1.2.2. Kurzemes Domkapitula sastāvs un funkcijas

Domkapituls bija patstāvīga garīdznieku korporācija, kas mitinājās pie katedrālbaznīcas, un tās locekļi bija domkungi, saukti arī par kanoniķiem vai kapitulāriem. Kapituls palīdzēja bīskapam pārvaldīt bīskapiju, un bīskapa amata vakances gadījumā pārņēma bīskapijas vadību. Dažās bīskapijās kapitulam bija arī bīskapa vēlēšanas tiesības. Kopš 9.gs. domkapituls dzīvoja kopīgā dzīvesvietā, kur valdīja klosteru dzīves kārtība, un tam piederēja kopīgas muižas, kas bija nošķirtas no bīskapa muižām. Domkungi bija pārsvarā dižciltīgas izcelsmes, kas turklāt bija ieguvuši teoloģijas vai jurisprudences doktora grādu viduslaiku augstskolās,[1] tātad savdabīga intelektuālā elite. Tā piemēram Livonijas ordeņa bruņinieku izglītības līmenis bija ievērojami zemāks, salīdzinot ar Kurzemes bīskapijas domkungu izglītību.

Domkapitula vadītājs bija dekāns, kas sākotnēji bija desmit mūku uzraugs benediktīņu klosteros; no kurienes arī cēlies amata nosaukums (grieķ. deka – desmit).[2] Kapitula organizatoriskās lietas pārvaldīja prāvests,[3] bet saimnieciskās lietas pārzināja pagrabmeistars jeb cellārijs.

Jau samērā agri Kurzemes kapituls (pilnā nosaukumā – Sv. Marijas Kurzemes baznīcas domkapituls) un bīskapija kopumā faktiski tika pakļauti Livonijas ordenim, kādēļ neizcēlās plašākas sadursmes vai kari kā ordenim ar Rīgas arhibīskapiem. Pakļautību mestram noteica apstāklis, ka domkungu lielākā daļa bija Livonijas ordeņa priesterbrāļi, kas atradās mestra pakļautībā. Kurzemes kapitulu 1290.g. janvārī nodibināja bīskaps Emunds ar sava tiešā priekšnieka - metropolīta, Rīgas arhibīskapa Johana II un viņa domkapitula atļauju. Par domkungiem Emunds iecēla Vācu ordeņa brāļus, kurus jau agrāk bija postulējis jeb ieteicis Livonijas mestrs Vilekins no Endorpas: par prāvestu Burhardu, par dekānu Teoderihu, par pārējiem domkungiem - priesterus Helmoldu, Vīnandu, Folradu un Johanu no Ķelnes. Emunds noteica, ka Kurzemes kapituls nevar būt lielāks par sešiem domkungiem, jo savas trūcības dēļ bīskapija nevar uzturēt klosteri ar vairāk nekā sešām personām. Domkungiem kopīgi bija jādzīvo klosterī pēc Vācu ordeņa statūtiem, bet attiecībā pret bīskapu viņi baudīja tādas pašas tiesības kā domkungi citos kapitulos. Domkungu uzturam bīskaps kā prebendes jeb benefici atvēlēja trešdaļu no bīskapijas zemēm. Jaunus domkungus bīskaps drīkstēja iecelt tikai ar Livonijas ordeņa mestra atļauju, un domkapitulu revidēt bija tiesības tikai diviem Vācu ordeņa priesterbrāļiem. Kurzemes domkapitulā bija seši domkungi: prāvests, dekāns, mantzinis, ekonoms un divi kanoniķi.

Līdz 14.gs. sākumam Kurzemes kapitulam nebija pastāvīgas rezidences. iespējams,ka kapitula rezidence Aizputē ierīkota 14.gs. sākumā, kas sakrīt arī ar Kurzemes bīskapa rezidences - Piltenes pils celšanas laiku. Aizpute bija ne tikai domkapitula sēdeklis jeb rezidence, bet arī atsevišķs draudzes novads.[4]

No trim Livonijas garīgo valdnieku valstiņām (Rīgas arhibīskapija, Tērbatas bīskapija, Sāmsalas – Vīkas bīskapija) Kurzemes bīskapija bija pati mazākā – aptuveni 4500 km2 liela.[5] Tās laicīgais un garīgais valdnieks bija bīskaps, kurš deva uzticības zvērestu metropolītam – Rīgas bīskapam. Kurzemes bīskapu vai nu vēlēja domkapituls, vai arī iecēla pāvests pēc Vācu ordeņa ieteikuma.[6] Pēc 15.gs. bija izveidojusies paraža, ka katram domkapitula izraudzītajam kandidātam vispirms bija jādabū Livonijas ordeņa mestra akcepts, un tikai pēc tam virsmestrs viņu ieteica pāvestam iecelšanai. Tā 1500.g. pēc bīskapa Martina Levica nāves domkapituls par jauno bīskapu bija ievēlējis savu prāvestu Ambroziju, bet mestrs Volters no Pletenbergas rakstīja virsmestram, ka viņam Ambrozijs nav pieņemams, un tā vietā ieteica ordeņa juridisko pārstāvi jeb prokuratoru Romā Mihaelu Skulteti. Kad domkapituls uzzināja, ka mestrs nepiekrīt Ambrozija kandidatūrai, tas to atsauca, un beigās par jauno bīskapu tika iecelts Skulteti.

Pāvesta galmā Kurzemes bīskapu pārstāvēja Vācu ordeņa prokurators, kas dažas reizes tika iecelts par Kurzemes bīskapu un izmantoja savus sakarus bīskapijas labā. Tā bīskaps Johans III Tīrgartens, pirms iecelšanas ordeņa prokurators Romā, panāca Rīgas domkapitulam piederošo Dundagas un Tārgales novadu pievienošanu Kurzemes bīskapijai.[7] Bīskapijas saimniecību, tostarp bīskapa muižas un zemniekus pārzināja bīskapijas fogts jeb soģis (viduslejasvācu stiftsvoget) - lielākoties laicīga persona. Bīskapa pilis bija Piltene, Embūte, Rinda, Valtaiķi un Dundaga, bet muižas (Vorwerke) – Cīrava, Ārvale un Ģipka. Pilis, ko pārvaldīja piļu fogti, nebija lielas, jo bīskapiem nebija tik plašs pārvaldes un militārais personāls kā ordenim.[8]

Bīskapijas laicīgās administrācijas un tiesas priekšgalā atradās jau minētais bīskapijas fogts, ko iecēla bīskaps. Bīskapa muižas jeb domēnes bija izvietotas astoņos pilsnovados jeb amtos, ko pārvaldīja zemes rakstveži (vāc. Landschreiber). Livonijas sabrukuma laikā, 1559.g. Kurzemes bīskapiju savam jaunākajam brālim Magnusam nopirka Dānijas karalis Frīdrihs II. Magnuss bīskapijas pārvaldi uzticēja domprāvestam Ulriham Bēram, līdz 1578.g. apmetās uz pastāvīgu dzīvi Piltenē, kur 1583.g. arī nomira 1579.g. Magnuss un viņa bīskapija bija nonākuši lēņu atkarībā no Polijas karaļa Stefana Batorija.

Kurzemes domkapitula arhīva dokumenti saglabājušies tikai par laiku, sākot ar 1556.g., un tika pievenoti Piltenes apgabala administratīvajam arhīvam,[9] kas mūsdienās glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā.

Kurzemes bīskapijas teritorija aizņēma Ventspils, Aizputes un Talsu apriņķu daļas (pēc 20.gs. divdesmito gadu mērogiem), kā arī Igaunijai tagad piederošo Roņu salu, bet garīgā diecēze aptvēra visu Kurzemi un Zemgali – arī ordeņa pārvaldē esošās zemes.[10] Tas nozīmēja, ka bīskapam bija pakļauti visi garīdznieki, kas darbojās tagadējā Rietumlatvijā. Reformācijas idejas Kurzemes bīskapijā sāka izplatīties kopš 1526.g., iespējams Prūsijas ietekmē, tomēr to kavēja par bīskapa Hermaņa Ronnebergera (amatā 1524. – 1540.g.) stingri katoliskā politika, kā arī Kurzemes domprāvesta Getelenes Augustīna (amatā 1551. – 1557.g.), kurš bija viens no ievērojamākajiem luterisma garīgajiem apkarotājiem, nostāja.[11] Bīskapija kļuva luteriska pēc tās nonākšanas Dānijas prinča Magnusa rokās.

[1] Sachwörterbuch der Mediavistik. Hg. von P. Dinzelbacher – Stuttgart, 1992 (turpmāk - Sachwörterbuch der Mediavistik), S.184

[2] Sachwörterbuch der Mediavistik, S.161

[3] Sachwörterbuch der Mediavistik , S.656

[4] Šterns I., 1997., 146.lpp.

[5] Šterns I., 1997., 143.lpp.

[6] Šterns I., 1997., 144.lpp.

[7] Šterns I., 1997., 148.lpp.

[8] Schmid B., S.202

[9] Енш Г. Из истории архивного дела в Латвии - Рига, 1981, стр.16

[10] Arbuzovs L. Kurzemes bīskapija // Latviešu konversācijas vārdnīca. 10. sēj. – R., 1933. (turpmāk - Arbuzovs L.), 19117.sleja

[11] Arbuzovs L., 19122.sleja