Kalvenes ielas nami Nr. 25 un 27 (bij. Boju iela Nr. 27 un 29)

Boju iela 27 un 29 1920. gados

Kalvenes ielas nami Nr. 25 un 27 2014. gadā

Vēl 19. gs. vidū Boju iela № 25 un № 27 (nejaukt ar tagadējo Kalvenes ielu № 27, kurā ietilpst arī gruntsgabals kādreizējā Boju ielā № 29!) veidoja vienu neapbūvētu gruntsgabalu – kādreizējās pilsētai piederošās siena pļavas, kuru robežām, kas iezīmētas pilsētas 1797. gada plānā, samērā precīzi atbilst abu šo gruntsgabalu robežas arī Aizputes 1936. gada plānā.

Lai segtu pilsētas nenomaksāto parādu ārstam Johanam Heinriham Blūmentālam (1734-1804), pašvaldība minētās pļavas bija nodevusi ārsta mantiniekiem ķīlas valdījumā. Tie savukārt savas ķīlas tiesības bija cedējuši Jaunlažas muižas īpašniekam Emīlam fon Līvenam. 1853. gada 21. augustā pilsētas ķemereja ar Līvenu noslēdza zemes nodošanas līgumu, saskaņā ar kuru no dzirnavnieka Dītriha Millera namam (Kalvenes № 23) blakus esošās siena pļavas tika nodalīts laukums jeb gruntsgabals pilsētas slimnīcas ierīkošanai (bijusī Boju iela № 29). Par minēto zemes gabalu ķemereja Līvenam neko nemaksāja, toties atlikušajai siena pļavas daļai piešķīra gruntsgabala statusu (Boju iela № 27), par ko Līvenam bija jāmaksā pilsētai zemes nodoklis 6 sudraba rubļi gadā.

Ķemereja vienlaikus apņēmās taciņu no Jelgavas ielas, kas gar Millera gruntsgabalu veda uz Boju ielu caur minēto siena pļavu (veciem aizputniekiem pazīstama kā Cūku ieliņa, mūsdienās - Kurzemes iela), atstāt brīvu, lai novērstu zaudējumus Līvenam, kas varētu celties, sabiedrībai veidojot jaunas takas caur viņa laukiem un siena pļavām.

1858. gada 20. novembrī Jaunlažas un Koreles īpašnieks Emīls fon Līvens pārdeva meldermeistaram Hermanam Ludvigam Neimanam apmēram 2⅓ pūrvietu lielu gruntsgabalu Boju ielā № 27 starp jaunbūvēto nabagmāju (Kalvenes ielā № 25) un pilsētai piederošo agrāko lazaretes māju (Boju ielā № 29). Ne vēlāk kā līdz 1859. gada Mārtiņiem pircējam šeit bija jāuzbūvē dzirnavas. Pirkuma summa bija 200 rubļi plus pircējam katru gadu jāsamaļ līdz 500 pūriem graudu no Līvena muižām.

Pēc dzirnavnieka nāves viņa mantu 1864. gadā mantoja sieva un bērni. Pēc 1865. gada mantojuma dalīšanas līguma dzirnavas un amatu mantoja dzirnavnieka dēls Kristofs (Johans Kristofs) Neimans, no kura 1902. gada 27. septembrī pilsētas robežās esošo ķīlas valdījumā viņam piederošo nekustamo īpašumu 0,86 ha ar visām ēkām un piederumiem, ieskaitot svarus un kaut kādu vējdzirnavu sastāvdaļu (большой баланс ветряной мельницы) par 6.000 rubļiem kā līdzīpašnieki nopirka Ģertrūde Lindenberga kopā ar Lūdolfu Mīlhauzenu, kura daļu Lindenberga atpirka 1907. gadā. Tādējādi ir pilnīgi skaidrs, ka fotogrāfijā redzamā Gertrūdes Lindenbergas kartonāžas fabrika ir uzcelta ne agrāk kā 1903. gadā. Pati senākā liecība, kādu izdevies atrast par šīs fabrikas darbību, ir kāda veidlapa krievu valodā, kas datēta ar 1904. gada februāri:

