārdeva dēlam Joselim.

1872. gadā īpašums nonāca izsolē, kurā to par 2.800 rubļiem nopirka Šlaume Fogels, savukārt 1903. gada publiskā izsolē - Markuss Kiršners, no kura to 1908. gadā mantoja Sprince Kiršnere.

20. gs. sākumā šeit bijis Anša Raudziņa Dzirnavu krogs.

1914. gadā Kiršnere šo namu par 6.000 rubļiem pārdeva baronam Paulam Karla dēlam Manteifelim.

1924. gada 10. septembrī Manteifeļa ēka bijusi pilnīgi nolaistā stāvoklī ar iegruvušiem griestiem, bez logiem un durvīm. Tādu to tajā pašā gadā mantoja Ženija fon Manteifele, dzim. fon Rādena. 1925. gadā šo graustu par Ls 96, 67 nopirka Judels Hackinds, un tā vietā uzcēla jaunu māju, ko 1926. gadā pārdeva Antonijai Idai Launertei. Šajā adresē viņai bija krāsotavas, veltuves un ķīmiskās tīrīšanas rūpnieciskais uzņēmums. Tā kā uzņēmums peļņu nenesa, Launerte savu īpašumu izdevīgi apdrošināja un 1936. gada naktī uz 25. jūliju pielaida tam „sarkano gaili”.

1937. gada jūnijā Launerte tika sodīta ar 7 gadiem spaidu darbos un tiesību zaudēšanu. 1939. gada decembrī, pateicoties iespējai repatriēties uz Vāciju, Launerte atstāja Rīgas Centrālcietumu un Latviju.

Ugunsgrēka dzēšanā piedalījās 56 ugunsdzēsēji no Aizputes, Liepājas un Skrundas, taču ciešās apbūves dēļ nodega ne tikai Launertes dzīvojamā ēka, krāsotava, šķūnis un ērberģis, bet arī Liepājas ielā № 4 ērberģis ar piebūvi, veļas mazgātava un šķūnis; Liepājas ielā № 8 dzīvojamā ēka, ērberģis, 2 šķūņi, kuros sadega 2 zirgi, 3 govis, 7 aitas un 2 cūkas; Liepājas ielā № 10 malkas šķūnis.

Lūk, kā iespaidus Aizputes lielajā ugunsgrēkā atainoja laikraksts Kurzemes Vārds 1936. gada 28. jūlijā:

„Sirēnas kaucieni ar īsiem starplaikiem vēstīja lielo nelaimi. Parasti, ja sirēna kauc īsāku brīdi, mierīgais pilsonis izbāž galvu pa logu un, ja tuvumā nedeg, liekas mierīgi uz auss. Pēc mierīgā pilsoņa domām, sirēna sauc kopā ugunsdzēsējus un ar to pietiek. Šoreiz griezīgās skaņas lika visiem trūkties no miega un doties uz nelaimes vietu. Pirmie piesteigušies enerģiskākie pilsoņi nekavējoši ķērās pie darba. Attapīgākie noorganizēja blakus ēku saudzēšanu no ugunsdzirkstelēm, un tas glāba no lielākas nelaimes. Piesteigušies ugunsdzēsēji uzstādīja savu veclaicīgo pumpi, zirdzinieki devās uz tuvējo dzirnavu dīķi pēc ūdens. Nelielajai ūdensmucai aizjūgts priekšā zirgs ilksīs, kuram virvē piesiets vēl viens zirgs ar jātnieku. Mucas divriči, šļakstinādami ūdeni visapkārt, pa nelīdzeno ielas bruģi dārdēdami traucas gan turpu, gan atpakaļ tukšā. Jātnieks kliegdams skubina zirgu un uzgāž pa reizei tam ar plaukstu pa gurniem. Mucas nespēj piegādāt vajadzīgo ūdens daudzumu. Sāk no rokas rokā staigāt spaiņi. Visa šī rīcība atgādina kādas sādžas degšanu un tās dzēšanu. Bet te taču ir apriņķa pilsēta ar tuvu pie 4000 iedzīvotāju!

.. Nepacietīgi gaidīja ierodamies ugunsdzēsējus no Liepājas, kuru ierašanās nomierināja satraukto ļaužu prātus.

