Kalvenes ielas nams Nr. 27 (bij. Boju iela Nr. 29)

Boju iela № 29 (mūsdienās Kalvenes iela № 27) ap 1900. gadu

Kalvenes iela Nr. 27 2014. gadā

Gruntsgabals, uz kura ir fotogrāfijā redzamā divstāvu mūra ēka, bijis apbūvēts jau 18. gs. beigās. 1798. gadā tā īpašnieks Oto Frīdrihs Vernihs aizņēmās 1.000 dālderus mājas remontam, bet jau nākamajā gadā pārdeva to Aizputes pilsētai.

19. gs. pirmā pusē šeit bija Aizputes pilsētas lazarete. 1848. gadā pilsēta savu pussagruvušo koka namu bija pārbūvējusi, aizstājot koka sienas ar ķieģeļu mūri, bet saglabājot jumta konstrukciju. Izremontētajā ēkā bija 8 dzīvojamās istabas. Uz gruntsgabala bija arī 1848. gadā celta saimniecības ēka ar 3 nodalījumiem staļļiem un 1 dzīvojamo istabu.

Kad 1854. gadā pilsēta sāka sarunas ar Kurzemes guberņas valdi, lai saņemtu atļauju šīs ēkas pārdošanai, arhitekts Vinbergs deva ēkas tehniskā stāvokļa novērtējumu: vienstāvu ēka ar dakstiņu jumtu celta no dedzinātiem ķieģeļiem. Izņemot visas koka daļas, ēka ir labā stāvoklī.

Saņēmusi guberņas valdes atļauju, pilsēta šo savu māju 1860. gadā par 1.330 rubļiem pārdeva Danielam Dannemanam, bet Dannemans 1862. gadā to par 2.500 rubļiem pārdeva tirgotājam Hermanam Freijam.

1871. gadā Aizputes pilsēta saņēma guberņas valdes atļauju Freija mājas pirkšanai un pārbūvēšanai par slimnīcu.

Fotogrāfijā redzamajai divstāvu mūra ēkai ar piebūvi laika gaitā šīs piebūves vietā uzradušās citas pagalma pusē, taču divstāvu nams joprojām ir vienīgā slimnīcas vajadzībām projektētā, uzbūvētā un šim nolūkam arī lietotā ēka Aizputē.

Slimnīca tika uzcelta 1874. gadā pēc 1871. gada februārī par Liepājas, Grobiņas un Aizputes pilsētu arhitektu apstiprinātā 1869. gadā Pēterburgas Mākslas akadēmiju beigušā Paula Maksa Berči (Paul Max Bertschy) projekta vietā, kur jau agrāk bija atradusies vienstāva mūra pilsētas slimnīca – lazarete.

Jaunās slimnīcas projektu Berči parakstīja 1872. gada 23. aprīlī.

Par civilām un armijas vajadzībām paredzētās slimnīcas būvdarbu uzraudzību un vadīšanu pilsēta no sava budžeta arhitektam maksāja 4% no jaunbūves būvniecības izmaksām – 209 rubļus.

Slimnīcas 1. stāvā bija ieplānotas 4 palātas ar attiecīgi 3, 2, 4 un 4 gultām, ārsta istaba, ekonoma dzīvoklis, dienesta istaba, virtuve, kā arī vannas istaba un 3 tualetes, 2. stāvā – 7 palātas ar attiecīgi 3, 2, 4, 4, 3, 3, 3 gultām, vidū aptieka, dienesta istaba, arī virtuve un 6 tualetes – pa trim katrā spārnā.

Tualetes un vannas istaba bija šim nolūkam projektētās divās piebūvēs sētas pusē, pa vienai katrā spārnā. 1. stāvā ieeja gan tualetēs, gan vannas istabā bija no ieejas priekšnamiem.

Pamatojoties uz Kurzemes gubernatora 1875. gada 21. augusta rīkojumu, pilsētai piederošās slimnīcas 2. stāvā tika iekārtota 20 gultu bataljona lazarete, par ko pilsēta no valsts kases saņēma 500 rubļus gadā. Krievu – turku kara (1877-1878) laikā Aizputes apriņķī dislocētais bataljons, domājams, devās karā, un 1878. gadā slimnīcas 30 gultās tika ārstēti tikai turku karagūstekņi, no kuriem daudzi miruši no tīfa, arī viņus ārstējušais Aizputes apriņķa feldšeris 43 g. v. Adelberts Neimans.

1879. gadā šajā adresē jau bija kazarmas, kas pilsētas kasi togad papildināja ar 567, 86 rubļiem. 1880. gadā tika noslēgts līgums ar vietējo būvmeistaru Grīnbergu par pareizticīgo lūgšanas nama būvi pie šīm kazarmām, kas, iespējams, ir kreisā pusē redzamā piebūve. Bijušajā slimnīcas ēkā bija Aizputes apriņķa kara priekšnieka pārvalde, un no 1889. gada līdz 1914. gada vasarai ēkas augšstāvā bija pareizticīgo baznīcas draudzes skola zēniem un meitenēm, kurā apmācības notika krievu valodā pēc vispārējā tipa 1-klasīgas tautskolas programmas. Turpat bija arī garīdznieka dzīvoklis.

Pirmā pasaules kara laikā 16 telpās bija izvietota vācu elementārskola.

1919. gadā šajā namā bija apriņķa priekšnieka kanceleja un apsardzības priekšnieka kanceleja un komandantūra.

Latvijas neatkarības gados šeit bija kara apriņķa pārvalde. Sākumā tā bija Aizputes apriņķa, no 1920. gada 15. februāra Aizputes – Kuldīgas apriņķu apsardzības priekšnieka pārvalde, bet 1921. gadā jau bija kara priekšnieka pārvalde, vēlāk – Aizputes–Kuldīgas kara apriņķa pārvalde, kas šeit aizņēma 10 istabas.

1928. gada 5. martā noslēgts pārdevuma – pirkuma līgums par to, ka Aizputes pilsēta pārdod tai piederošo nekustamo mantu Boju ielā 29 Finanšu ministrijai par Ls 24.000. Pārdodamais gruntsgabals pircējai nodots jau 1928. gada 1. janvārī. 1934. gada 30. janvārī īpašums nostiprināts uz Kara ministrijas vārda.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU