1.2.5. Aizputes Domkapitula garīdznieki

Aizputes pilī dzīvojuši un darbojušies daudzi domkungi jeb kanoniķi, par kuriem ziņas no rakstītajiem vēstures avotiem apkopojis Livonijas viduslaiku pētnieks Leonīds Arbuzovs. Tie bija labi izglītoti un daudz pieredzējuši garīdznieki, lielākoties dzimuši un darbojušies ārpus Livonijas, tomēr viņu vidū ir arī divu vietējās izcelsmes vasaļu dzimtu piederīgie. Par vairāku domkungu garīdznieka karjeras virsotni kļuva Kurzemes bīskapa sēdeklis.

Prāvesti

Minēts 1338.g. - Hinriks no Havelas (Hinricus de Havel).

1349., 1350.g. - Vilhelms (Wilhelmus), kā prāvests minēts Piltenē sastādītos dokumentos. Viņa kapakmeņa fragments vēl 19.gs. beigās bija saglabājies Aizputes baznīcā.[1]

1353., 1354.g. - Ludolfs (Ludolfus). 1354.g. prāvests viņu apstiprināja par Kurzemes bīskapu.[2]

1376.g. Johanness Brokenhūzs (Johannes Brockenhus), 1385.g. bija Turaidas draudzes priesteris.[3]

1378.g. - Nikolajs Kemnics (Nicolaus Kemnitz), viceprāvests jeb prāvesta palīgs.

Ap 1418.g. - Andreass Kūrs (Andreas Cur). Iespējams, cēlies no vietējās izcelsmes Livonijas ordeņa vasaļu Kūru dzimtas, kura valdīja lēņus Kandavas pilsnovadā.

1418./19.g. - Vīgands Grabovs (Wigandus Grabow).

1418. – 1443., 1446? - Dītrihs Tanke (Dietrich Tanke). 1418. vai 1419.g. ordinēts par Kurzemes baznīcas prāvestu, un kā tāds dokumentos minēts līdz 1443.g. 1424.g. bija Kurzemes kapitula elekts (ievēlētais bīskaps), un devās uz Romu, lai prāvests apstiprinātu viņa ievēlēšanu, tomēr baznīcas galva bīskapa amatā apstiprināja Johanu Tīrgartu.[4]

1450? 1453? 1457., 1463., 1464.g. - Verners Cekemets jeb Stekemeste (Werner Zekemet, Stekemeste). Kā Wernerus de Curonia viņš 1419.g. tika imatrikulēts Rostokas universitātē.[5] Bija Livonijas ordeņa Kandavas fogtejas turīgu vietējās izcelsmes lēņavīru – Stekemesu dzimtas piederīgais.

1482. – 1493.[96.]g. - Matiass Skulteti (Mathias Sculteti, uzvārda forma latinizēta no vācu Schulz), 1500.g. minēts kā vecais, respektīvi, pensionētais prāvests.

[1496.] 1500.-1502.g. - Ambrozijs Korsners (Ambrosius Korsner).

1503.g. - Heinrihs Šube (Heinrich Schubbe).

1505.g. - Nikolauss Lembiks (Nicolaus Lembyk), viceprāvests.

1506.g. miris vārdā nenosaukts prāvests (Nikolauss Lembiks?).

1513.g. - Nikolauss Šprengers (Nicolaus Sprenger), 1500.g. viņš bija Talsu draudzes baznīckungs, 1507.-1510.g. – Kurzemes dekāns.[6]

1515., 1519.g. - Kristofers Šturms (Christoffer Sturm). Kurzemes bīskapa Martina kapelāns un sekretārs, 1500.g. bijis Romā, 1503.g. – Piltenes draudzes baznīckungs.[7]

1526.-1553.g. - Johans Šnābels (Johann Schnabel), 1502.g. bija Rīgas arhibīskapa notārs un rakstvedis, 1509.-1522.g. – Rīgas diecēzes priesteris. 1553.g. atteicies no Kurzemes prāvesta amata vecuma nespēka dēļ.[8]

1553. - 1557.g. - Augustīns no Getelenas (Augustinus von Gethelen). Dzimis Lībekā. 1496.g. imatrikulēts Rostokas universitātē. 1525. - 28.g. – dominikāņu ordeņa mūks Hamburgā. 1530.g. viņš pavadīja Brēmenes arhibīskapu uz Augsburgas reihstāgu, kur asi uzstājās pret luterisko konfesiju. 1535.g. darbojies Lineburgas apkārtnē, tad iestājies Vācu ordenī. 1541.g. bija Rīgas baznīcas kanoniķis Limbažos, 1552. un 1553.g. – Rīgas baznīcas kanoniķis, pagrabmeistars (cellarius), 1547.g. – Rīgas kapitula domkungs un seniors. 1549.g. ietilpa Kurzemes bīskapa un Sāmsalas administratora Johana fon Minhauzena svītā.[9]

