3. Aizpute - Piltenes apgabala pilsēta (17. - 18. gs.)

1559.g. septembrī pēdējais Kurzemes bīskaps Johans Minhauzens par 30 000 dālderiem pārdeva Sāmsalas – Vīkas (tagadējā Igaunijā) bīskapiju Dānijas karalim Frederikam II, kurš to nodeva savam brālim, Holšteinas hercogam Magnusam apmaiņā pret viņa mantojuma tiesu Dānijā. 1560.g. jūnijā Minhauzens pārdeva Magnusam arī Kurzemes bīskapiju par 9200 dālderiem. Ar to bīskapija kļuva par laicīgu valstisku veidojumu – Piltenes apgabalu. Ordeņa Aizputes daļa nonāca Kurzemes – Zemgales hercogistē.

Hercogs Magnuss pārsvarā uzturējās Ārensburgas pilī Sāmsalā, Piltenes apgabala pārvaldīšanu uzticot reģentu padomei. Lai iegūtu atbalstu, hercogs Magnuss lielāko daļu bīskapijas zemju piešķīra muižniekiem. Tikai 1578.g. Magnuss apmetās uz pastāvīgu dzīvi Piltenē, kur nomira 1583.g.

1579.g. hercogs Magnuss un viņa Piltenes apgabals padevās Polijas karaļa virskundzībai. 1583.g. Dānija un Piltenes muižnieki sāka mantojuma karu par Pilteni ar Poliju – Lietuvu. Karā tika izpostīta apgabala lielākā daļa. Karš noslēdzās ar 1585.g. 10. aprīļa Kronenborgas miera līgumu. Saskaņā ar to, Dānija par 30000 dālderiem atteicās no Kurzemes bīskapijas par labu Polijai – Lietuvai. Savukārt Polijas karalis Piltenes apgabalu ieķīlāja Brandenburgas kūrfirstam.

Piltenes apgabalā izveidojās muižnieku korporācija – dižciltīgie jeb bruņniecība, kas savās rokās pārņēma politisko un saimniecisko varu. Iekšējos un ārējos jautājumus bruņniecība izlēma regulārās sapulcēs – landtāgos, kas notika Aizputē. Viens no bruņniecības līderiem bija poļu karavadonis Hermanis Maidels, kuram 1595.g. karalis Sigismunds III piešķīra bagāto Cīravas muižu. Jau pirms 1613.g. Piltenes bruņniecība viņu ievēlēja par zemes padomnieku - landrātu. Maidels izpirka no Brandenburgas kūrfirsta ķīlas tiesības uz Piltenes pilsnovadu, kas nonāca viņa faktiskā valdījumā.

17.gs. sākumā aizsākās Aizputes pilsnovada īpašnieka Gerharda Noldes dēla Magnusa konflikts ar Kurzemes hercogu Vilhelmu Ketleru, kurš centās ierobežot dižciltīgo varu. Laikabiedri rakstīja, ka Noldes bija izglītoti un bagāti, un daudzas reizes zākājuši Vilhelmu gan vārdos, gan rakstos.

Noldes un Piltenes dižciltīgie centās panākt, lai Piltenes apgabals nonāktu tiešā Polijas karaļa pakļautībā, kurš tai ieceltu gubernatoru. 1611.g. ar Polijas seima lēmumu Piltenes apgabals tika iekļauts Lietuvas lielkņazistē. Tika pieņemti Piltenes statūti – likumi, kas noteica muižnieku civilās un krimināltiesības.

Tanī pašā gadā hercogs Vilhelms vienojās ar Brandenburgas kūrfirstu par ieķīlātā Piltenes apgabala izpirkšanu par 50000 guldeņiem. Līdz ar to Piltenē iestājās divvaldība.

Vēlēšanos pakļauties Vilhelmam izrādīja pilsētas – 1615.g. 11. janvārī Aizpute zvērēja uzticību hercogam.

1615.g. 10. augustā Jelgavā hercoga karavīri noslepkavoja brāļus Gothardu un Magnusu Noldes, jo Vilhelms bija uzzinājis, ka viņu vadībā notiks muižnieku dumpis pret hercogu. Par to Polijas seims un karalis Vilhelmu atcēla no hercoga troņa. Karaļa komisija 1617.g. apstiprināja Piltenes apgabala pārvaldīšanas likumu. Saskaņā ar to, Polijas karalim pakļauto apgabalu bija jāpārvalda septiņiem dižciltīgiem landrātiem un notāram. Pirmie landrāti, ko 1617.g. ievēlēja Piltenes apgabala dižciltīgie un apstiprināja karaļa komisija, bija Polijas karaļa kambarkungi Reinholds Brakels un Hermanis Maidels, kūrfirsta padomnieks Verners Bērs, Fabians fon Rozens, Aleksandrs fon Sakens, Frīdrihs fon Brunovs un Magnuss fon Brinkens.

Piltenes apgabalā, kas dokumentos saukts ”Karaliskais Piltenes apgabals”, visa vara atradās dižciltīgo muižnieku rokās. Apgabala dižciltīgo likumdošanas sapulces - landtāgi katru gadu pavasarī un rudenī notika bruņniecības namā Aizputē. Tie ilga aptuveni piecas dienas. Landtāgā piedalījās apgabala prezidents, pieci landrāti, kā arī pa vienam dižciltīgo deputātam no Dundagas, Embūtes, Vecpils, Piltenes, Aizputes, Ārvales un Sakas draudzēm. Viens no deputātiem tika iecelts par landtāga vadītāju jeb direktoru.

1622.g. Polijas karalis par pirmo Piltenes landrātu kolēģijas prezidentu iecēla Hermani Maidelu. Par prezidentu kļuva arī viņa dēls Oto Ernsts, kurš precību ceļā iemantoja milzīgo Dundagas muižu.

Landtāgi lēma par nodokļu uzlikšanu un sadalīšanu, muižnieku zemes strīdiem, attiecībām ar ārvalstīm, sūtniecību rīkošanu un to finansēšanu, u.c.

Kopš 1622.g. reizi gadā bijušajā Aizputes klosterī sapulcējās Piltenes apgabala baznīcas pārvaldes - konsistorijas tiesa, kas iztiesāja garīdznieku lietas.

Daudz rūpju apgabala muižniekiem sagādāja Kurzemes hercogu centieni pievienot apgabalu Kurzemei. 1656.g. hercogs Jēkabs panāca, ka zviedri, kas 1655.g. bija ieņēmuši Piltenes apgabalu, piekrita uz 10 gadiem to nodot Jēkabam par 50000 guldeņiem.

1661.g. 25. februārī hercogs ar Piltenes muižniekiem noslēdza vienošanos, ar kuru apgabals nonāca daļējā hercoga pārvaldībā, tomēr muižnieki drīz vien to sāka ignorēt.

1717.g. Polijas – Lietuvas seims atcēla hercogistes un apgabala savienību, un Piltene atkal nonāca tiešā Polijas kroņa pakļautībā. Šāds stāvoklis saglabājās līdz apgabala pievienošanai Krievijas impērijai. 1795.g. 28. martā Aizputē tika izsludināts Piltenes apgabala dižciltīgo manifests par atteikšanos no visām saistībām ar Poliju. Kā iemesls tam minēta Piltenes bīskapijas sekularizācijas neatzīšana un Kostjuško dumpja briesmas. Tanī pašā dienā tika izdots Piltenes apgabala pakļaušanās akts Krievijas carienei Katrīnai II.

Aizputes pilsēta 16.-18.gs. samērā bieži dēvēta par miestu, kas liecina par tās nozīmes samazināšanos. Tā 1587.g. Piltenes un Aizputes miestos kopā bija ap 80 iedzīvotāju - ”vāciešu un pusvāciešu”, kas nepieciešamības gadījumā tika izmantoti abu miestu aizstāvēšanai pret uzbrucējiem.

Kopš 1623.g. Aizputē Sīmaņa un Jūdas dienā (28. oktobrī) notika sīkpreču un zivju tirgus, kā arī gadatirgus Miķeļos (29. septembrī).

Aizputes namnieki ievēlēja rāti, savukārt rāte uz mūžu ievēlēja birģermeistaru, kā arī tiesas fogtu uz trim gadiem. Viņam vajadzēja rūpēties arī par mieru un kārtību pilsētā. Par pilsētas sekretāriem darbā pieņēma vīrus ar jurista izglītību. Viņiem palīdzēja lietveži jeb aktuāriji.

Ap 1765.g., birģermeistara Johana Baumgartela laikā, tika uzcelts pirmais Aizputes rātsnams, kurā atradās arī pilsētas bibliotēka.

Viena no cienījamākajām nodarbēm bija aptiekārs, kurš bieži tika ievēlēts rātē. Aptiekās pagatavoja un tirgoja ne tikai zāles, bet arī garšvielas, kafiju, saldumus un rakstāmpiederumus.

Aizputes aptiekas darbības atļauja piešķirta 1752.g. 25. augustā. Pirmais aptiekārs bija Pomerānijā dzimušais Johans Linde, kurš Aizputē ieradās 1750.g. Kopš šī laika aptieka tagadējā Atmodas ielā 24 regulāri darbojās līdz pat mūsdienām.

Konstantīns Maurīcijs Vernihs dzimis Pomerānijā, 1784.g. studēja medicīnu Kēnigsbergas universitātē. Pēc tam viņš bija aptieku pārvaldnieks jeb provizors Kuldīgā un Liepājā, no 1791.g. – aptiekārs Aizputē.[1]

Aptiekārs Mihaels Bēteke, apprecējis Aizputes tirgotāja meitu Annu Elizabeti Henko, 1794.g. bija aptiekārs un rātskungs.[2]

Ne mazāk cienījami bija augstāko izglītību ieguvušie ārsti, kas ārstēja iekšķīgās slimības. Ķirurgi un bārddziņi, kas nodarbojās ar brūču, lūzumu un ārēju iekaisumu ārstēšanu, tika uzskatīti par amatniekiem.

1670.g. Aizputē darbojās ķirurgs Lors, no 1776.g. – ķirurgs Johans Ādams Šindlers.[3]

Ebrejam Mendelam Levinam Hurvicam 1799.g. tika piešķirtas ķirurga tiesības pēc tam, kad viņš jau 24 gadus bija praktizējis Azputē un apkārtnē.[4]

Johans Zāmuels Herolds, Polijas galma padomnieks, no 1754.g. bija medicīnas un ķirurģijas praktiķis Aizputē. 1761.g. - Aizputes birģermeistars un divu gruntsgabalu īpašnieks.[5]

Johans Jozefs Falks no Merzeburgas, 1744.g. Kēnigsbergas universitātē ieguva medicīnas doktora grādu, 1760.g. par 2000 dālderiem pārdeva savu māju Aizputē Piltenes apgabala bruņniecībai.[6]

Ebrejs Abrahams Bernhards 1789.g. studēja Londonā, vēlāk Viļņā nokārtoja medicīnas doktora eksāmenu, un1791.-1797.g. praktizēja Aizputē.[7]

Daudzi nami un gruntsgabali Aizputē piederēja Piltenes apgabala muižniekiem, kādēļ nebija pakļauti pilsētas pašvaldībai. Šajos namos muižnieki pavadīja ziemas un uzturējās landtāgu laikā.

Muižnieku aizsardzībā par noteiktu samaksu jeb apsardzības naudu atradās ebreji, kuri Piltenes apgabalā ieceļoja no Polijas – Lietuvas, un, atšķirībā no Kurzemes hercogistes, varēja šeit apmesties uz dzīvi.

1740.g. 4. jūlijā Aizputes fogts rātes vārdā sūdzējās prezidentam, ka dižciltīgie savā apsardzībā ir ņēmuši ”spītīgus namniekus”, nomā no viņiem namus pilsētā, izslēdz tos no pilsētas jurisdikcijas un tālāk iznomā ebrejiem. Aizputē dižciltīgo namos dzīvo daudz ebreju, kuri ar savu tirdzniecību nodara zaudējumus namniekiem.

1768.g. 30. augustā landtāgs nolēma, ka Aizputes ebreju kahalam (kopienas pārvaldei un tiesai) ir pienākums katru reizi, kad ienākušas sūdzības no ebrejiem laukos par pārāk augstām apsardzības naudām, tās iztiesāt pilsētas tiesā.

1783.g. landtāgs ebrejiem atņēma apmešanās tiesības Aizputē, tomēr muižnieki to neņēma vērā.

