2.1. Bīskapa un Livonijas ordeņa valstu robežas

Vairāki Aizputes apkārtnes vietvārdi, kā arī bīskapa Aizputes pils pirmoreiz minēti 1338.g. 8. septembrī Kuldīgā sastādītajā dokumentā, kurā Kurzemes bīskaps Johans, prāvests Heinrihs no Haneilas, dekāns Konrāds no Getingenas, domkungs Johans Lange un viss Kurzemes domkungu kapituls no vienas puses, bet no otras puses mestrs Eberhards no Monheimas, Vilandes komturs Reimars Mumme, Kuldīgas komturs Hermanis Gudakers un Rīgas komturs Heinrihs no Hanoveres noteica precīzas robežas un robežu zīmes starp bīskapa un Livonijas ordeņa valstīm Kurzemē. Robeža starp Apriķiem un Aizputi (Hasenpoth) veda no Akmeņvalka (Agmennewalke) upītes pāri Alostei, kur bija koks ar iecirstu krustu, no turienes – līdz Tebras upei, kur arī atradās koks ar iecirstu krustu. Robeža starp Lipi, Birzgalvi un Javaldi no vienas, un Aizputi no otras puses veda pa Tebru, kur bija koki ar iecirstiem krustiem, tad cauri mežam līdz Ladzes upītei, kur bija koks ar iecirstu krustu, bet no tā - cauri mežam līdz Alostei pie Urzuļu zemes (lande Iurselem), kur bija koks ar iecirstu krustu. Robeža starp Aizputi un Boju (Boyenseme) bija šāda: no koka ar krustu pie Alostes un Urzuļiem gar Alosti uz leju līdz Lapaines (Lappeyne) upītes ietekai Alostē. Puses vienojās, ka zvejas tači, kas šajās upītēs bija ierīkoti agrāk, pieder bīskapa Aizputes pilij (dem hus zu Hasenpothe), bet kas tiks ierīkoti nākotnē, piederēs ordenim.[1] Acīmredzot, ar šo dokumentu tika noteiktas arī bīskapa Aizputes pilsnovada robežas.

Tanī pašā datumā Kurzemes domkapituls uz divdesmit gadiem piešķīra Livonijas ordenim Valtaiķu pili (Castrum Novus) ar tai piederošiem tīrumiem, Pilsātu (Pilsathen), kā arī Kaģenes (Kagendorpe) ciemu ar tā tīrumiem apmaiņā pret Opītes (Opiten) zemi un Papes (Papen) laukiem Liepājas tuvumā. Robeža starp Aizputi (Hasenput) un minēto pili tika noteikta no Kaģenes ciema pie Alostes upes līdz kokiem ar krustiem pie Urzuļiem, kur agrāk bija nosprausta robeža starp Bojām un Aizputi.[2]

Domkapituls, bīskaps un ordenis varēja veikt arī citu īpašumu savstarpējus dāvinājumus. Tā 1353.g. 13. oktobrī Livonijas ordeņa mestrs dāvināja Kurzemes bīskapijas domprāvestam un kapitulam pusi no zušu tača Engures upītē (una dimidietas gurgustii angwillaris in Angherbeke locati), un noteica, ka, neraugoties uz dāvinājumu, šajā vietā robeža starp ordeņa un bīskapa zemēm nedrīkst tikt mainīta.[3]

Aizpute kā apdzīvota vieta pie pils minēta 1347.g. 28. jūlijā, kad Piltenē Kurzemes bīskaps Johans izlēņoja Hildeboldam no Aizputes (Hyltebolto in Hazenpoth) 4 arklus zemes (ap 430 ha) pie Akmenes: vienu arklu vienā, un trīs arklus otrā Durbes upes krastā.[4] Visticamāk, šajā laikā pie pils jau pastāvēja miests ar tirgus vietu, kas latīniski saukts oppidum, bet viduslejasvācu valodā – wickbilde. Miestos parasti atradās tirgus laukums un draudzes baznīca, bet iedzīvotājiem, atšķirībā no pilsētu iedzīvotājiem jeb namniekiem, nebija pašpārvaldes tiesību.

Savdabīgs Aizputes pieminējums, kas saistīts ar it kā ebreju veiktām indēšanām, veikts ap 1350.g., kad Lībekas pilsētas rāte rakstīja Lineburgas hercogam Oto, ka ebrejs, vārdā Mozus, noindējis daudzus cilvēkus Lībekā, Prūsijā un Kurzemē, tostarp 40 Mēmelē, 40 vai vairāk Aizputē (Hassenputh), 40 Kuldīgā, 40 – Piltenē un dažus - Ventspilī.[5] Šeit Aizpute ir minēta starp Kurzemes ievērojamākajām vietām, kas acīmredzot bija labi zināmas Lībekā.

Postošāko ienaidnieka iebrukumu kopš 13.gs. vidus Aizputes apkārtne piedzīvoja 1377.g. 21. martā, kad Lietuvas karalis Ķēstutis ar saviem un brālēna Aļģirda dēliem kopā ar lielu karaspēku, kurā bija arī krievi, negaidīti iebruka Kuldīgas komturejā un Kurzemes baznīcas kanoniķu īpašumos, nodarot daudzos gados nenovēršamus postījumus ar dedzināšanu, cilvēku un lopu nogalināšanu. Noslepkavoto un sagūstīto skaits sasniedza 700, taču sagūstīti un nogalināti tika arī vairāki lietuvieši, tostarp Traķu pils pārvaldnieks Pekste, par kuru ordeņa hronists Hermanis no Vartbergas rakstīja: ”izvirtis ņirga, ļaundaris un gūstā saņemto kristiešu slepkava”.[6]

[1] https://www.herder-institut.de/en/kurland-property-records/document-text/?lang=en&nr=149#urkundentext

[2] LUB, 2.Bd., S.319

[3] https://www.herder-institut.de/en/kurland-property-records/document-text/?lang=en&nr=184#urkundentext

[4] Kurländische Güter – Chroniken. Neue Folge, 1. Bd., Beilage – Mitau, 1895, S.43

[5] LUB, 6.Bd., S.516

[6] Vartberges Hermaņa Livonijas hronika. Ē. Mugurēviča tulkojums un komentāri – R., 2005., 147.lpp.