1.1. Vācu bruņinieku ordeņa Livonijas atzara nostiprināšanās un Kurzemes bīskapijas izveide

Aizputes vārds rakstītajos avotos pirmoreiz minēts sakarā ar Kurzemes sadalīšanu starp tās jaunajiem zemeskungiem – Kurzemes bīskapu un Vācu bruņinieku ordeņa Livonijas atzaru. 1253.g. 4. aprīlī Kuldīgā Vācu ordeņa mestra vietvaldis Livonijā Eberhards no Zainas un Kurzemes bīskaps Heinrihs vienojās par kuršu zemju Vanemas, Ventavas, Bandavas, Cekļa, Duvzares un Piemares sadalīšanu. Saskaņā ar iepriekš noslēgto vienošanos, bīskaps saņēma vienu, bet ordenis – trīs daļas no katras zemes. Sadalītajās teritorijās neviens kursis nezaudēja īpašuma tiesības uz tīrumiem, pļavām, zvejas ūdeņiem, bišu kokiem un mežiem, kas nav svēti. Bīskaps un ordenis paturēja gruntskunga tiesības ievākt nodevas un uzlikt klaušas, kā arī regāliju tiesības uz naudas kalšanu, derīgo izrakteņu iegūšanu, pilsētu un tirgus vietu dibināšanu. Kuršu zemē, ko sauca Ceklis un Duvzare, bīskaps saņēma Kalnieni (Kalnien), Apūzi (Apussen), Aizputi (Hasepotten), Jāmaiķus (Iameten) un Cērendi (Scherenden).[1]

Kurzemes sadalīšana nenozīmēja, ka jaunie zemeskungi tās teritorijā jau bija nocietinājušies. Daļa jaunkristīto kuršu zemju, tostarp arī Aizputes apvidus, pēc Vācu ordeņa karaspēka sakāves Durbes kaujā ar lietuviešu atbalstu sāka karu pret Livonijas ordeni. Liels mestra sapulcināts ordeņa karaspēks, kurā ietilpa arī Kuldīgas konventa ordeņbrāļi, kalpi un kristietībai uzticīgie kurši, 1261.g. uzbruka Dzintares pilj, kur bija nocietinājušies atkritušie kurši un lietuvieši. Uzbrucēji pils grāvjos sakrāva malku un to aizdedzināja. Drīz aizdegās pils, un tās aizstāvji gāja bojā no krustnešu ieročiem vai liesmās. Uzbrucēji nogalināja un iemeta liesmās visus kuršus, kas bija vecāki par vienpadsmit gadiem. Jaunāki bērni, kā arī sievietes tika ņemti gūstā. Kad pils bija nodedzināta, krustneši devās uz Aizputes (Asseboten) pili. Kuršiem, kas tur atradās, bija zināms, cik nežēlīgi uzbrucēji bija rīkojušies Dzintarē, tādēļ Aizputes pilī esošie padevās bez cīņas. Kristīgie paņēma par ķīlniekiem Aizputes kuršu labiešu (besten) bērnus, tad lielais karaspēks devās uz Rīgu, bet Kuldīgas komtura karapulks – uz Kuldīgu.[2]

[1] Senās Latvijas vēstures avoti. II sēj., 2. burtnīca. A. Švābes redakcijā – R., 1940, 329.lpp.

[2] Atskaņu hronika. V. Bisenieka atdzejojums, Ē. Mugurēviča un K. Kļaviņa komentāri – R., 1998., 171.lpp.