17.gs. Aizputē pastāvējusi pilsētas skola. Tās skolotāji dēvēti par kantoriem, kas parasti bija teoloģijas studenti un nodrošināja arī mūziku baznīcā. Skolotāji un kantori bija – līdz 1618.g. Kaspars Netevigs, 1662.g. - M. Žombkis, 1672.g. - A. Lesle no Silēzijas, kurš bija arī Aizputes pilsētas rakstvedis un baznīcas ērģelnieks, 1693.-1699.g. - K. Harnaks.[8]

Vācu un latviešu grāmatu izdošanu Aizputē veica grāmatu apgādātājs un tirgotājs Jakobs Frīdrihs Hincs, dzimis 1734.g. Neidenburgā, apgaismības ideju piekritējs un brīvmūrnieks. Pēc studijām Kēnigsbergas universitātē viņš strādāja par mājskolotāju Kēnigsbergā, 1762. – 1764.g. bija Rīgas Doma skolas palīgskolotājs.

1763.g. viņš kopā ar J. F. Hartknohu nopirka Kēnigsbergas grāmattirgotāja J. J. Kantera veikalu Jelgavā, ko izveidoja par izdevniecību. Viņš izdeva vācu apgaismotāju darbus (daiļliteratūra, dabaszinātnes, teoloģija, filozofija, pedagoģija). Latviešu valodā J. F. Hincs apgādājis Gotharda Frīdriha Stendera jeb Vecā Stendera dzejas, izglītojošu un populārzinātnisku darbu pirmizdevumus latviešu valodā. Domājams, ka Aizputē atradās viņa grāmatu apgāda un veikala filiāle.

Aizputē un Jelgavā J. F. Hincs izdevis šādus G. F. Stendera darbus:

Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas (1774.g.)

Jaunas ziņģes pēc jaukām meldijām, par gudru izlustēšanu. (1774.g.)

Svētas gudrības grāmatiņa. (1774.g.)

Tās kristīgās mācības grāmata, tiem latviešiem par svētu izskaidrošanu. (1776.g.)

J. F. Hincs bankrotēja 1784.g. pēc tiesas prāvas ar izdevēju J. F. Stefenhāgenu. Pēc tam viņš darbojies par mājskolotāju, advokātu Aizputē, Pērnavas pilsētas sekretāru. Jelgavā J. F. Hincs uzturēja brīvmūrnieku bibliotēku ar 16000 sējumiem, glabāja gleznas, skulptūras u.c. mākslas priekšmetus.[9]

J. F. Hincs izdevis arī ebreju dzejnieka un ārsta Izašara Falkensona Bēra dzejoļu grāmatu. Viņš dzimis 1746.g. trūcīgā ģimenē Salantos Lietuvā, darbojās kā tirgotājs Aizputē, kopš 1768.g. studēja medicīnu Kēnigsbergas universitātē, tad - Berlīnē, kur sadraudzējās ar ebreju apgaismības filozofu Mozu Mendelsonu. 1772.g. Halles universitātē I. F. Bērs ieguva medicīnas doktora grādu, no 1773.g. praktizēja Aizputē, 1775.g. pārcēlās uz Mogiļovu Baltkrievijā, vēlāk – uz Pēterburgu, kur darbojās kā kara ārsts. 1781.g. viņš kristījies pareizticībā ar vārdu Gabriels Grigorjevičs, miris 1817.g. Kamjaņecā – Podiļskā, Ukrainā.[10]

I. F. Bērs bija pirmais ebreju dzejnieks, kurš dzejoja vāciski. Bez jidiša un vācu valodas viņš mācēja arī franču, krievu un latīņu valodas. 1772.g. izdoto krājumu ”Polijas ebreja dzejoļi” I.F. Bērs veltīja savam labdarim, Piltenes landrātam Frīdriham Ēvaldam fon Firksam.

[1] Otto G. Die Apotheken und Apotheker Kurlands – Mitau, 1915 (turpmāk – Otto G.), S.125

[2] Otto G., S.51

[3] Brennsohn I. Die Arzte Kurlands – Riga, 1929 (turpmāk – Brennsohn I.), S.357

[4] Brennsohn I.,S.219

[5] Brennsohn I., S.203

[6] Brennsohn I., S.152

[7] Brennsohn I., S.87-88

[8] Otto G. Die offentlichen Schulen Kurlands zu herzoglicher Zeit – Mitau, 1904, S.LXXXIV

[9] Allgemeines Schriftsteller- und Gelehrtenlexikon der Provinzen Livland, Esthland und Kurland. Bd. 2. – Mitau,1829, S. 313

[10] https://de.wikipedia.org/wiki/Isaschar_Falkensohn_Behr