1558. – 1562.g. - Ulrihs Bērs (Ulrich Behr). Kurzemes bīskapijas fogta Dītriha dēls, dzimis ap 1530.g., 1556.g. iecelts par sava tēvoča, Kurzemes bīskapa Johana fon Minhauzena koadjutoru. Brēmenes, Verdenas, Mindas un Kurzemes bīskapiju kanoniķis. 1558.g. Kurzemes domprāvests, 1560.g. – prāvests Aizputē, 1561.g. saņēmis Kurzemes prāvesta muižas vēl uz 15 gadiem, tomēr 1562.g. devies uz Vāczemi.[10]

Dekāni

1338.g. - Konrāds no Getingenas (Conradus de Gotingen).

1339.g. augusts - Verners Johanness (Wernerus Johannes).

1350.g. februāris - Heinrihs (Henricus).

1383. - 1387.g. - Bernhards Verners (Bernhardus Wernere).

1430.g. - Nikolauss Kropins (Nicolaus Croppin).

1434. - 1438.g. - Johanness Zobe (Johannes Sobbe).

1443., 1457.g. - Johanness Gābelovs (Johannes Gabelow). Visticamāk, identisks ar Johanu Gābelovu no Strasburgas kurš 1400.g. Prāgas universitātē uzņemts par jurisprudences studentu.[11]

1499. - 1506.g. jūlijs - Nikolauss Lembergs (Nicolaus Lemberg) no Kēnigsbergas. 1486.g. imatrikulēts Leipcigas universitātē, ieguva mākslu bakalaura (bacal. artium) grādu. Miris 1507.g., iespējams, kā Kurzemes baznīcas prāvests.[12]

1507.g. jūnijs - 1510.g. - Nikolauss Šprengers (skat. arī Prāvesti).

[1521. - 1524.g.] - Hermanis Ronnebergers (Hermann Ronneberger) no Hildesheimas, 1506.g. imatrikulēts Leipcigas universitātē, ieguvis tiesību doktora grādu. Iestājies Vācu ordenī, 1507.g. – draudzes priesteris Poidē, Sāmsalā, vēlāk Valmieras draudzes prāvests, kopš 1502.g. – Livonijas ordeņa mestra sekretārs un kanclers, 1520.g. – Rīgas arhibīskapijas domkungs, 1521.g. – Kurzemes baznīcas dekāns. 1524.g. prāvests apstiprināja viņa ievēlēšanu par Kurzemes bīskapu. Miris ap 1540.g.[13] Aktīvs reformācijas pretinieks.

1553. - 1563.g. Jakobs Varuss (Jacobus Varus).[14] 1536.g. atradās Rīgas arhibīskapa Tomasa Šeninga dienestā. 1549.g. bija Kurzemes bīskapa svītā (Hausgenossen). 1555.g. pabijis Romā, 1566.g. dzīvoja Aizputē.[15] 1563.g. bija dekāns un hercoga Magnusa reģents Dundagā.[16]

Domkungi jeb kanoniķi

1338.g. - Johanness Lange (Johannes Lange).

1360.g. - Jakobs (Jacobus), Kurzemes baznīcas kanoniķis, bīskapa vietas izpildītājs (electus, provisus). 1360.g. 25. janvārī prāvests viņu apstiprināja par Kurzemes bīskapu. 1371.g. jau bija miris.[17]

1371.g. - Oto (Otto), vēlāk kļuva bīskaps.

1378.g. - Nikolauss Kemnics (skat. Prāvesti), Heinrihs (Heinricus), Herbolds (Herboldus), Bernhards Verners (skat. Dekāni).

1383., 1387.g. - Andreass Kūrs (skat. Prāvesti).

1399.g. - Rotgers no Brigenejas (Rotger von Bruggenei). 1399.g. 2. jūnijā prāvests viņu apstiprināja par Kurzemes bīskapu. Miris 1404.g.[18]

1425., 1430.g. - Vīgands Grabovs (Wigandus Grabow), skat. Prāvesti, vēlāk Tērbatas bīskapijas kanoniķis. 1392. vai 1409.g. imatrikulēts Erfurtes universitātē. 1425. un 1430.g. bija Livonijas ordeņa juridiskais pārstāvis (prokurators) Romas kūrijā.[19]

1430., 1431.g. - Johanness Grabovs.

1439., 1453., 1454.g. - Augustīns Tīrgarts (Augustinus Tirgart).