.. Uguns izcelšanās iemesli gauži mīklaini, un tos turpina noskaidrot policija. Uguns izcēlusies namsaimnieces Launertes pagalmā, kur atrodas viņas ādu ģērētava un krāsotava. Nams apdrošināts par solīdu summu. Tuvākā laikā namam vajadzēja nākt ūtrupē. Vairumam cietušo lieli zaudējumi. Mazturīgiem dažādu bēniņu un piebūvju apdzīvotājiem nekas nav bijis apdrošināts un tie palikuši bez jebkādas iedzīves un līdzekļiem.”

To, kas no Launertes īpašuma pēc ugunsgrēka bija palicis pāri, 1939. gada decembrī publiskā izsolē nopirka Leontīne Hedviga Lininga.

Nama № 4 īpašnieks 18. gs. bijis kāds Ritigs. 1794. gadā šeit esošo koka namu par 500 dālderiem nopircis 3. ģildes tirgotājs Johans Frīdrihs Kālfelds, bet 1803. gadā par 300 dālderiem Andreass Simons, kas to 1810. gadā pārdevis Levinam Konrādam.

1811. gada dvēseļu revīzijas laikā te jau bijis miesnieka Lasera Asera namīpašums, bet 19. gs. vidū tas kopā ar № 6 piederējis Hiršmaniem. No viņiem to 1858. gadā par 2.000 rubļiem atpircis Jankels Fogels, un 1879. gadā te paša namā bijusi viņa labības tirgotava un sīkpreču bode, kā arī Bēra Bernica kurpnieku darbnīca.

1884. gadā tas jau bija sīktirgotāja Iciga Bernica īpašums, kurā viņš tirgoja dažādas koloniālpreces, kā arī tabaku, cigārus un labību. Bez tam te viņam bija krogs ar alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecību. Taču 1887. gadā nams nonāca izsolē, kurā to nopirka Johanna Fogele.

1894. gadā nams tika vēlreiz izsolīts, un šoreiz to par 600 rubļiem nopirka Aizputes krājaizdevu kase, kas to jau nākamajā gadā par 1.800 rubļiem pārdeva Jēkabam Valkašam, kam jau gadu iepriekš te bija krogs, 1895. gadā – „restorācija”, 1896. - Lejas krogs. Krogs bija arī 1900. gadā.

No Valkaša namu 1914. gadā nopirka tirgotājs Ernests Raudziņš, kam te bez dzīvokļa bija gan veikals, gan iebraucamā sēta līdz pat nama nacionalizācijai.

Labā pusē – Baznīckalns.

Skats no Liepājas ielas sākuma uz Pilsmuižas kungu namu pirms 1907. gada

Skats no Liepājas ielas sākuma uz Pilsmuižas kungu namu 2014. gadā

Liepājas ielas sākums 20. gs. 30. gadu pirmā pusē

 Stāvais Liepājas ielas sākuma posms zirgu pajūgiem ziemas apstākļos bija grūti izbraucams, jo, braucot pa stāvo un slideno ielu, zirgus bija grūti novaldīt. Tas radīja draudus arī gājējiem. Kad zirgu pajūgiem aizvien vairāk pievienojās arī autotransports, 1931. gada novembrī beidzot tika uzsākta šīs Liepājas ielas daļas pārbūve, ko pabeidza 1932. gada sākumā, samazinot ielas maksimālo kritumu no 12,5% līdz 5% un izveidojot norobežotu ietvi gājējiem.

Ceļa uzpildīšanai maksimālais uzbēruma augstums bija 2,7 m, platums 7 m. Tā kā Baznīckalna pusē nepietika vietas gājēju ietvei, tika izveidota fotogrāfijā redzamā uzeja un taka pa Baznīckalna ziemeļu nogāzi. Šī taka sākās pie nama № 3.

Liepājas ielas nami 20. gs. 30. gadu pirmā pusē

Liepājas ielas nami 2014. gadā

Arī nami, salīdzinot ar gadsimta sākumu, ir mainījuši savu izskatu.

No kreisās puses: № 6, № 4, № 2.

Aiz № 2 kreisā pusē redzamais nams ir Katoļu ielā № 1, no tā pa labi – Pasta iela № 1, savukārt no tā pa labi – Pasta iela № 2.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU