Kalvenes ielas nami Nr. 16, 14 un 12

Kalvenes ielas nami Nr. 16, 14 un 12 ap 1910. gadu

Kalvenes ielas nami Nr. 16, 14 un 12 2014. gadā

Priekšplānā redzamais mūra nams kopā ar nākamo – ar galu pret ielu vērsto koka namu ir Kalvenes ielā № 16.
1837. gadā šo gruntsgabalu par 200 sudraba rubļiem nopircis Frīdrihs fon Firkss, kas šeit uzbūvējis māju, ko 1840. gadā par 1.200 sudraba rubļiem pārdeva galma virstiesas advokātam Georgam Heinriham Krāmeram. 1865. gadā no Krāmera mantiniekiem māju jau par 4.800 sudraba rubļiem nopirka barons Roberts fon Bolšvings, bet no viņa 1877. gadā par 4.750 – barons Karls fon Manteifelis.

Spriežot pēc pirkuma cenām, pastkartē redzamais mūra nams varētu būt celts laikā starp 1840. un 1865. gadu.

1884. gadā šo namu par tiem pašiem 4.750 rubļiem nopirka Aizputes pilsētas galva Hermans Adolfi, kas šo savu īpašumu izīrēja apriņķa skolai (pēc 1876. gada reorganizācijas 3-klasīga daļēji ar valsts, daļēji ar pašvaldības, kā arī apriņķa muižniecības līdzekļiem un skolas naudām uzturēta) un skolotāju dzīvokļiem. Kad ar 1886. gada 1. jūliju Aizputes apriņķa skola bija jāreorganizē par pilnībā valsts uzturētu pilsētas skolu, citiem vārdiem izsakoties, līdzšinējā apmācība vācu valodā bija jāaizstāj ar krievu valodu, Adolfi atteicās ielaist savā namā jaundibinātās skolas pirmo klasi. Atteikums tika motivēts ar to, ka īres līgumu viņš ir noslēdzis ar Aizputes skolu kolēģiju par telpu izīrēšanu Aizputes apriņķa, nevis pilsētas skolai.

1888. gadā Adolfi šo savu īpašumu par 5.500 rubļiem pārdeva Francim Knitneram. Kur telpas sāka īrēt jaunorganizētā pilsētas skola, nav izdevies noskaidrot. Spriežot pēc Adolfi sarakstes ar Kurzemes guberņas valdi, apriņķa skola šeit turpināja darbu līdz 1888. gadam, kad tie, kuri 1886. gadā bija pārcelti uz 2. klasi, saņēma skolas beigšanas apliecības.

Kam telpas izīrēja Knitners, nav zināms.

1898. gada jūnijā Aizputes pilsētas dome atļāva Francim Knitneram atvērt alus bodi Boju ielā paša namā, bet tā paša gada rudenī – alus bodi ar silto ēdienu pārdošanu. Tā viņam šeit bijusi arī vēl vismaz 1900. gadā.

No 1904. gada rudens līdz 1915. gada pavasarim šeit bija skola, sākumā – valdības, vēlāk kroņa jeb valsts draudzes skola, pēdējā laikā – valsts 2-klasīgā zēnu un meiteņu elementārskola.

Pirmā pasaules kara gados bijušās skolas telpas pielāgoja vācu militārpersonu dzīvokļiem.

Knitners mira 1920. gadā, un 1921. gadā īpašuma tiesības nostiprinātas viņa atraitnei Annai Knitnerei, dzim. Valkaša, no kuras 1921. gada 8. jūnijā šo īpašumu tagadējā Kalvenes ielā № 16 par 22.000 Latvijas rubļiem iegādājās ārsts Pēteris Liepiņš un dzīvoja tur līdz pat savai nāvei 1938. gadā, kad to mantoja viņa atraitne.

1924. gadā Liepiņa īpašums sastāvēja no mūra dzīvojamās ēkas ar 16 istabām un koka ērberģa ar 4 istabām.

20. gados šeit telpas īrēja Aizputes Metodistu baznīca un fotogrāfe Katrīna Celmiņa – darbnīcai un dzīvoklim 3 istabas. Apriņķa ārsta kanceleja bija 2 istabās. No 1928. līdz 30. gadu otrai pusei te bija arī Aizputes rajona veterinārārsta Pētera Zvirgzdiņa kantoris.

1938. gadā neilgu laiku šeit bija 6. Aizputes aizsargu pulka sporta klubs.

1941. gada 1. septembrī 8. dzīvoklī (domājams, koka ērberģī) mācību gadu sāka Aizputes Žīdu pamatskola.

Mūsdienās – pašvaldības dzīvojamā māja.

Gruntsgabali, uz kuriem atrodas abas iepriekšējās ēkas Kalvenes ielā № 16 un arī divas nākamās - № 14 un № 12, kādreiz bija viens zemesgabals, ko 19. gs. sākumā atdalīja no Jaunlažas muižas zemes un piešķīra tam gruntsgabala numuru ar mūsdienu adresi Kalvenes ielā № 14. Pirmo no tā 1833. gadā atdalīja № 16, 1866. gadā arī № 12.

Vēl nesadalītā gruntsgabala Kalvenes ielā № 14 pirmais īpašnieks bija ratnieks Hōmans. 1804. gadā tas jau piederēja Hercam Simonam. 1811. gada dvēseļu revīzijas laikā šeit bijis 79 g.v. ebreja Herca Simona nams, bet 1825. gadā īpašnieks bija iepriekšējā dēls Ārons Hercs, kam 1828. gadā jau bija uzvārds Vōlgemūts. Tajā gadā viņš savu no vecākiem mantoto koka namu kopā ar stalli un aploku par 700 sudraba rubļiem pārdeva Markusam Krīgeram.

Kaut kad pirms 1831. gada šo īpašumu iegādājies ārsts Frīdrihs Ernsts Hartmans. Pēc Hartmana nāves 1831. gadā Aizputes virspilskunga tiesā sastādītā aktā par atstāto mantojumu minēts, ka uz gruntsgabala atrodas jauna no koka celta māja ar dakstiņu jumtu, kā arī koka saimniecības ēka - klēts, ratnīca un stallis, visi trīs zem viena jumta. Izveidots jauns dārzs, kurā ir no koka būvēta un dēļiem segta lapene (Lusthaus), zem kuras ir pagrabs. Ap dārzu un pagalmu ir dēļu žogs, kas, tāpat kā dzīvojamā māja un saimniecības ēka, ir vislabākajā kārtībā.

Savā testamentā māju Boju ielā Hartmans bija novēlējis savai saimniecības vadītājai Annai Katarīnai Funkai, Hāna atraitnei, ar noteikumu, ka viņa neprecēsies, kā arī māju neieķīlās. Viņas laulību gadījumā īpašumu iegūst Kurzemes galma virstiesas advokāta Mondeliusa jaunākā meita Teofīla.

Tā kā Funka viņai izvirzīto noteikumu neievēroja un apprecējās ar galdniekmeistaru Breimeru, māju patiešām mantoja Mondeliusa, taču mums nezināmu iemeslu dēļ nevis Teofīlas jaunkundze, bet viņas māte. Tomēr 1834. gada nogalē Anna Katarīna Breimane, dzim. Funka, šo īpašumu atpirka un 1845. gadā par 900 rubļiem pārdeva galma virstiesas advokātam Georgam Heinriham fon Krāmeram, kas „agrāko Dr. Hartmana namu” 1849. gadā par 1.450 rubļiem pārdeva miesniekam Šmuelam Feifelam Ēdelbergam.

Ēdelbergs savu īpašumu 1855. gadā par 1.500 rubļiem pārdeva Johanam Gustavam Šillingam, ar ko 1856. gadā mūža nomas līgumu noslēdza Aleksandrs Šrēders. 1863. gadā šeit bijušas Aleksandra Šrēdera 3 koka dzīvojamās ēkas, kuru 12 istabās mitinājušies 25 iemītnieki.

1877. gadā iepriekš minētais nomas līgums anulēts, un Šillings māju par 1.200 rubļiem pārdeva Levinam Fosam.

Nākamās atrastās ziņas attiecas jau uz 1924. gadu, kad tiesības uz šo īpašumu nostiprinātas mirušā Leiba Fosa mantiniekiem 5 Fosiem un Hiršmanei.

1932. gadā par Ls 1.020 no citiem mantiniekiem viņu daļas atpirka Šmuels un Ure Fosi.

1918. gadā un vēl 20. gados šeit bija reģistrējies miesnieks Ure Foss. 20. gados šajā adresē bija arī K. Kļavas atslēdznieka darbnīca.

Mūsdienās – 1960. gadā pārbūvēta pašvaldības dzīvojamā māja.

Nākamās mājas adrese ir Kalvenes iela № 12. Iepriekš pieminēto Šrēdera 3 koka dzīvojamo māju skaitā Kalvenes ielā № 14 bija arī 1856. gadā celtā māja, kuru 1868. gadā kopā ar zemesgabalu, uz kura tā atradās, par 2.401 rubli savā īpašumā ieguva Vilhelms Hartmans, un tā radās jauns gruntsgabals ar adresi Kalvenes ielā № 12. 1878. gadā to par 2.600 rubļiem nopirka Leizers Brants un 1937. gadā īpašuma tiesības uz šo nekustamo mantu nostiprināja 1914. gadā mirušā Leizera Branta mantiniekam Mozum (Maušem) Brantam.

Kā 1934. gadā rakstiski apliecinājuši Branti, viņu dzīvojamās mājas būvplāns ticis apstiprināts 1912. gadā. Taču minētajā gadā Aizputes pilsētas būvkomiteja apstiprināja nevis šīs ēkas būvplānu, bet gan pārbūves projektu. Mājā bijuši 6 dzīvokļi: 8 istabas un 2 virtuves.

Branti šeit dzīvoja līdz pat 1941. gada rudenim.

Mūsdienās – Aizputes Vasarsvētku draudzes lūgšanas nams.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU