2.6. Domkapitula darījumi ar zemes īpašumiem un strīdu izšķiršanas kārtība

Aizputes pilsētas vēstures pārskats

2.6. Domkapitula darījumi ar zemes īpašumiem un strīdu izšķiršanas kārtība

Kā liecina dokumenti, domkapitula Aizputes pilī tika veiktas dažādas darbības, kas saistītas ar bīskapijas pārvaldi un ārējiem sakariem. Gan bīskaps, gan domkapituls varēja izlēņot zemi. Par izlēņotajiem labumiem lēņavīram jeb vasalim bija jāpilda lēņa dienests – karadienests ar savu ekipējumu kara laikā vai administratīvais dienests miera laikā. Atšķirībā no Livonijas ordeņa zemēm, Kurzemes bīskapijā izlēņot varēja arī zemniekus un tiesas varu pār tiem, tādēļ šeit tika radīti pamati vēlākajai dzimtbūšanai.

1384.g. 15. jūnijā Aizputē (Hasenpoth) Kurzemes baznīcas prāvests Nikolajs, dekāns Bernhards un viss kapituls pēc lēņa tiesībām piešķīra Vedigam no Ostes (Wedigen van der Oste) aplūstošu zemesgabalu, sauktu Pērkonkalva (Perkunekalwen), kas atradās pie Liepājas ezera starp Liepājas un Pērkones upītēm.[1] 1495.g. 14. oktobrī Kurzemes baznīcas pilī Aizputē (up unsen kerken schlote tho Hasenpoth) Kurzemes bīskaps izlēņoja Mertenam Haudringam (Haudring) un viņa likumīgiem mantiniekiem kā pateicību par veikto dienestu Kurzemes baznīcas labā zemesgabalu Embūtes pilsnovadā un draudzē pie Sepas un Tebras ezeriem, Vārtajas upes un Lāčupes.[2]

Sevišķi daudz bīskapijas zemes izlēņoja un atdāvināja veica Dānijas princis Magnuss, kurš mēdza uzturēties arī Aizputes pilī. 1561.g. 26. janvārī Aizputes pilī Sāmsalas, Vīkas un Kurzemes bīskaps Magnuss savam padomniekam un Embūtes pilskungam Johanam Hoikingam izlēņoja trīs zemnieku sētas, sauktas Plepji (Pleppen), kas atradās Embūtes pilsnovadā un draudzē, pie Akmeņpurva, Rudes un Ruņģu upītēm.[3]

Domkapitulā tika iztiesātas vasaļu civillietas un izšķirti to strīdi. 1508.g. 1. augustā kapitula Aizputes pilī (unsers capitels slate Assenpoth) Kurzemes baznīcas dekāns Nikolauss Šprengers, domkungi Andrejs Ārents un Johans Pomerenings apliecināja, ka bīskapa Heinriha Bazedova un visa kapitula klātbūtnē bīskapa lēņavīrs (leenman), godājamais vīrs Jakobs no Karāles (von Karalen) pieņēmis par savu dēlu Klausu Bolenu (Bolen), un nodevis viņam savu namu un muižu ar visu kustamo mantu, kā arī 6 arklus zemes. Par to Bolenam viņš ir jātur par tēvu un jāaprūpē.[4]

Vasaļu strīdu izšķiršana notika lēņvīru sapulcēs jeb mantāgos. 1544.g. 17. janvārī Aizputes pilī (up dem huse thom Hasenpote) Kurzemes bīskaps un Sāmsalas administrators Johans Minhauzens izsludināja bīskapijas mantāgā pasludināto spriedumu strīda lietā starp bīskapijas fogtu un bīskapa padomnieku Johanu Hoikingu (Hoickinck) kā sūdzētāju un Klausu Korfu (Korff) kā atbildētāju par svešas pļavas aršanu un viena zemnieka atņemšanu. Vainīgajam bija jāizbeidz aršana un jāatdod zemnieks, kā arī jāatlīdzina radušies zaudējumi, pēc kam strīdnieki salīguši mieru.[5]

Aizputes pilī tika slēgti domkapitula zemes un zemnieku apmaiņas darījumi ar Livonijas ordeni. 1507.g. 15. jūnijā Aizputes (Assenpoth) pilī Kurzemes domdekāns Nikolauss Šprengers, domkungs Andress Vents un Kurzemes baznīcas kapituls paziņoja, ka viņi no Kuldīgas komtura Oto Gēsa iemaina vīru vārdā Viļums no Jāmaiķiem, kurš dzīvo Alšvangā, Lesūna sētā (gesynde), pret vīru vārdā Klibkāja (Klybbekay) no Īvandes, kurš dzīvo bīskapijas Ēdoles pilstiesā, Kūru ciemā (Curendorp).[6] Domkapitula īpašumi varēja atrasties visnotaļ tālu no Kurzemes. Tā 1554.g. 28. janvārī Pērnavas komturs Rutgers Vulfs paziņoja, ka piešķir Aizputes (Hasennpote) domprāvestam uz viņa mūža laiku zemnieku sētu Sāremā salā pie Māsilinnas, par kuras piederību agrāk bijuši strīdi starp komturu no vienas, un Aizputes kapitulu un prāvestu no otras puses.[7]

Domkapitulam samērā bieži radās domstarpības ar Livonijas ordeni par robežām un zemesgabalu piederību. 1430.g. 15. janvārī Aizputes domā (czum Azenputte in unserm thume) Kurzemes domkapituls rakstīja vēstuli Livonijas mestra priekšniekam - Vācu ordeņa virsmestram, kurā pieprasīja nepieļaut, ka Livonijas mestrs piesavinās jūrmalu starp Liepāju un Sventāju, kas pieder kapitulam. Kapituls apgalvoja, ka viņi mestram Zigfrīdam Landeram no Špānheimas, kad viņš devies uz Prūsiju, ordeņa Aizputes pilī rādījuši privilēģiju rakstu, kurā rakstīts par minēto jūrmalu.[8]

Robežu regulēšana mēdza ieilgt. 1503.g., pēc 1. septembra Kurzemes bīskaps Heinrihs Bazedovs instrukcijā saviem pilnvarotajiem sarunās ar ordeni par bīskapijas un ordeņa Durbes pilsnovada robežu regulēšanu rakstīja: Kuldīgas komturs Oto Gēss ir rakstījis bīskapam uz Dundagu, ka viņš 1. septembrī grib sūtīt savējos uz Aizputi (Hasenpotthe), lai noregulētu robežas. Bīskaps minētajā dienā nosūtījis uz Aizputi dekānu Nikolaju, Piltenes baznīckungu Kristoferu Štormu, Johanu no Sakenas un Simonu Lefenu, bet komtura ļaudis nav ieradušies, nedz arī komturs ko atrakstījis par neierašanos. Tad bīskapa pilnvarotie apsekojuši robežas pēc dokumentiem un ar trīs tikumīgu un godīgu vīru palīdzību. Viņi konstatējuši, ka robežakmens Drogās ir novelts no vietas, un ka jau agrāk bīskapijas fogts Oderts Korbiss (Korbisz) un Pauls Blombergs ir aicinājuši komturu kopīgi atjaunot robežu šinī vietā, kas nav izdarīts.[9]

Kurzemes domkapitula nostāja bija samērā nozīmīga, lai par Kurzemes bīskapu tiktu iecelta Vācu un Livonijas ordenim izdevīga persona. 1453.g. 1. augustā Vācu ordeņa virsmestrs lūdza Livonijas mestram atsūtīt viņa arhīvā esošos dokumentus, kas pierāda ordeņa tiesības uz Kurzemes bīskapiju, lai tie tiktu nosūtīti uz Romu un veicinātu Augustīna Tīrgarta iecelšanu par Kurzemes bīskapu, kā arī tiktu izmantoti ordeņa protektora Firmano atbildes rakstā. Bez tam virsmestrs ieteica noskaņot Kurzemes kapitulu Aizputē (Hazenpotte) rakstīt pāvestam un protektoram par Tīrgarta iecelšanu, jo ir uzzinājis, ka domkungi runā: Tīrgarts nevarēs labi valdīt vecuma nespēka dēļ[10] - respektīvi, nav labvēlīgi noskaņoti viņa kandidatūrai.

Kapituls uz Romu sūtīja arī savus sūtņus. 1430.g. 1. maijā Aizputē (Azeputte) prāvests Teoderihs Tanke, Nikolajs Kropins un viss Kurzemes baznīcas kapituls, kas dēvējās par virsmestra uzticīgajiem kapelāniem, lūdza virsmestram uzņemt un uzklausīt domkungu Johanu Grabovu, kurš kapitula un Livonijas mestra lietās devās uz Romu.[11]

Ziņas par domkapitula veiktu ievērojamas personas uzņemšanu ir saglabājušās no 1449.g. 5. jūlija, kad no Ikšķiles Rīgas elekts (ievēlētais, taču pāvesta neapstiprinātais arhibīskaps) Silvestrs Stodevešers rakstīja virsmestram Konrādam no Erlihshauzenas par to, kā viņš ticis uzņemts ceļā no Marienburgas uz Rīgu. Liepājā viņu sagaidījis Kuldīgas komturs ar daudziem citiem Kurzemes fogtiem un amtmaņiem, kas par viņu tālākajā ceļā rūpējušies astoņas dienas ilgi. Savukārt Kurzemes prāvests, domkungi un vasaļi ceļā līdz Aizputei elektam sūtīja pretī kapelānu un kalpotāju ar grāmatām un sudraba dievkalpojuma traukiem. Abi kalpotāji viņam piekalpojuši pie galda un dievkalpojumos.[12]

Hercoga Magnusa valdīšanas laikā Aizputes domkapitula pils vēl bija saglabājusies un apdzīvojama. Par to netieši liecina fakti, ka 1578.g. 29. aprīlī Aizputē hercogs Magnuss par uzticīgo dienestu un 8000 markas lielu aizdevumu izlēņoja Klausam fon Šveigenam Rāvas un Birzes ciemus Aizputes amtā,[13] bet 1579.g. 18. novembrī Aizputē Magnuss izdeva tiesību apstiprinājumu Kristianam Šrapferam uz viņa īpašumu Sermītē.[14]