1456.g. - Mihaēls Pampovs (Michael Pampow).

pirms 1470.g. - Martins Leoniss (Martinus Leonis), vēlāk kļuva bīskaps

1481. - 1485.g. - Ambrozijs Korsners, skat. Prāvesti

1501. - 1510.g. - Johans Pomereninks (Johann Pomereninck).

1501. - 1510.g. - Andreass Vents (Andreas Wenth).

pirms 1506.g. - Johanness Jodeke (Johannes Jodeke). 1506.g. 29. martā un 6. aprīlī minēts kā bijušais Kurzemes baznīcas kanoniķis. Iespējams, dzimis Dancigā un 1439.g. imatrikulēts Leipcigas universitātē. Tādā gadījumā viņš 1506.g. bija ļoti vecs.[20]

1526.g. - Johanness Vernike (Johannes Wernigke)

Līdz 1553.g. - Jakobs Varuss, sk. Dekāni

Kristians Vulfs (Christianus Wulff), seniors.[21]

Aizputes ev. lut. baznīcā atrodas Kurzemes bīskapa Hermaņa Bazedova (Hermannus Basedow) kapa plāksne, tādēļ pie viņa personas un kapa plāksnes kā mākslas darba jāpakavējas tuvāk. Viņš ir cēlies no Lībekas patriciešu dzimtas, bijis Lībekas baznīcas domkungs, mākslu maģistrs, dižciltīgais (magister in artibus, nobilis), Romā esot, iestājies Vācu ordenī kā priesterbrālis. Pēdējās ziņas par viņu datētas ar 1523.g. 23. februāri.[22]

1520.g. 16. decembrī Vormsā Romas ķeizars Kārlis V viņu aplēņoja ar Kurzemes bīskapiju. Tas ir minēts viņa pēcteča Hermaņa Rozenbergera aplēņošanas dokumentā.[23]

Heinriha Bazedova kapa plāksne

1523.g. mirušā Heinriha Bazedova kapa plāksne ir 1,82 x 2,80m liela kaļķakmens plāksne, ko B. Šmids 1917.g. redzējis iemūrētu baznīcas D sienā un ielaistu 10 cm dziļi grīdā. Plāksnes stūros ir četru evaņģēlistu simbolu: ērgļa, eņģeļa, vērša un lauvas attēli, starp kuriem iekalts teksts. Vidū stāv bīskapa figūra rituālajā tērpā dabīgā lielumā, ko ietver bagātīga gotiskā ornamentika. Attēls un burti ir reljefi, un B. Šmids atzina, ka tos ir kalusi prasmīga tēlnieka roka. Uzraksts gar plāksnes malām latīņu valodā, atjaunojot saīsinājumus, ir šāds: ”Anno Mccccc... obiit. reverendus in Christo pater dominus henricus basdow Curoniensis episcopus cuius anima requiescat in [pace Amen] (15... gadā nomira godājamais Kristū tēvs un kungs Heinrihs Bazedovs, Kurzemes bīskaps, kura dvēsele atdusas mierā)”. Pie bīskapa kājām attēloti trīs ģerboņu vairogi: Vidū atrodas Kurzemes bīskapijas ģerbonis ar Dieva Jēra attēlu, bet malās bīskapa vecāku - Lībekas rātskunga un birģermeistara Dītriha Bazedova (1477 – 1501) un viņa pirmās sievas Hedvigas, dzimušas Lineburgas, ģerboņi. Abas dzimtas piederēja Lībekas patriciešiem, kuru vidū bija arī mākslinieki un arhitekti. Nāves gada trūkums liecina, ka bīskaps akmeni pasūtījis jau pirms savas nāves, visticamāk, kopā ar kapakmeni savam 1501.g. mirušajam tēvam, un tas darīts Lībekā. Lībekas kapu plāksnes 1523.g. jau uzrādīja renesanses formas, kādu nav Bazedova kapakmenim, tādēļ to iespējams datēt ar 16.gs. pirmo desmitgadi.

U. fon Šlipenbahs pirms 1809.g. rakstīja, ka vēl tagad Aizputes baznīcā atrodas bīskapa Balduīna kapakmens ar uzrakstu: Admodum reverendus in Christo Pater Dominus Balduinus Episcopus (Godājamais Kristū tēvs un kungs, bīskaps Balduīns). Domājams, viņš nepareizi izlasījis grūti salasāmo Bazedova kapakmens uzrakstu. Dzejnieks dzirdējis, ka pirms vairāk kā 50 gadiem (tātad ap 1750.g.) bīskapa kaps tika atvērts, un tajā atrasta monstrance (saules formas trauks Vissvētākā Sakramenta publiskai izstādīšanai), kā arī bīskapa zizlis no koka.[24] Nav iespējams noskaidrot, vai un cik lielā mērā stāsts par kapa atvēršanu atbilst īstenībai. Ir pilnīgi skaidrs, ka plāksne tagad neatrodas savā sākotnējā vietā. Šādas plāksnes novietoja uz grīdas horizontālā stāvoklī, ar to nosedzot izmūrētu kapu. Iespējams, kapa plāksne tika savākta vecās dombaznīcas drupās jaunās baznīcas būvdarbu laikā 17.gs., un ievietota jaunajā ēkā.