Ģertrūdes Lindenbergas tvaika kartonāžas fabrika Aizputē
Aptiekas papīra preču ražošana
Tipogrāfija un mašīnbūves rūpnīca

Līdz ar to ir skaidrs, ka plaši izplatītais uzskats – Ģertrūdes Lindenbergas kartonāžas fabrika šajā vietā ir kopš 1890. gada, ir kļūdains. Tikpat kļūdains ir arī uzskats, ka Ģertrūdes Lindenbergas kartonāžas fabrika ir dibināta 1890. gadā, kaut arī tāds gadskaitlis atrodams ne tikai viņas fabrikas reklāmās un veidlapās, bet arī 20. gs. sākuma informatīvajos izdevumos par fabrikām un rūpnīcām Krievijas impērijā. Taču ne impērijas oficiālajos izdevumos par 19. gs. pēdējiem 10 gadiem, ne Aizputes pilsētas pašvaldību atskaitēs par laiku līdz 1904. gadam šādas fabrikas nav. Nav ne Aizputē, ne kur citur.

Te nu jāatzīst, ka Ģertrūde Lindenberga ir bijusi apbrīnojami uzņēmīga sieviete. Viņa ne tikai skaidri zināja, ko viņa grib, bet viņai bija arī skaidra gan stratēģija, gan taktika, kā tas, ko viņa grib, ir vislabāk sasniedzams.

Kad 1896. gadā Aizputē par Lihtenšteina aptiekas vadītāju sāka strādāt Jelgavā dzimušais tirgotāja dēls 39 g.v. provizors Johans Frīdrihs Lindenbergs, viņa Tērbatā dzimušajai sievai Ģertrūdei Vilhelmīnei bija tikai 26 gadi. Kad pēc 2 gadiem Lindenbergs smagi saslima ar plaušu iekaisumu un nomira, 28 gadus vecā atraitne palika viena ar diviem mazgadīgiem bērniem – vecākajam zēnam bija 3 ½ gadi, jaunākajam 6 mēneši. Iztikas līdzekļu viņai, iespējams, netrūka, taču tie nevarēja būt neizsmeļami, tādēļ bija jādomā, kur tos ieguldīt, lai tie nestu peļņu. Divu Aizputē pavadīto gadu laikā Lindenbergi, domājams, bija iepazinušies ar nelielās pilsētas vācu sabiedrības aktīvākajiem līdzpilsoņiem, starp kuriem bija arī pavisam netālu no Lindenbergiem ielas pretējā pusē dzīvojošais cunftīgais grāmatsējējs un tipogrāfijas īpašnieks Lūdolfs Mīlhauzens, kas jau 1890. gadā bija saņēmis atļauju savas tipogrāfijas ierīkošanai.

Kaut arī atļauja tika izsniegta vienīgi tipogrāfijai, turklāt tikai 1890. gada 28. decembrī, kas liecina, ka praktisko darbību tā varēja uzsākta vien 1891. gadā, bet Mīlhauzena kartonāžas uzņēmums (pie viņa tipogrāfijas), kurā strādāja 3 mazgadīgi zēni un 12 mazgadīgas meitenes, viņam bija tikai kopš 1893. gada, tieši 1890. gads tika reklamēts par Ģertrūdes Lindenbergas kartonāžas fabrikas dibināšanas gadu. Un notika tas, visticamāk, lūk, kā.

1898. gadā, kad Ģertrūde Lindenberga kļuva atraitne, Mīlhauzenam Aizputē tagadējā Atmodas ielā № 21 bija grāmatspiestuve, grāmatu un rakstāmlietu tirgotava, kā arī aptieku papīra preču un kartonāžas fabrika (spiestuve un fabrika, domājams, bija kādā sētas palīgēkā). To viņš 1900. gadu pārdeva Johannesam Dōrmanam, kas bijušo Mīlhauzena fabriku ierīkoja tajā pašā gadā no Aizputes krājaizdevu kases nopirktajā īpašumā Kuldīgas ielā № 15.

