2.8. Klosteris pie Aizputes

Netālu no Aizputes pilsētas viduslaikos atradās vienīgais klosteris Kurzemē – franciskāņu mūku ordeņa trešās regulas vīriešu klosteris. Dzejnieks U. fon Šlipenbahs pirms 1809.g. Aizputē par klosteri bija novērojis un uzzinājis sekojošo. No klostera bija saglabājušies tikai daži mūra gabali, kas atradušies aiz pilsētas, pie Tebras upes dziļās ielejas.[1] Iespējams, nostāsti norādījuši arī citu klostera atrašanās vietu – toreizējo Aizputes kroņa muižu netālu no ordeņa pils, uz kuru esot vedusi pazemes eja. Kā bija novērojis U. fon Šlipenbahs, uz ejas esamību norādijusi vairākās vietās iegrimusī zeme. No vīriešu apdzīvotas pils tuvuma un pazemes ejas esamības dzejnieks bija secinājis, ka klosteri apdzīvojušas mūķenes, kuras savu mierinājumu saņēmušas nevis no debesīm, bet gan pazemes.[2] Līdzīga piebilde figurē arī vairākos vēlākos nostāstos par to, ka bruņinieki naktīs apciemojuši mūķenes pa pazemes eju. Vīriešu klosteris nostāstos nav minēts. Faktiski par klosteri iespējams uzskatīt arī Kurzemes domkapitula pili, jo domkungu dzīve tajā noritēja pēc klostera noteikumiem.

Saskaņā ar B. Šmita sniegtajām ziņām, vienīgais klosteris Kurzemē bija Aizputes franciskāņu (observantu) klosteris dibināts starp 1484. un 1500.g., un atradies pie ieejas pilsētā no ziemeļiem, blakus ceļam uz Kuldīgu. Tas bijis saglabājies vēl 1549.g., bet nākamajos gadu desmitos izzudis. Klostera celtnes bijušas celtas pildrežģa tenikā, bet ap 1917.g. no tām nebija atlicis ne zīmes.[3]

Aizputes franciskāņu klosteris saukts arī par Sv. Franciska trešās regulas jeb terciāru klosteri. Franciskāņu terciāru ordenis, dibināts 1221.g., bija paredzēts laicīgām personām, kurām nebija obligāta ģimenes atstāšana un dzīve klosterī Tomēr daļa terciāru kopš 1447. gada veidoja regulāru ordeni, kura mūki dzīvoja klosteros un deva šķīstības, nabadzības un paklausības svētsolījumus. 2005. gadā šim ordenim visā pasaulē piederēja 198 konventi ar 883 brāļiem, no kuriem 569 bija priesteri.[4]

Apzinātajos dokumentos Aizputes klosteris pirmoreiz minēts 1505.g. 30. martā, kad Kurzemes baznīcas dekāns, viceprāvests un kapituls izlēņoja Heinriham no Sakenas gruntsgabalu (hweszstede) pie ielas, kas ved uz pelēko klosteri (an der straten, als men na deme grawen closter geyt) domkapitula Aizputes pilsnovadā (burchsokinge).[5] Dokuments liecina, ka klosteris atradies uz domkapitula pilsnovada zemes. Domājams, klostera uzturēšanai bija bīskapa piešķirta zeme, kas vēlāk veidoja Aizputes klostera jeb Klosteres muižu (vāc. Kloster Hasenpoth). Par pelēkajiem brāļiem jeb mūkiem un pelēkajām māsam jeb mūķenēm viduslejasvācu valodā sastādītajos dokumentos tika dēvēti franciskāņu ordeņa mūki un mūķenes to habitas jeb virssvārka krāsas dēļ. Attiecīgi no mūku ordeņa nosaukuma tika atvasināts dokumentos lietotas klostera nosaukums – pelēkais klosteris.

Kosteris funkcionēja ne tikai kā mūku dzīvesvieta, bet arī kā svarīgu dokumentu uzglabāšanas un darījumu slēgšanas vieta. 1523.g. 26. septembrī Livonijas ordeņa mestrs Volters no Pletenbergas atjaunoja Johanam Buholtam Aizputes klostera ugunsgrēkā bojā gājušo (thom Hasenpoth in dem cloister vuress halven verkamen) lēņa grāmatu par zemesgabala, saukta Asvede (Asweden) izlēņošanu Aizputes pilsnovadā.[6] Tas nozīmē, ka klosteris savas pastāvēšanas laikā vismaz vienu reizi bija nodedzis. 1531.g. 1. martā Aizputes pelēkajā klosterī (im grawenn closter thom Hasenpoten) notika zemes strīda starp Livonijas ordeņa vasaļiem izšķiršana. Šķīrējtiesneši bija Kurzemes bīskaps Hermanis, kā arī Livonijas ordeņa amatpersonas: Dobeles komturs Jirgens no Holtes un Grobiņas fogts Ernsts no Minhauzenas, kuri to darīja mestra Voltera no Pletenbergas uzdevumā. Strīdnieki nāca no attālā Kandavas pilsnovada: Frīdrihs Hāns (Hahn) un Bartolomejs Butlars (Buttler); minētajā pilsnovadā atradās arī strīda objekts – Strazdes muiža. Saskaņā ar šķīrējtiesnešu spriedumu, Butlaram 4 gadu laikā bija jāsamaksā Hānam 2500 Rīgas markas, bet Frīdriham Hānam 6 nedēļu laikā jāatbrīvo Strazdes muiža un jānodod tā Butlaram. Līdz summas pilnīgai nomaksai Frīdrihs Hāns kā ķīlu saņēma Lebenieku un Oksles ciemus tanī pašā Kandavas pilsnovadā.[7]

Aizputes klostera mūks - brālis Heinrihs minēts 1550.g. dokumentos.[8] Ap 1560.g. klosterī vēl dzīvoja kāds vārdā nenosaukts vecs mūks - priesteris, kuram Rīgas benediktīņu Sv. Magdalēnas sieviešu klostera mūķene Otīlija Vetberga no Rīgas nogādāja citu mūķeņu aizzīmogotas rakstiskas grēksūdzes, jo šis mūks bija vienīgais viņām pieejamais katoļu priesteris, kurš varēja atlaist grēkus un izsniegt Vissvētāko Sakramentu.[9] Rīgā un tās apkārtnē visi katoļu priesteri minētajā laikā bija padzīti vai pieņēmuši luterticību. Uz Rīgu mūķene devās ar rakstisku absolūciju jeb grēku atlaidi un konsekrētām oblātām jeb dievmaizītēm grēkus izsūdzējušajām mūķenēm.[10] Nav sastopamas ziņas par to, vai O. Vetberga ceļā devusies viena vai ar pavadoņiem; jebkurā gadījumā četrdesmit jūdžu garais ceļš no Rīgas līdz Aizputei un atpakaļ bija garš un bīstams. Šo ceļu mūķene veikusi vairākas reizes, līdz pat vecā mūka nāvei.

[1] Schlippenbach U., S.326

[2] Schlippenbach U., S.325

[3] Schmid B., S.233

[4] Konsultācija ar Laterāna universitātes Rīgas filiāles reliģiju un baznīcas vēstures pasniedzēju Andri Priedi 04.09.2015.

[5] LUB, 2.Abteilung, 2.Teil, S.579

[6] https://www.herder-institut.de/en/kurland-property-records/document-text/?lang=en&nr=1798#urkundentext

[7] https://www.herder-institut.de/en/kurland-property-records/document-text/?lang=en&nr=967#urkundentext

[8] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert. 2. Nachtrag // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1902 – Mitau, 1904, S.98

[9] Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis im 16. Jahrhundert // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1900 – Mitau, 1902, S.138

[10] LVVA, 4038.f., 2.apr., 899.lieta, 21.lpp.