Īpaša loma Kurzemes bīskapijas beigu vēsturē bija bīskapam Johanam fon Minhauzenam (Johann von Muenchhausen), kurš arī samērā bieži uzturējies Aizputes pilī. Viņš bija Verdenas un Sāmsalas bīskapiju tezaurārijs jeb dārgumu glabātājs un kanoniķis, kopš 1540.g. - Kurzemes bīskaps, bet kopš 1541.g. 13. jūlija – arī Sāmsalas bīskapijas administrators jeb pārvaldnieks. 1560.g. viņš abas bīskapijas pārdeva Dānijas karalim un devās uz Vāciju. Pieņēmis luterticību, 1562.g. viņš bija Verdenas doma ķesteris, apprecējās, mira pirms 1583.g. un tika apbedīts Verdenas doma baznīcā. Viņa brālēns Ernsts fon Minhauzens bija Kuldīgas kumpāns, bet māsa Anna bija precējusies ar Kurzemes bīskapijas fogtu Dītrihu Bēru, bīskapa Ēdoles pils pirmo īpašnieku.[25]

Dānijas karaļa brālis, Holšteinas hercogs Magnuss 1560.g. kļuva par Sāmsalas bīskapu, vēlāk arī par Rēveles un Kurzemes bīskapu. Bīskapa tituls viņam bija formāls, jo Magnuss bija luterticīgs. 1560.g. 19. aprīlī viņš apmetās Ārensburgas pilī Sāmsalā.[26] Kurzemes bīskapijā viņā iecēla reģentus jeb pārvaldniekus. 1563.g. tie bija agrākie bīskapijas augstākie ierēdņi: dekāns Jakobs Varuss, fogts Karls Soije, Hermanis fon der Brinkens (Brincken), vicekanclers Hermanis Šneiders (Schneider), rakstvedis Matiass Brinkens.[27] Kazdangas muižas īpašnieks Karls Soije (Karl Soie) 1561., 1563., 1565. un 1571.g. minēts kā Kurzemes bīskapijas fogts, bet 1563. un 1571.g. – kā bīskapijas reģents.[28]

[1] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. Fortsetzung // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1901 – Mitau, 1902, S.139

[2] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. Fortsetzung // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1901 – Mitau, 1902, S.62

[3] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1900 – Mitau, 1902, S.56

[4] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. Fortsetzung // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1901 – Mitau, 1902, S.120

[5] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. Fortsetzung // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1901 – Mitau, 1902, S.115

[6] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. Fortsetzung // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1901 – Mitau, 1902, S.114

[7] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. Fortsetzung // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1901 – Mitau, 1902, S.118

[8] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. Fortsetzung // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1901 – Mitau, 1902, S.104

[9] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. Fortsetzung // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1901 – Mitau, 1902, S.5

[10] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1900 – Mitau, 1902, S.44-45

[11] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. Fortsetzung // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1901 – Mitau, 1902, S.1

[12] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. Fortsetzung // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1901 – Mitau, 1902, S.56

[13] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. Fortsetzung // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1901 – Mitau, 1902, S.94-95

[14] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1902 – Mitau, 1904, S.96

[15] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1900 – Mitau, 1902, S.72

[16] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1902 – Mitau, 1904, S.48

[17] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. Fortsetzung // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1901 – Mitau, 1902, S.31

[18] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1900 – Mitau, 1902, S.56

[19] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. Fortsetzung // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1901 – Mitau, 1902, S.8

[20] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. Fortsetzung // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1901 – Mitau, 1902, S.32

[21] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1902 – Mitau, 1904, S.97

[22] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1900 – Mitau, 1902, S.43

[23] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1902 – Mitau, 1904, S.41

[24] Schlippenbach U. Malerische Wanderungen durch Kurland – Riga, Leipzig, 1809 (turpmāk - Schlippenbach U.), S.316

[25] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. Fortsetzung // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1901 – Mitau, 1902, S.72

[26] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. Fortsetzung // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1901 – Mitau, 1902, S.27

[27] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1902 – Mitau, 1904, S.99

[28] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1902 – Mitau, 1904, S.69