Aizputes pilsētas ārsta Hallera 1901. gadā aizpildītā tipveida atskaitē par sanitāro stāvoli impērijas pilsētās ir sadaļa par fabrikām. Hallers tajā ierakstījis, ka Aizputē ir tikai viena maza kartonāžas izstrādājumu fabrika un ādu ģērētava. Lūk, šo mazo fabriku Dōrmans 1903. gada martā par 6.000 rubļiem pārdeva Ģertrūdei Lindenbergai (iespējams, ka pirkšanas – pārdošanas līgums ar Dōrmanu bija noslēgts jau 1902. gadā, bet 1903. gadā tika koroborēts), kurai nu piederēja tipogrāfija, kārbiņu fabrika un mašīnu remonta darbnīca. Viņas uzņēmumā bija nodarbināti divi I klases „prikazčiki” (pārvaldnieki) Frīdrihs Bensons un Lūdolfs Mīlhauzens.

Pirmoreiz oficiālā publikācijā Ģertrūdes Lindenbergas vārds parādās 1904. gadā Jelgavā izdotajā «Вся Курляндская Губерния», kuras sadaļā par fabrikām Kurzemes guberņā minēts, ka Aizputē ir kārbiņu fabrika ar petrolejas dzinēju. Īpašniece - Ģertrūde Lindenberga, strādājošie: 9 vīrieši, 20 sievietes, 12 bērni. Bez tam viņai ir arī tipo-litogrāfija. Domājams, ka šīs 1904. gadā publicētās ziņas attiecas uz 1903. gadu un veco fabriku Kuldīgas ielā.

Līdz ar to kļūst skaidrs, ka 1890. gadu kā savas fabrikas dibināšanas gadu Lindenberga paņēma no Mīlhauzena nolūkā reklamēt savu fabriku kā uzņēmumu ar ilgstošu pieredzi, lai gan Lindenbergai ar šo gadskaitli nebija nekāda sakara. Viņa ražošanas atļauju savai vecajai fabrikai Kuldīgas ielā jeb „vecajam pabrīķim”, kā veco fabriku sauca par to daudz vecākie aizputnieki, saņēma 1902. gada 31. decembrī.

1909. gadā Pēterburgā izdotajā grāmatā «Фабрично-Заводскiя Предпрiятiя Россiйской Имперiи» minēts, ka L. Mīlhauzens ir 1890. gadā dibinātās Ģ. Lindenbergas kartonāžas fabrikas pārvaldnieks. Fabrikā nodarbināti 150 strādnieki, un tā ražo kartonāžas izstrādājumus aptiekām.

Ģ. Lindebergai piederoša kartonāžas fabrika, kuras pārvaldnieks ir Lūdolfs Mīlhauzens, ir pieminēta arī Aizputes rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu 1909. gada pārbaudes aktā, kurā minēts, ka fabrikā ir 120 un tipogrāfijā 10 strādnieku.

1912. gadā kartonāžas fabrikā bijis nodarbināts 61 vīriešu kārtas strādnieks vecumā no 13 līdz 73 gadiem.

1916. gadā vācu miertiesa Liepājā par prombūtnē esošās Ģertrūdes Lindenbergas uzņēmuma kuratoru apstiprināja Frīdrihu Bensonu. Fabrika sastāvēja no 1 mūra fabrikas ēkas un vēl 2 koka ēkām. Fabrikā 6 darba zāles, 2 kantora telpas, 3 dzīvojamās istabas un noliktava. Pēc miertiesas rīcībā esošām ziņām, fabrika nestrādā.

1917. gada 25. augustā ar F. Bensona parakstu pilsētas valdei iesniegts kartonāžas fabrikas rēķins par izgatavotām 2.400 maizes kartītēm.

1920. gada februārī fabrikas pārzinis bija Mīlhauzens.

1924. gadā Ģertrūde Lindenberga paziņoja: „savu grāmatsietavas nodaļu, kā miera laikā, atkal esmu atvēruse.”

1932. gadā Lindenbergai bija kartonāžas fabrika, kokzāģētava, tvaika dzirnavas, drēbju krāsotava, velšana un spiešana. Pēc Liepājas – Aizputes apriņķa priekšnieka 1932. gadā sniegtām ziņām, Ģertrūdes Lindenbergas fabrikai ir šādas nozares: dzirnavu, kartonāžas, zīmoga etiķešu, spiestuves, papīra preču, motora, atslēdniecības, zāģētavas, krāsotavas.

