2.2. Pilsētas teritorijas noteikšana

Visplašākās ziņas par Aizputes domkapitula pili un tās apkārtni sniegtas dokumentā, ar kuru tiek piešķirta vieta Aizputes pilsētas celšanai. Dokuments tapis kapitula Aizputes pilī 1378.g. 17. martā. Ar to viceprāvests Nikolaus Kemnics, domkungi Heinrihs, Herbords un Bernhards Verners un Kurzemes baznīcas kapituls, paziņoja, ka viņi pēc apspriešanās ar bīskapu Oto un ar viņa pilnīgu piekrišanu saviem Aizputē (Asenputte) dzīvojošiem namniekiem (nobis civibus), kā arī viņu īsteniem mantiniekiem un pēcnācējiem piešķīruši vietu pilsētas būvēšanai (ad civitatem construendam). Šīs vieta sākās no grāvja Aizputes pils priekšpils (praeurbii) mūra priekšā, un pletās līdz grāvim aiz lauka pie tīrumiem, kas atradās miesta (oppidum) priekšā. Minētajiem namniekiem savai brīvībai un vajadzībām (pro eorum libertate, utilitate) bija jāizmanto Rīgas tiesības (ius Rigense) tādā pašā veidā, kā tās izmantoja Kuldīgas un Ventspils namnieki. Domkungi apsolīja neaizskart šīs namnieku tiesības ar noteikumu, ka arī no namnieku puses nedrīkst tikt ierobežotas domkungu un kapitula tiesības. Ko Kuldīgas un Ventspils namniekiem saskaņā ar tiesībām pienākas pildīt viņu kungu (dominis) – Kuldīgas un Ventspils komturu labā, to Aizputes namniekiem jāpilda Kurzemes baznīcas kanoniķu un kapitula labā. Kapituls sev paturēja laukumu (spatium) dzīvojamo ēku celšanai un citām vajadzībām, kas pletās pa labi no grāvja priekšpils mūra priekšā, kur ved iela uz Sv. Evaņģēlista Jāņa draudzes baznīcu, līdz minētās baznīcas kapsētai, tomēr šajos namos dzīvojošajiem jābūt pakļautiem pilsētai un pilsētas, proti, Rīgas tiesībām. Visbeidzot namniekiem pļavām, ganībām un cita veida kopīgai lietošanai tika piešķirts zemesgabals, kura robežas tika noteiktas: sākt no lielā grāvja (fossatum magnum), pie kura bija ķieģeļnīca (domum lateritium), tad gar grāvi iet līdz Appetes ceļam, tālāk gar ceļu iet līdz Lažas (Laszge) upei, gar to līdz kokiem ar iecirstiem krustiem starp Aizputi un Bojas zemi, no tiem līdz Tebras upei, tad gar Tebras upi uz leju līdz minētajam lielajam grāvim.[1]

No šī dokumenta teksta var secināt, ka pirms Aizputes pilsētas un arī vēlāk līdztekus tai pastāvējis miests, kurā, domājams, dzīvoja pilī strādājošie amatnieki un kalpotāji. Tiesas vara pār miesta iedzīvotājiem, kā arī zemes virsīpašuma tiesības piederēja domkapitulam. Arī jaunajā pilsētas teritorijā domkapituls paturēja zemes gabalu ar īpašuma tiesībām, taču uz tā dzīvojošie cilvēki bija pakļauti nevis domkapitula, bet pilsētas tiesneša - fogta tiesai. Dokumentā minētā Evaņģēlista Jāņa baznīca ar kapsētu noteikti nav doma baznīca, bet gan draudzes dievnams. Šis dievnams visticamāk atradies aptuveni tagadējās ēkas Atmodas ielā 14 vietā. U. fon Šlipenbahs pirms 1809.g. vēl redzējis veco Sv. Jāņa kapsētu blakus sinagogai, taču baznīcu vai tās paliekas nepiemin: ”Lielu koku ieskautajai Sv. Jāņa kapsētai, kur vēl atrodas vecs kaulu kambaris, tagad iecietīgi piekļaujas ebreju sinagoga”.[2]

[1] LUB, 3.Bd., S.335-338

[2] Schlippenbach U., S.317