1934. gadā fabrikā bijušas 19 rūpniecības telpas un 1 piecistabu dzīvoklis.

1937. gadā bijusi 3 stāvu kartonāžas fabrikas ķieģeļu ēka ar piebūvēm, 1 ķieģeļu vienstāvīga dzīvojamā ēka, 2 vienstāvīgas koka dzīvojamās ēkas, 1 koka vienstāvīgs šķūnis.

Fabrikas 1930. gados lietotajās glītajās veidlapās, kas iespiestas ofseta spiestuvē G. Lindenbergs Latvijā, fabrikas nosaukums ir „Aptieku kartonāžu fabrika Gertrude Lindenbergs Aizputē-Latvijā”. Aizputē uzrādīts tikai tālruņa numurs. Noliktavas un kantora adrese bijusi Rīgā Mārstaļa ielā 8, dz. 4. 1936. gadā fabrikas Rīgas nodaļu Mārstaļu ielā 15, dz. 1 Ģertrūde Lindenberga par Ls 8.000 pārdeva savam dēlam Vilhelmam Karlam Konstantīnam Lindenbergam.

30. gados fabrika savus kartonāžas izstrādājumus eksportēja uz Lietuvu klientiem Kauņā, Klaipēdā, Kretingā, Ķēdaiņos, Marijampolē, Mažeiķos, Palangā, Paņevežos un Šauļos.

1938. gada 20. decembrī Lindenberga par Ls 120 atpirka no pilsētas zemi, uz kuras bija viņas uzņēmums, un kļuva par pilntiesīgu visas nekustamās mantas īpašnieci, lai divas dienas vēlāk varētu to par Ls 42.000 pārdot Latvijas Kredītbankai, hipotekāro parādu dēļ iegūstot vien Ls 4.219,08 skaidrā naudā. Kredītbanka līdz ar to kļuva ne tikai uzņēmuma pārzinātāja, bet arī īpašniece. Pirms šā pirkšanas – pārdošanas darījuma Latvijas Hipotēkas bankas valde bija sniegusi atzinumu, ka īpašuma faktiskā vērtība ir Ls 70.000...

1938. gada 23. decembrī jaunais darba devējs „Latvijas Kredītbankas Aizputes kartonāžu fabrika” pieņēma darbā par fabrikas tehnisko vadītāju iepriekšējo vadītāju Ģertrūdes Lindenbergas jaunāko dēlu Vilhelmu Lindenbergu. Darba devējs viņam maksāja Ls 250 mēnešalgu, dzīvokli fabrikā un elektrisko apgaismošanu, kā arī divas kubikasis dedzināmās malkas gadā apkurei.

Galīgo aprēķinu V. Lindenbergs saņēma 1939. gada 17. oktobrī un 14. novembrī ar sievu un divām meitām izceļoja uz Vāciju.

Ģertrūde Vilhelmīne Lindenberga, kas ar savu vecāko dēlu Jāni (Johannesu) Hugo Vilhelmu Lindenbergu dzīvoja un saimniekoja savā piepilsētas īpašumā Aizputes pagasta „Kalngalos”, kopā ar dēlu un piecgadīgo mazdēlu Nikolaju izceļoja tieši mēnesi vēlāk.

Vācu okupācijas gados fabrikas nosaukums bija „Ostland-Faser-Gesellschaft m. b. H. Kartonagenfabrik Hasenpoth”. Fabriku vadīja Liepājas Papīru pārstrādāšanas fabrikas direktors Reinis Krastiņš. 1946. gadā nosaukums bija vēl garāks – „Celulozes un Papīra Rūpniecības Pārvaldes pie Latvijas PSR TKP Aizputes kartonāžu fabrika Nr. 7”, kas strādājusi vismaz kopš 1945. gada 15. maija.

Mūsdienās bijusī Ģertrūdes Lindenbergas fabrikas ēka ir A/S „Kurzemes atslēga 1” īpašums, kas ražošanas vajadzībām netiek vairs izmantots.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU