4. Aizputes pilsēta 1795.g. - 20.gs. sākumā

 

Pēc Piltenes apgabala pievienošanas Krievijas impērijai apgabals savu pārvaldes autonomiju ar pārvaldes un tiesas centru Aizputē saglabāja līdz 1818.g., kad tika izveidots Kurzemes guberņas Aizputes apriņķis un Aizputes virspilskunga tiesa. Virspilskunga tiesā tika iztiesātas muižnieku civilās un krimināllietas, pilskunga tiesā – zemnieku un brīvo iedzīvotāju civilās un krimināllietas. Aizputes pilsētas namnieki bija pakļauti pilsētas fogta tiesai. Tiesu kompetence 19.gs. gaitā mazinājās, līdz ar 1888.g. tiesu reformu pilskungu tiesas tika likvidētas, un to vietā stājās apriņķa tiesas ar krievu valodu kā vienīgo lietvedības valodu.

Aizputes virspilskunga tiesa, bet faktiski – apriņķis, Aizputes un Grobiņas apriņķos tika sadalīts 1864.g. Līdz ar to sākās Aizputes kā administratīvā centra lejupslīde. Uz Grobiņu un strauji augošo Liepāju laika gaitā tika pārceltas vairākas pārvaldes un tiesu iestādes.

Pamatojoties uz 1802.g. ievāktajiem datiem, Aizputes administratīvais un saimnieciskais stāvoklis raksturots P. fon Keizerlinga ”Beschreibung der Provinz Kurland (Kurzemes provonces apraksts)”. Aprakstā izcelts pārvaldes iestāžu darbinieku augstais īpatsvars pilsētas iedzīvotāju vidū:

”Aizputes pilsēta Piltenes apgabalā atrodas ievērojami augstā apvidū, blakus mazajai Tebras upei, kura pilsētu ietver no rietumu un ziemeļu puses[1], 47 jūdzes no Liepājas un 36 jūdzes no Kuldīgas pilsētas, un ir Piltenes landrātu kolēģijas pastāvīgas uzturēšanās vieta. Kolēģiju veido prezidents, 5 landrāti un zemes notārs. Tāpat Aizputē uzturas Piltenes vasaļu tiesa, ko veido vasaļu tiesnesis un 2 piesēdētāji.

Pilsētā ir 2 galvenās ielas un 5 blakusielas, kas ir ļoti neregulāri savienotas, 7 publiskās ēkas: luterāņu draudzes baznīca, ebreju sinagoga, nams, kurā pulcējas minētās iestādes, rātsnams, skola, ebreju un kristīgo nabagmājas, tāpat 66 privātie dzīvojamie nami un 2 krogi. Starp tiem ir 6 mūra nami, un lielākā daļa namu ir apjumti ar dakstiņiem.

Tirdzniecība un preču noiets kādreiz bija nesalīdzināmi apjomīgāki nekā tagad, jo apkārtējās provinces tagad pieprasa daudz mazāk [preču] nekā kādreiz.

Pilsētas iedzīvotāji ir iestāžu darbinieki un citi kalpotāji, daži dižciltīgie, aptiekārs, dažādi tirgotāji, no kuriem lielākā daļa ir ebreji, kā arī daži amatnieki, un to kopskaits ir 512 vīriešu un 501 sieviešu dzimuma personas.

Pašreizējie pilsētas īpašumi ir daži nenozīmīgi tīrumi un pļavas, kā arī neliels meža gabals, lai gan viņu senajos dāvinājuma dokumentos un privilēģijās tiek runāts par ievērojami lielākiem zemesgabaliem.

Līdzšinējie pilsētas ienākumi sasniedz 105 dālderus jeb 168 rubļus.”[2]

Ulrihs fon Šlipenbahs 1809.g. izdotajā ceļojumu aprakstā ”Malerische Wanderungen durch Kurland (Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi)”, raksturojot Aizputi 19.gs. sākumā, veic arī vēsturiskus ekskursus. Diemžēl nav norādīts vēsturisko ziņu izcelsmes avots, tomēr U. fon Šlipenbaha darbs ir vienīgais avots par vairākiem, vēlāk zudušiem objektiem, ar kuriem Aizpute izpelnījusies ievērību:

”Kurzeme saviem iedzīvotājiem ir paradīze zemes virsū, un Aizpute tajā noteikti izpelnās Ābrahama klēpja nosaukumu, jo Izraēļa ciltstēva pēcnācēju nekur nav tik daudz kā Aizputē. Ir saglabājies arī tiesisks pamats, lai Aizputi varētu uzskatīt par ebreju paradīzi Kurzemē, jo [1740.g.] landtāga lēmums, kam agrāk piemita likuma spēks, noteica, ka visi Piltenes apgabala ebreji paradīzes ābolus (citronu paveids, kas viņiem ar šo nosaukumu ir nepieciešami noteiktos svētkos pēc viņu reliģijas paražām) drīkstēja pirkt tikai Aizputē.”[3]

”Aizputē ievērojami ir ielu dubļi, kas kvantitātes un kvalitātes ziņā pārspēj pasaulslavenos Parīzes ielu dubļus.”[4]

”Aizputes pilsētas simboli ir baznīcas tornis, kas ir krietni zemāks par pašu baznīcu. […] Otrs, tagad zudis simbols, bija kauna stabs ar divām rokām, un īpašu pazīmi: proti, taisnīga soda simbols - rīkšu saišķis - atradās nevis labajā, bet kreisajā rokā.”[5]

”Vēl ievērības cienīgs ir rātsnama nekustīgais vējrādītājs, kas visās vētrās rāda vienīgi austrumu virzienu.”[6]

”Tā kā Aizputē ir tikai 1115 vīriešu un sieviešu dzimuma iedzīvotāji, no tiem 600 ir ebreju tautības, un ne vairāk kā 88 nami, nevar gaidīt uz lepnu namu un iestāžu aprakstiem. Tomēr arī šeit spīd siltā pavasara saule, un, kur nonāk tās gaisma, rodas cilvēku laime un apmierinātība. Es šeit esmu iepazinis cilvēkus, kas ir izpelnījušies manu augstāko uzmanību un patiesāko mīlestību; šeit, mājīgā draugu un paziņu lokā, esmu piedzīvojis laimīgas dienas ne sliktāk kā hercoga galmā.”[7]

”Mazo pilsētiņu tās namu dēļ, kas ir pietiekami prāvi un pa daļai pat lieli un masīvi, var salīdzināt ar citām Kurzemes pilsētām.”[8]

”Kāds ebreju tirgotājs savā testamentā novēlējis 100 dālderus kristīgo baznīcas torņa pulkstenim. Atliek gaidīt, kad kāds ebrejs noziedos naudu arī paša torņa celšanai.”[9]

U. fon Šlipenbahs piemin arī soda rīku un autonomas tiesas simbolu – pilsētas karātavas, kas vēl bija saglabājušās viņa dzīves laikā, taču jau sen netika lietotas. Kā pēdējais tur pirms dažiem gadu desmitiem esot pakārts kāds zaglis, kurš izbēdzis no tuvējās muižas cietuma un pilsētas ganībās nozadzis zirgu, bet nozieguma vietā noķerts.[10]

Jāpiezīmē, ka karātavas, kas atradās pie Veclašu muižas robežām uz pilsētas zemes, sabruka 1851.g. jūnijā. Tālaika avīzē minēts, ka pēc tam no Piltenes apgabala pilsētas soda tiesību liecinieka bija atlicis tikai pēdējais stabs, ko jau ir pamatīgi sagrauzis laika zobs.[11]

U. fon Šlipenbahs atstāsta dokumentāri nepamatotos nostāstus par Aizputi kā ievērojamu tirdzniecības pilsētu ar savu ostu 17.gs., kas vairākkārt pārpublicētas arī vēlāku laiku aprakstos, tomēr sniedz arī nesenas ziņas par tirdzniecības uzplaukumu un tirgošanās galvenajiem piekopējiem – ebrejiem: ”No ievērojamas tirdzniecības pilsētas Aizpute ātri pagrima par nabadzīgu ciemu; pirms vidēji 12 – 15 gadiem tirdzniecība atkal atjaunojās. No 1794. līdz 1797.g. šeit pārdots par 12000 dučiem kokvilnas lakatu vairāk nekā Kēnigsbergā un Liepājā. Tas tādēļ, ka Polijas ebreji savas preces mīļāk pārdeva saviem ticības brāļiem Aizputē, nekā citur. Tādēļ arī šejienes ebrejos pamodās kareivīgais gars, kurš gulēja dziļā miegā kopš Jeruzālemes izpostīšanas, un 1797. vai 1798.g. tika izveidota ebreju gvarde no 20 jātniekiem. Viņu apģērbs bija zābaki, platas melnas bikses un īsas, zaļas jakas; daži gvardi bija apgādājušies ar pašu ieročiem.”[12]

Pēc U. fon Šlipenbaha ziņām, Aizputes galvenā loma bija kā pārvaldes un tiesu centram. Aizpute ir priviliģētā Piltenes apgabala galvenā vieta un Piltenes landrātu kolēģijas sēdeklis, kas ir civilo un krimināllietu augstākā instance, pakļauta vienīgi Krievijas Senātam, un vienlaicīgi reprezentē dižciltīgo pilnvarotos zemes iekšējās lietās. Piltenes apgabala platība ir 5400 kvadrātverstis, un pie tā pieder 2 pilsētas un 2 miesti, 3 kroņa un 110 privātmuižas, 16 pastorāti, 2 kroņa mežniecības un 2814 zemnieku mājas.[13] Apgabala iedzīvotāju kopskaits ir 25592 vīriešu un 25530 sieviešu dvēseles.

Tā kā Aizputē dzīvo landrātu kolēģijas locekļi, vairāki pie tās piederīgi advokāti un kancelejas ierēdņi, apriņķa ierēdņi un lēņavīru tiesas locekļi, kā arī vairākas personas no dižciltīgo un literātu kārtas, šeit nepietrūkst izglītotas sabiedrības, tāpat arī ziemās netrūkst balles un citas izklaides. U. fon Šlipenbaha darbā pieminēta pirmā rūpnieciskā ražotne Aizputē - nesen ierīkotā tapešu un turku papīra fabrika, kas ražo tik skaistus darbus, kādi atrodami vēl vienīgi angļu fabrikās.[14]

Aizputes piemīlību vairo daudzie un plašie dārzi. Pilsētā ir jauka un mierīga vietiņa, kur jauka augļu koku dārza, ko ietver maza pļava un lauks, vidū atrodas namiņš, neievērojams salmu jumta dēļ. Tas pieder kandidātam Pernicam, kurš šeit dzīvo filozofiskā mierā, un jauko vietu izdaiļo un izmanto savām un draugu pastaigām. Namiņa telpas ir rotātas ar saimnieka gleznotām eļļas un pasteļu gleznām. Ievērību izpelnās arī birģermeistara K. un zemes tiesas advokāta F. dārzi, kas ierīkoti paugura nogāzē, un no tiem paveras jauks skats uz iekopto Tebras ieleju.[15]

Pēc Piltenes apgabala pievienošanas Krievijai Aizputē tika atļauts bez ierobežojumiem apmesties ebrejiem, kuri līdz tam drīkstēja dzīvot tikai dižciltīgajiem piederošos īpašumos pilsētā. Strauji pieauga ebreju loma gan saimnieciskajā dzīvē, gan pārvaldē. Saskaņā ar Jelgavas rabīna Rubena Jozefa Vunderbāra ziņām, 1797.g. ebrejs, vārdā Eihels (Euchel), bija rātskungs Aizputes pilsētas tiesā, un valkāja pienācīgo amata uniformu. Aizputē apmetās ebreji, kas ienāca no aizjūras vai Prūsijas. Jau hercoga Magnusa laikā ebrejiem Piltenes apgabalā bijušas gan namnieku, gan nekustama īpašuma tiesības,[16] kas gan dokumentāri nav apstiprināts.

R. J. Vunderbārs apgalvoja, ka Polijai tieši pakļautajā Piltenes apgabalā ebreji atradās Polijas karaļa aizsardzībā, kas nodrošināja viņu tiesisko un saimniecisko stāvokli,[17] tomēr pēc 18.gs. avotu ziņām, ebreju aizsardzību un apmešanās tiesības Aizputē nodrošināja Piltenes apgabala dižciltīgie, kuriem Aizputē piederēja īpašumi.

Kopš 18.gs. Aizputē pastāvēja ebreju pašpārvaldes, nodevu ievākšanas un tiesas orgāns – kahals. Ar 1844.g. 19. decembra ukazu kahali tika atcelti, un ebreju draudzes (Gemeinde) tika tieši pakļautas pilsētu maģistrātiem.[18]

1835.g. Aizputes ebreju draudzē bija 23 tirgoņu un 2169 namnieku kārtai piederīgie (gan vīrieši, gan sievietes), 1850.g. – 180 tirgoņu un 1419 namnieku kārtai piederīgie.[19]

Samērā liela daļa ebreju - 96 ģimenes jeb pavisam 618 cilvēki 1840.g. no Aizputes izceļoja uz Hersonas guberņu,[20] kur Krievijas valdība stepēs ebrejiem piešķīra zemi.

No Aizputes ebreju vidus nākuši vairāki ebreju vidē pazīstami reliģisko rakstu pētnieki un publicētāji. Literārajā pasaulē pazīstamais Izaks Abrahams Eihels (1756 – 1804) vācu valodā tika pārtulkojis ebreju līgšanu grāmatu, Zālamana mācības, u.c. Ilgāku laiku viņš dzīvoja Aizputē pie sava brāļa, kurš bija pilsētas rātskungs.[21]

Daniels Haims Kleifs piedzima 1729.g. Amsterdamā, mira turpat 1794.g. Viņš sākotnēji nodarbojās ar juvelierizstrādājumu tirdzniecību, pēc tam daudzus gadus bija rabīns Aizputē.[22] Aizputē viņš sarakstījis grāmatu par ebreju lūgšanām ”Aruga ktana”, kas izdota Hamburgā 1779.g., pēc tam piedzīvojusi vēl trīs izdevumus Hamburgā, Prāgā un Amsterdamā.

Ārons Hurvics, vairāku reliģisku grāmatu autors, bija rabīns Šķūdos Lietuvā, pēc tam - Aizputē. Viņš bija dzimis Lietuvā, ilgi dzīvojis Kēnigsbergā un Prāgā. Viņam piemita ebreju vidū izslavēta rabīna autoritāte. No Aizputes viņš devies uz Berlīni, kur miris 1779.g.[23]

1826. gadā minēts, ka sabiedriskās, no maģistrātiem neatkarīgās aprūpes iestādes Aizputē bijušas tikai viena kristīgo un viena ebreju nabagmāja.”[24] Šajā gadā sniegts plašāks lielā Aizputes apriņķa jeb Aizputes virspilskunga tiesas apraksts. Tas robežojas ar Kuldīgas apriņķi, Baltijas jūru, Prūsijas karalisti un Viļņas guberņu; apriņķa platība ir 4062 11/22 kvadrātverstis, tā ietver Aizputes un Grobiņas pilskunga tiesas, 3 pilsētas (Aizpute, Grobiņa un Liepāja), 1 kroņa miestu (Durbe) un 9 draudzes. Aizputes pilstiesa aptver 2090 1/3 kvadrātverstis, tajā ir apriņķa pilsēta un 7 draudzes.

Apriņķa pilsēta Aizpute (latviski Aisputte, arī, tomēr mazāk pareizi, Ahsputte), agrāk, kā toreizējā Piltenes apriņķa galvaspilsēta, bija abu apriņķa iestāžu – landrātu kolēģijas un vasaļu tiesas sēdeklis. Tagad tā ir Aizputes virspilskunga, pilskunga un apriņķa tiesu sēdeklis. Tā atrodas augstā apvidū, ar nogāzēm ziemeļu un rietumu malās uz Tebras upītes pusi, 138 ½ verstis uz rietumiem no Jelgavas, un senākos laikos bija ievērojama un ļoti turīga vieta, kurai līdz 17.gs. vidum bija sava osta pie Mindes muižas Sakas upes grīvā, kādēļ tā varēja nodarboties ar plašu jūras tirdzniecību. No šīs senās turības dažādu cēloņu un apstākļu, kuru novēršana nebija iedzīvotāju spēkos, dēļ pilsēta pagrima līdz savam tagadējam nabadzīgajam stāvoklim[25], kurā par tirdzniecību vairs nevar būt runas.

Iedzīvotāju skaits: 359 vīrieši, 406 sievietes, pavisam 765 personas, no kurām vairāk nekā puse ir ebreji. Ielas: 2 galvenās un 5 blakus ielas, ļoti neregulāri ierīkotas un lielākoties nebruģētas. Namu skaits: 16 mūra, 55 koka, pavisam 71 nami, neskaitot sabiedriskās ēkas. Dievkalpojumu ēkas: luterāņu Jāņa baznīca no mūra, kas kalpo pilsētai un abu draudžu: Ordeņa un Piltenes Aizputes muižu lielākajai daļai; katoļu lūgšanu nams, kas ir Vecpils baznīcas Durbes draudzē filiāle; sinagoga. Sabiedriskās skolas: apriņķa skola. Labdarības iestādes: kristīgo nabagmāja, ebreju nabagmāja un slimnīca.[26]

Teika par kādreizējo jūras tirdzniecību un no tās izrietošo Aizputes lielo bagātību, kā to liecina senie dokumenti, ir tikai izdomājums. Iedzīvotāju skaits: kopā 2063, 1005 vīrieši un 1058 sievietes, no kuriem ebreji ir 429 vīrieši un 509 sievietes. Ielas: 2 galvenās un 5 blakusielas, ierīkotas neregulāri, bet tagad pietiekami labi nobruģētas. Namu skaits: 100, no tiem 23 mūra un 77 koka, starp tiem kronim piederoši ir 2 mūra un 2 koka nami. Dievkalpojumu ēkas: mūra luterāņu baznīca, kas nepieder pilsētai, bet abām Aizputes draudzēm, bez tam katoļu lūgšanu nams un sinagoga. Sabiedriskās izglītības iestādes: apriņķa skola, zēnu elementārskola, vācu draudzes skola. Labdarības iestādes: pilsētas slimnīca, kristiešu nabagmāja, ebreju slimo un nabago aprūpes iestāde.

Pilsētas zemes tagad veido tikai viens mežiņš, dažas nenozīmīgas pļavas, tīrumi un pilsētas ganības, tomēr agrāk tās bijušas ievērojami lielākas, kā to apliecina saglabājušies dāvinājuma dokumenti. Pilsētas ģerbonis: garīdznieks, kurš kreisajā rokā tur kausu, zem kura nokarājas drāna; ģerboņa laukums restots.[27]

19.gs. pilsēta piedzīvoja arī neražas un dārdzības laikus, kas reizēm sasniedza bada robežu. 1845.g. labības cenas bija tik augstas, ka tādas neviens nespēj atcerēties: pūrs rudzu maksā 3 sudraba rubļus, pūrs miežu – 2 sudraba rubļus. Pilsētās trūkums ir lielāks nekā uz laukiem. Aizputē, kuras pamatiedzīvotāji ir trūcīgi ebreji, daudzas ģimenes dzīvokļu trūkuma dēļ dzīvo kūtīs. Lai trūcīgos paglābtu no bada nāves, pilsēta saņēma 1000 sudraba rubļus lielu pabalstu no valdības.[28]

1855.g. kā Aizputes apriņķī jeb virspilskunga tiesas Aizputes pilskunga tiesā ietilpstošas draudzes minētas: Aizputes Pils, Klosteres Aizputes ar Sv. Pētera Jāmaiķu filiāli, Cīravas draudze ar Vērgales filiāli, Sakaslejas draudze ar Ziemupes un Labraga filiāli, Alsungas draudze, Valtaiķu draudze, Embūtes draudze ar Nīgrandes un Bātas filiālēm, Gramzdas draudze.[29]

Aizputes pilsētas valdes jeb maģistrāta pārvaldībā 1851.g. atradās 2320 iedzīvotāji (no tiem 500 ebreji); pilsētā bija 2 galvenās un 5 blakusielas, 100 nami, no tiem 23 mūra, luterāņu mūra baznīca, Romas katoļu lūgšanu nams, sinagoga, apriņķa skola, zēnu elementārskola, meiteņu privātskola, ebreju slimo un nabago aprūpes iestāde, un aptieka.

Kā ievērības cienīgas vietas Aizputes apriņķī minēts vēl zaļojošs ozols blakus Sv. Pētera baznīcai pie Jāmaiķu muižas, pie kura pagāni agrāk nesuši upurus; īpaši, seni akmeņu žogi un būves Ķintu mājās Dzērves privātmuižā; pilnībā saglabājusies un apdzīvota Alsungas pils, ko 1373.g. cēlis ordeņa mestrs Vilhelms no Frimersenas; Valtera no Nordekas 1277.g. celtās bīskapa Valtaiķu pils drupas, un Dītriha no Greningenas 1249.g. dibinātā Embūtes pils, kas vēlāk piederēja Kurzemes bīskapam un fon Mirbahu kungiem, un kas vēl stāv neskarta un apdzīvota, lai gan apgādāta ar jaunu piebūvi.[30]

1860. gada Kurzemes guberņas statistiskajā gadagrāmatā vienkopus sniegts daudzo Aizputes pilsētas un apriņķa amatpersonu uzskaitījums.

Aizputes apriņķa maršals [muižnieku priekšnieks]: barons Bage of Bo no Asītes.

Aizputes virspilskunga tiesa: virspilskungs - barons Emīls fon Līvens, asesori - barons Ernsts fon Šilings un barons Pauls fon der Ostens-Sakens, instances sekretārs - titulārpadomnieks V. Tilings, protokolista vieta vakanta, arhivārs – F. Štrauss, reģistrators – V. Meibergs.

Aizputes pilskunga tiesa: pilskungs – Luijs fon Rummels, asesori – barons Heinrihs fon der Ostens-Sakens un barons fon Klopmans, aktuārs – kolēģijas sekretārs Heinrihs Kilpe, galda priekšnieks – Štolcenbergs, reģistratora vieta vakanta, cietuma uzraugs – guberņas sekretārs Johans Bomovskis.

Aizputes apriņķa tiesa: apriņķa tiesneša vieta vakanta, miertiesnesis – kolēģijas sekretārs Vilhelms fon Buhholcs, asesors – barons Augusts fon der Ostens-Sakens, sekretārs – Luijs fon Bīnenštams.

Aizputes pilsētas maģistrāts: birģermeistars – Karls Belmers, tiesas fogts – Hermanis Freijs, rātskungs – Aleksandrs Šrēders, sekretārs – guberņas sekretārs Vilhelms Goldmans, pilsētas ķemerejas grāmatvedis – guberņas sekretārs Johans Bomovskis.

Aizputes kvartīrkomiteja jeb karaspēka izmitināšanas komiteja: locekļi – kolēģijas sekretārs Ķilpe, Karls Gāde, Peterss, rakstvedis – Gustavs Štolcenbergs.[31]

Aizputes filiāles cietumu komiteja: priekšsēdētājs – virspilskungs barons Līvens, locekļi – apriņķa maršals barons Bage of Bo, pilskungs fon Rummels, birģermeistars Belmers, mācītājs Goldmans, apriņķa ārsts Šilings, pilsētas ārsts Borevics, apriņķa fiskāls fon Bīnenštams, instances sekretārs Tilings.

Aizputes baznīcu virspriekšnieka amats: virspriekšnieks – grāfs Eduards Keizerlings no Padures, laicīgais piesēdētājs – Vilhelms fon Keizerlings no Lāņiem, garīgais piesēdētājs – Grobiņas mācītājs fon Launics, notārs – kolēģijas sekretārs Frīdrihs Scenns.

Aizputes domēņu jeb valsts īpašumu apriņķa pārvalde: apriņķa inspektors – titulārpadomnieks Gustavs Bursī, rakstvedis – Holcbergs.

Apriņķa fiskāls jeb nodokļu inspektors: apriņķa tiesas sekretārs Luijs fon Bīnenštams.

Pastmeistars: kolēģijas asesors Minkeldejs.

Advokāts: kolēģijas sekretārs Teodors Serafims.

Ārsti: apriņķa ārsts – kolēģijas asesors, mediķis Vilhelms Šilings, pilsētas ārsts – mediķis Kristofs fon Borevics, Dr. Georgs Kemlers.

Aptieka: provizors Karls Lihtenšteins.

Apriņķa skola: skolas inspektors un zinību skolotājs – kolēģijas asesors Ludvigs Kēlers, krievu valodas skolotājs – kolēģijas asesors Ivans Kopovs.

Elementārskola: elementārskolotājs Aleksandrs Karls Ādolfs Mannuss.

Ebreju kroņa skola: priekšnieks un galvenais skolotājs Hermans Blumbergs, reliģijas skolotājs Salomons Vulfs Āronsons.

Ārsti Aizputes apriņķī: Dr. Karls Bušs Pūņos, mediķis Emīls Zigfrīds Bākūžos.[32]

1862.g. Kurzemes ģeogrāfisko un statistisko materiālu krājumā uzsvērts: lai gan pastāv nostāsts, ka pilsēta agrāk bijusi bagāta un plaukstoša, to neapstiprina nekādi rakstītie dokumenti. Pilsēta sākusi uzplaukt tikai 19. gadsimta gaitā. 1802.g. tajā bija tikai 66 nami un 1013 abu dzimumu iedzīvotāji, bet tagad, resp., 1862.g., tajā ir 146 dzīvojamie nami, tostarp 70 mūra, 166 dienesti un amati; pilsētas iedzīvotāju skaits sasniedzis 2452 vīriešu un 2248 sieviešu dvēseles. Ielas, kuras pilsētā ir astoņas, visas ir bruģētas, bet nami, no kuriem lielākā daļa vai nu uzcelta, vai pārbūvēta pēdējo 20 gadu laikā, izskatās labāk nekā citās Kurzemes guberņas pilsētās. Pilsētu pārvalda maģistrāts, ko veido birģermeistars, tiesas fogts, viens rātskungs un sekretārs ar balss tiesībām. Ģerbonis ir mūks restotā laukumā, ar spīdumu ap galvu, kurš kreisajā rokā tur zelta biķeri uz balta auduma. Pilsētas zemes, neskaitot ārpus pilsētas esošās, aptver 173 desetīnas, no kurām aramzeme ir 10 desetīnas, dārzi – 2 desetīnas, pļavas – 33 desetīnas, ganības – 90 desetīnas, mežs – 34 desetīnas, zem ceļiem un ēkām – 4 desetīnas.

Aizputes pilsētas ieņēmumi 1857.g. bija 1857 rubļi, izdevumi – 1652 rubļi, rezerves kapitāls – 2266 rubļi. Savukārt 1802.g. pilsētas ienākumi bija tikai 168 rubļi. Namu vidū ir 5 kroņa un 2 sabiedriskie nami, luterāņu mūra baznīca – viena no senākajām guberņā, kas celta 13.gs., Romas katoļu lūgšanu nams un ebreju sinagoga. Pilsētā ir 60 tirgotavas, 10 traktieri un iebraucamās sētas, 18 dzērienu tirgotavas (šeņķi), 8 spīķeri un noliktavas. Pilsētā dzīvo 28 trešās ģildes tirgoņi, kas veic sīku, bet intensīvu tirdzniecību ar Liepāju, Ventspili un Jelgavu. Šeit dzīvojošie amatnieki ir 135 meistari, 42 zeļļi un 62 mācekļi. Pilsētā notiek 3 gadatirgi, uz kuriem sabrauc zemnieki no tuvākajām apdzīvotajām vietām, pārdod zemes augļus, pērk dzelzi un citus viņiem vajadzīgos materiālus. Šo gadatirgu apgrozījums ir visai neievērojams un nepārsniedz 2000 rubļus gadā. No rūpniecības uzņēmumiem Aizputē atrodas tikai viena sveču rūpnīca[33], kas saražo sveces 2800 rubļu vērtībā. No mācību iestādēm šeit atrodas: 1 apriņķa skola, 1 elementārskola, 1 privātā un 4 ebreju skolas. Tajās visās 1857.g. mācījās 121 zēns un 17 meitenes. Bez tam Aizputē atrodas divas nabagmājas, kurās 1857.g. atradās 55 abu dzimumu personas, kā arī 1 pilsētas slimnīca ar 30 gultām; tajā 1857.g. ārstējās 261 slimnieks. Agrāk Aizpute bija Piltenes apgabala galvenā pilsēta un landrātu kolēģijas sēdeklis; pašlaik tajā atrodas virspilskunga, pilskunga un apriņķa zemnieku tiesas.”[34]

Ar Aizputes apriņķa pārvaldes un tiesu instancēm ir saistīti daudzi inteliģences pārstāvji, kuri pirms stāšanās darbā bija studējuši jurisprudenci Vācijas augstskolās. Tā 1852.g. 30. septembrī Krotes muižā 78 mūža gadā nomira pēdējais Piltenes landrāts, kopš 1817.g. Aizputes virspilskungs Karls barons fon Šmīsings – Korfs. Aizputē viņam piederēja vairāki īpašumi, kuros viņš pavadīja gada lielāko daļu.

Kad sēru korteža, kas devās no Krotes muižas uz dzimtas kapenēm Apriķu muižā, 7. oktobrī sasniedza Aizputi, Boju ielā to sagaidīja tur nomitinātā pulka sēru mūzika un parāde. Aizputes pilsētas namnieki un iedzīvotāji uz pleciem nesa zārku cauri pilsētai, pāri pils tiltam līdz goda vārtiem pie nelaiķa nama. Draudzes mācītājs Goldmans un pilsētas ārsts Līvens turēja runas. Visi iedzīvotāji pavadīja sēru kortežu līdz pilsētas robežām, un daudzi arī līdz Apriķiem, kur notika apbedīšana.[35]

Cits ievērojams jurists - Ferdinands Serafims piedzima Aizputē 1827.g. 18. oktobrī. Viņa vectēvs Johans Serafims bija Kēnigsbergā studējis teoloģiju, tomēr izvēlējies ierēdņa amatu, darbodamies hercoga, vēlāk Kurzemes guberņas kamerālvaldē, pēc dzimtbūšanas atcelšanas piedalījies zemnieku pagasttiesu organizēšanā. Ferdinanda tēvs Jakobs Ernsts pēc studijām Vācijas universitātēs apmetās Aizputē un kļuva par virspilskunga tiesas sekretāru, vēlāk par galma tiesas advokātu. Ferdinands pirmo izglītību ieguvis Franca Štrausa privātskolā, ko absolvēja 1846.g., tad studēja Tērbatas universitātē jurisprudenci. 1852.g. 14. maijā viņš apstiprināts par Aizputes apriņķa fiskāli, 1854.g. ieguva tiesības izmeklēt ar nodokļiem saistītas lietas Aizputes maģistrātā. 1856.g. pārcēlās uz Jelgavu, neilgi pēc tam – uz Tērbatu.[36]

1866.g. izdotajā Kurzemes skatu albumā mākslinieks Vilhelms Zigfrīds Štafenhāgens savas gravīras ir papildinājis arī ar attiecīgo vietu vēstures un pašreizējās situācijas pārskatiem, kuros par Aizputi minēts, ka nabagmāju un ērģelnieku agrāk uzturēja pilsēta, jo kantors, kurš spēlēja ērģeles, bija arī vienīgais skolotājs. Tā bija līdz 1807.g., kad valdība atvēra apriņķa skolu. Baznīcas skola tamdēļ nonāca lielā trūkumā. 1860.g. luterāņu baznīca atkal tika pilnīgi atjaunota.

Pilsētā 1736.g. bija 38 nami un 10 gruntsvietas, kas visi bija kristiešu īpašums; 1798.g. bez 11 dižciltīgo namiem 43 bija kristīgo namnieku, un 20 - ebreju īpašums. Pēc 1783.g. visiem ebrejiem,[37] saskaņā ar landtāga lēmumu, Kurzeme bija jāpamet, tomēr daļēji dzimtkungu, kuru teritorijā ebreji dzīvoja, cilvēcības dēļ, daļēji dēļ dāvanām, ko ebreji deva visām iestādēm, lai viņus liktu mierā, šis lēmums netika izpildīts. Tagad ebrejiem pieder divas trešdaļas Aizputes namu, kuru kopskaits sasniedz 150, un viņi pārspēj Aizputes namniekus līdzekļu, kas vajadzīgi tirdzniecībai ar apkārtni un 7 jūdzes attālo Liepāju, ziņā. No 2600 iedzīvotājiem puse ir ebreji. Pilsētas novietojums ir jauks: tā atrodas par dzirnavu dīķi uzstādinātās Tebras augstajā krastā, un pilsētas apkārtne piedāvā pastaigas bērzu un ozolu mežos.[38]

Kopš 1870.g. tika vēlētas pilsētu valdes, vadoties pēc pilsētā esošo īpašumu vērtības un vēlētāju rīcībā esošā kapitāla. 1879.g. 25. aprīlī 71 vēlētājs personiski vai caur pilnvarotajiem ievēlēja Aizputes pilsētas valdi: Kazdangas baronu Manteifeli, rātskungu K. Neimani, instances sekretāru Adolfi ar 70 balsīm katru, galdniekmeistaru L. Ēlertu ar 68 balsīm, eltermani A. Gleški ar 66 balsīm, tirgoni M. D. Kānu, aptiekāru K. Lihtenšteinu, vecāko A. Meiki, tirgoni T. J. Mihelsonu ar 65 balsīm katru, tirgoni E. Vīdneru ar 62 balsīm.[39]

Ieskatu pilsētas saimniecībā sniedz 1887.g. Aizputes pilsētas budžets. Izdevumi: iestāžu un pilsētas pārvaldes darbinieku uzturēšanai 1565 rbļ., pilsētas maģistrāta uzturēšanai 1008 rbļ., policijas pārvaldes uzturēšanai 820 rbļ., pilsētas ēku, laukumu un iestāžu uzturēšanai, apgaismei un aptīrīšanai 1460 rbļ., kvartīrnauda un kroņa nekustamā īpašuma nodoklis par pilsētai piederošiem īpašumiem 6265 rbļ., dažādi un neparedzēti izdevumi 1040 rbļ.; kopā 13588 rbļ.

Ieņēmumi: pilsētas nekustamo īpašumu noma 4049,90 rbļ., nekustamu īpašumu nodokļi 3930 rbļ., tirgoņu un amatnieku nodokļi 1200 rbļ., kroņa pabalsts militārpersonu kvartirēšanai 3830 rbļ. Pilsētas parāds ir 13777 rbļ.[40]

1879.g. tika likti pamati pilsētas bibliotēkas izveidei. Ilggadējais Aizputes iedzīvotājs, zēnu privātskolas vadītājs Francs Karls Štrauss, Aizputes apriņķa skolai dāvināja savu vairāk nekā 60 gadus ilgi vākto, 6000 sējumus lielo bibliotēku, kurā bija daudzas vērtīgas grāmatas, sevišķi vārdnīcas.[41]

Saskaņā ar 1892.g. pilsētu likumu, vēlēttiesīgas bija personas, kurām pilsētā piederēja īpašums, kura vērtība bija ne mazāka par 600 rubļiem. Turklāt vēlēšanu rezultātus un pilsētas valžu lēmumus vajadzēja apstiprināt Kurzemes gubernatoram. 1892.g. janvārī Aizputes pilsētas pilnvaroto sēdē tika nolemts: pilsētas galvas gada algu laikam no 1891.-95.g. noteikt 500 rbļ.; par pilsētas galvas vietnieku ievēlēts aptiekārs Osvalds Lihtenšteins; par pilsētas sekretāru ar 500 rbļ. gada algu atkārtoti ievēlēts Fogels; nekustama īpašuma taksācijas komisijā ievēlēti O. Lihtenšteins, F. J. Mihelsons, Henings, J. Vīdners un Papīrs; ugunsdzēsēju komisijā: Notmans, Lavendels, Grīnbergs, Piotrovskis; sanitārajā komisijā: Lavendels un E. Vīdners; par ielu inspektoru Grīnbergs, par apgaismošanas inspektoru E. Vīdners; pieņemts mirušās Langes kundzes dāvinājums 1000 rbļ. amērā skolām par labu, un procentus no šī novēlējuma kā pabalstu par 1891. un 1892.g. izmaksāt mācītāja Urbana skolai.[42]

Plašas ziņas par Aizputes pilsētas un apriņķa pārvaldes iestādēm, iedzīvotājiem, saimniecisko un sabiedrisko dzīvi 19.gs. pēdējā ceturksnī un 20.gs. sākumā sniegtas Ādolfa Rihtera sastādītajā un 1912.g. izdotajā Kurzemes adresu grāmatā. Saskaņā ar 1881.g. tautas skaitīšanas datiem, Aizputē bija 3690 iedzīvotāji. Līdz 1897.g. iedzīvotāju skaits samazinājās, un minētajā gadā pilsētā dzīvoja 3340 cilvēki, no kuriem 55 runāja krieviski, 1580 - latviski un 1687 – vāciski. No tiem 108 bija pareizticīgi, 46 – Romas katoļi, 1977 luterāņi un 1170 - Mozus ticības. Pēc tam, kad 1899.g. uzbūvēja dzelzceļu no Liepājas, iedzīvotāju labklājība un skaits atkal pieauga.

Vecajā pilsētas ģerbonī attēlots svētais Bonaventūra, pēc citām ziņām – svētais Jānis ar nimbu, kurš rokā tur zelta biķeri uz balta auta. Kopš 1850.g. Aizputes pilsētai apstiprināts jauns ģerbonis – mūra siena ar vārtiem un torni, virs kura plīvo Krievijas karogs.

Aizputei ir regulāra ikdienas diližansa satiksme ar Kuldīgu, un brauciens vienai personai maksā 1,50 rbļ. Dzelzceļa satiksme notiek pa 1899.g. atklāto Liepājas – Aizputes dzelzceļa līniju. Dzelzceļa pārvalde atrodas Liepājā. Stacijas priekšnieks ir A. Kvesiļejevičs, dzelzceļa direktori – Hermans Adolfi, Pauls barons Manteifels no Rudes, Teodors barons Firkss no Štakeldangas.

Pasta un telegrāfa kantoris atrodas Kuldīgas ielā. Parastu un ierakstītu pasta sūtījumu saņemšana un izsniegšana darba dienās notiek no astoņiem līdz diviem un no pieciem līdz septiņiem, svētdienās un svētku dienās - no astoņiem līdz desmitiem, naudas sūtījumus pieņem un izsniedz darba dienās no astoņiem līdz diviem.

Savs telefona tīkls pilsētai nav ierīkots. Rietumkurzemes telefona centrāle atrodas Kuldīgas ielā 4, tai pilsētā ir 4 abonenti.

Aizputē atrodas šādas viesnīcas. ”Baltijas sēta” Jāņa ielā, īpašniece E. Papīras kundze; viesnīca ”Centrālā” Lielā ielā, īpašnieks Dollingers; viesnīca ”Kurzeme” Lielā ielā, īpašnieks V. Šenks. Bez tam darbojas A.Rosa viesu nams Kuldīgas ielā.

Pajūgus varēja atstāt un bez ērtībām pārnakšņot iebraucamajās sētās: Dēlands Lielā ielā, Hercenbergs Lielā ielā, Lejnieks Liepājas ielā, sātības kuratorija Lielā ielā.

Tējnīcas piederēja Fārenhorstam Pasta ielā, Laubem Kuldīgas ielā, Šlahteram Pasta ielā, un sātības kuratorija Lielā ielā.

Aizputes apkārtnē, Misiņkalnā bija ierīkots restorāns. Acīmredzot tādēļ, ka Misiņkalns bija iecienīta pastaigu un medību vieta.

Pilsētā atradās šādas krājkases un bankas: pilsētas krājkase, pirmā kredītkase (latviešu), otrā kredītkase (ebreju), Kurzemes kredītbiedrība, Kurzemes pilsētu hipotēku biedrība.

Teātri un koncertzāles atradās muižnieku klubā Lielā ielā, un latviešu biedrībā Jelgavas ielā.

Sabiedriskā pirts Lielā ielā piederēja E. Neimanim.

Preču pārvadāšanu nodrošināja ormaņi, kuriem piederēja 12 divjūgi. Maksa par vešanu no stacijas uz pilsētu un atpakaļ bija 45 kapeikas dienā un 60 kapeikas naktī. Bez tam darbojās H. Boruhsona privātais zirgu pasts ar 10 zirgiem.

Ugunsdzēsēju postenis atradās spricmājā Lielā ielā.

Pilsētas lopkautuve bija ierīkota Jelgavas ielā, nabagmāja - Boju ielā.

Gadatirgi Aizputē notika 23. aprīlī (Jurģos), 23. jūnijā (Jāņu vakarā) un 29. septembrī (Miķelos). Par telti tirgū bija jāmaksā 50 kapeikas, par galdu – 40 kapeikas, par tirgošanās vietu zem klajas debess – 30 kapeikas. Zirgu tirgū par vietu katram zirgam bija jāmaksā 15 – 30 kapeikas.

Nedēļas tirgi notika otrdienās un piektdienās. Tirgus nauda par katru galdu un ratiem bija 4 kapeikas.

Vismaz vizuāli visievērojamākās iestādes bija cietums Lielā ielā un apriņķa militārā pārvalde Boju ielā, kas pārzināja karaklausību apriņķī.

Dažādu resoru pakļautības un dažādu kompetenču administratīvo iestāžu skaits Aizputē kā apriņķa pilsētā bija ievērojams.

Iekšlietu ministrijas pakļautībā atradās:

Apriņķa policijas pārvalde ar sēdekli Grobiņā. Jaunākais apriņķa priekšnieka palīgs J. E. Drahenhauers, 6 stražņiki un 2 urjadņiki darbojās Aizputē,.

Pilsētas policijas pārvalde: priekšnieks R. A. Koreckis, 8 uzraugi.

Žandarmērija: viens apakšvirsnieks dzelzceļa stacijā.

Zemnieku lietu komisārs Karls Frīdrihs fon Bursī Aizputē.

Apriņķa karaklausības komisija, priekšnieks – apriņķa maršals, barons Karls fon Manteifels no Kazdangas, locekļi – apriņķa militārais priekšnieks, pilsētas galva, zemnieku lietu komisārs, lietvedis cand. jur. Viktors Goldmanis, apriņķa ārsts Dr. Ādolfs Zediņš, pilsētas ārsts Dr. Jūliuss fon Hallers.

Pasts un telegrāfs Kuldīgas ielā 4, priekšnieks N. fon Virens,[43] viņa palīgs Voldemārs Frīdrihs Bēlaus, 5. klases ierēdņi E. Dezerejs, A. Markaus, 6. klases ierēdņi J. Dambergs, J. Amats, G. Štāls, 6 pastnieki un 1 uzraugs.

Veselības aprūpe: apriņķa ārsts Dr. Ā. Zediņš, pilsētas, skolu un dzelzceļa ārsts Dr. J. fon Hallers, brīvi praktizējošie ārsti Ā. Zediņš un J. fon Hallers, veterinārārsts P. J. Kočetovs, zobārsti Beks un Maces kundze, apriņķa vecmāte Auguste Kaupiņa, brīvi praktizējoša vecmāte Asīte, aptiekas provizors Jānis Zalcmanis, slimnīca.

Apriņķa sanitārā komiteja: priekšnieks - apriņķa maršals, locekļi – pilsētas galva, nodokļu inspektors, zemnieku lietu komisārs, apriņķa ārsts, pilsētas ārsts, garīdzniecības pārstāvji: mācītājs H. Zeilers, priesteris M. Pētersons.

Apriņķa cietumu komiteja: priekšnieks – apriņķa maršals, locekļi – Grobiņas – Aizputes apriņķa priekšnieks, Liepājas iecirkņa prokurora palīgs A. A. Ivanovs, Aizputes pilsētas galva, luterāņu mācītājs H. Zeilers, pareizticīgo priesteris M. J. Pētersons, cietuma ārsts Dr. J. fon Hallers.

Apriņķa cietums, uzraugs Hermanis Tramdahs.

Apriņķa kārtības komiteja, sēdeklis Grobiņā.

Apriņķa muižniecības priekšnieks jeb maršals bija Karls barons fon Manteifels-Scēge Kazdangā.

Pilsētas pašpārvaldes pakļautībā atradās sekojošas iestādes:

Pilsētas dome: K. Meike, A. Reinfelds, I. Fleitners, V. Šenks, T. Tīde, Dr. Ā. Zediņš, V. Goldmans, J. Dormans, K. Šterns, K. Širmans, L. Bordēls, O. Grīnbergs, H. Adolfi, E. fon der Ostens-Sakens, O. Valkīrs, F. Vīgrieze, J. Zalcmanis, Neimanis, M. Višķevics, kandidāti A. Taube, Ratenieks.

Pilsētas valde: pilsētas galva K. fon Šrēders, viņa vietnieks Dr. Ā. Zediņš, padomnieki Ā. Zediņš un K. Meike, sekretārs – cand. jur. V. Goldmanis, grāmatvedis K. Šterns.

Būvvalde: priekšsēdētājs T. Tīde, locekļi K. Lavendels, K. Horns, O. Grēnbergs.

Tirdzniecības deputācija: priekšsēdētājs – nodokļu inspektors, locekļi – T. Tīde, H. Šenks.

Nekustamo īpašumu taksācijas komisija: priekšēsēdētājs T. Tīde, locekļi - V. Goldmanis, A. Reinfelds, V. Benjaminsons.

Kvartīrkomisija: priekšsēdētājs – nodokļu inspektors, locekļi – K. Šteins, V. Goldmanis, K. Meike, Dr. Ā. Zediņš.

Revīzijas komisija: priekšsēdētājs Dr. J. fon Hallers, locekļi – V. Šenks, J. Dormans.

Sanitārā komisija: Dr. Ā. Zediņš, A. Reinfelds, K. Šterns.

Nodokļu pārvalde: priekšsēdētājs P. Birznieks, kandidāts K. Meike, locekļi – A. Kunstmanis, K. Horns.

Dažādi pilsētas amati: pilsētas kases grāmatvedis K. Šterns, pilsētas kases kasieris K. Šterns, pilsētas mežsargs Heinrihss, pilsētas pulksteņmeistars M. Mace.

Evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieks bija barons E. fon Šrēders no Klosteres muižas. Mācītājs - Hermanis Zeilers, dzimis 1867.g. 5. janvārī, ordinēts 1893.g. 24. janvārī. Ķesteris - F. Rozenšteins.

Plašākas baznīcu pārvaldes funkcijas bija baznīcu virspriekšnieka amatam, kurā ietilpa virspriekšnieks E. fon Šrēders no Klosteres, asesori: barons Karls fon Manteifels no Kazdangas, Bārtas mācītājs Špērs, kā arī notārs Vilhelms Grots.

Romas katoļu lūgšanu namu apkalpo Vecpils priesteris I. Indrulis.

Baptistu lūgšanu namā darbojās sprediķotājs A. Rūmenieks, vecākie Andže un Taube.

Sinagogā darbojās rabīns M. Jakobsons, rituālie kāvēji V. Jofe un Abramovičs.

Svētās Sinodes pakļautībā atradās Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīca, ko pārvaldīja draudzes vecākais K. A. Piguļevskis un draudzes kuratorija no 12 locekļiem. Priesteris bija Mihails Ivana dēls Pētersons, psalmotāji - Pēteris Pētera d. Miķelsons un Jakovs Pētera d. Kļaviņš.

Pareizticīgo kapsētu pārvaldīja draudzes kuratorija. Bez tam minētas pilsētas kapsēta luterāņiem un katoļiem, kā arī ebreju kapsēta.

Tautas izglītības ministrijas pārziņā atradās šādas izglītības iestādes un ierēdņi:

Pilsētas skola: inspektors Gustavs Volmārs, skolotāji – pareizticīgo priesteris M. I. Pētersons, Teodors Teļegins, Jozefs Zulcons, Jans Kopvillens, palīgskolotājs – Karls Šēnhofs, skolas ārsts – Dr. Juliuss fon Hallers.

Zēnu un meiteņu elementārskola: priekšniece Sofija Čaļikova, skolotāji – Ādolfs Treiverts, Andrejs Kozakevičs, Ferlands Treilands.

Otrās pakāpes divu klašu meiteņu privātskola: priekšniece Minna fon Grota, skolotāji – Vera Anzule, Teļegins, Šēnhofs, Grīntāla kundze, Eginka jaunkundze.

Labdarības biedrības zēnu un meiteņu privātskola: priekšnieks F. Mūts, skolotājas – Mīlendorfa, Kontovska, Eginka.

Tautskolu inspektors: P. V. Vembers.

Apriņķa skolu revidenti: Ed. fon Šrēders, mācītājs H. Zeilers.

Tieslietu ministrijas resorā esošās nozīmīgākās iestādes jau bija pārceltas uz Liepāju:

Grobiņas – Aizputes miertiesnešu iecirkņa plēnums (sēdeklis Liepājā): tiesu pristavs Aizputes apriņķim K. A. Sapranovičs Liepājā; apriņķa tiesas pristavs Aizputes apriņķim S. R. Racēvičs Liepājā.

Goda miertiesnesis Aizputes apriņķim kopš 1910. gada 1. decembra: apriņķa maršals Karls barons fon Manteifels-Scēge no Kazdangas.

4. iecirkņa miertiesnesis: Aleksandrs Okinčics Aizputē.[44]

Prokurora palīgs Liepājā.

Izmeklēšanas tiesnesis Boriss Ameņickis Aizputē.

Zvērināts advokāts M. Kupfers, Kuldīgas ielā.

Privātadvokāts K. Blumbergs Katoļu ielā.

Notārs J. Kontovskis Liepājas ielā.

Pilsētas bāriņtiesa: priekšsēdētājs E. fon Šrēders, locekļi – K. Meike, T. Tīde, sekretārs – V. Goldmanis.

Zemnieku virstiesnesis Aizputes apriņķim: J. Kalniņš (sēdeklis Aizputē).

Finanšu ministrijas pakļautībā:

Kurzemes guberņas akcīzes valdes 1. iecirknis, kanceleja Jelgavā.

Nodokļu inspektors Ivans Priļuckis, Liepājā.

Kara ministrijas pakļautībā:

Apriņķa militārais priekšnieks, virsleitnants Sergejs Fjodorovs, darbvedis Vladimirs Priguļevskis.

Nevalstiskās organizācijas bija krājkases, vispārēja labuma un labdarības iestādes:

Pilsētas krājkase, Lielā ielā.

Pirmā sīkkredīta kase, direktori – E. Mitra, H. Jākobsons, J. Kalniņš.

Otrā sīkkredīta kase, dibināta 1809.g., direktori – Feinbergs, Frīdbergs, Jofe, Davidsons, lietvedis – rabīns M. Jakobsons.

Kurzemes kredītbiedrība: apriņķa kurators Teodors barons Firkss no Štakeldangas.

Kurzemes pilsētu hipotēku apvienības Aizputes komisija: pilnvarotie – Dr. Ā. Zediņš, F. Knītners, Jakobsons.

Slimnīca: pilsēta līdzfinansē privāto slimnīcu. Galvenie ārsti: Dr. Ā. Zediņš, Dr. J. fon Hallers, 2 diakonises, 20 gultas.

1. nabagmāja, 21 aprūpējamais. Namamāte Fūrmanes kundze, pārvaldniece – Anna baronese fon der Osten-Sakena.

2. nabagmāja, 13 aprūpējamie. Namamāte Šperbera kundze, pārvaldniece – Minna fon Grotas kundze.

Plašākas ziņas sniegtas par apvienībām un biedrībām.

Sieviešu apvienība, dibināta 1906.g. Priekšsēdētāja – Anna baronese fon Osten-Sakena, vicepriekšsēdētāja – Minna fon Grota kundze, kasiere – mācītāja kundze Zeilera, bibliotēkas vadītāja – Irēne baronese Firksa, bērnudārza vadītāja – ārsta kundze Alberte Zediņa.

Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība. Priekšnieks Karls fon Bursī, rakstvedis Karls Šterns, kasieris F. Naselts, arsenāla meistars Karls Lavendels, reģistrators J. Feinbergs, komandieris Karls fon Bursī, 1. sūkņa komandieris Jānis Zalcmanis, viņa vietnieks J. Fleitners, 2. sūkņa komandieris Vilhelms Šenks, viņa vietnieks A. Kērers, dzēsēju komandieris A. Mihelsons, viņa vietnieks R. Jakobsons, kārtībnieku komandieris A. Reinfelds.

Namnieku apvienība, dibināta 1867.g., apstiprināta 1882.g., 43 biedri. Valde: Karls fon Bursī, T. Tīde, Jānis Zalcmanis, E. Švērduts, Vilhelms Šenks.

Vācu savienības Kurzemē Aizputes nodaļa, 264 biedri. Valde: priekšsēdētājs Viktors Goldmanis, vicepriekšsēdētājs - mācītājs H. Zeilers, kasieris - Ernsts barons fon Ostens-Sakens. Biedri: Irēne baronese fon Firksa, Vilhelms Grots, aptiekārs Jānis Zalcmanis, Vilhelms Šenks, Ed. fon Šrēders no Klosteres, ārsta kundze Alberte Zediņa, mācītāja kundze Zeilera, T. Tīde. Biedrība atbalsta divklašu skolu Aizputē, tai ir 1840 sējumu liela bibliotēka, kas apvienota ar Sieviešu savienības bibliotēku un ir publikai atvērta 2 reizes nedēļā. Bibliotēkas vadītāja – Irēne baronese fon Firksa.

Latviešu lauksaimniecības apvienība ”Rūķis”, dibināta 1909.g., 60 biedru. Valde: J. Remiķis, J. Valāšs, Lainieks, Kraulis, Šmits, Jakobsons.

Dzīvnieku aizsardzības biedrības iecirkņa kurators J. Stumbergs.

Nabagu aprūpes apvienība, dibināta pirms vairāk nekā 100 gadiem, 75 biedri. Priekšsēdētājs – mācītājs Zeilers, 4 nabago aprūpētāji un 5 aprūpētājas.

Muižnieku klubs, dibināts ap 1806.g., apstiprināts 1882.g., 60 biedru. Direktori – Ernsts barons fon Ostens-Sakens, Teodors barons Firkss no Štakeldangas, Dr. Jūliuss fon Hallers.

Ķeizariskās medījamo dzīvnieku aizsardzības apvienības Aizputes nodaļa, priekšnieks Liepājā, 15 biedri.

Riteņbraucēju apvienība, dibināta 1891.g., 25 biedri, priekšsēdētājs J. Štrombergs.

Latviešu biedrība, dibināta 1904.g., 60 biedri. Valde: priekšsēdētājs F. Rozenšteins, K. Bunka. J. Anzulis, O. Herbsts, J. Muzikants, J. Jansons, J. Buivīts.

Amatnieku apvienība, 30 biedru.

Aizputē darbojās vairāku lielu apdrošināšanas biedrību aģenti:

Latviešu ugunsapdrošināšanas biedrība Jelgavā, aģents F. Knītners.

Pirmā Krievijas apdrošināšanas kompānija, aģents Vilhelms Šenks Lielā ielā.

Otrā Krievijas apdrošināšanas kompānija, aģenti – Vihelms Grots Krūtes muižā, E. barons fon Ostens-Sakens Lielā ielā.

”Rossija”, aģents Jānis Zalcmanis Lielā ielā.

Pēterburgas apdrošināšanas biedrība, aģents Vilhelms Goldmanis Tirgus laukumā.

”Volga”, aģents Kārlis Šteins Lielā ielā.

”Jakorj”, aģents – mežsargs Heinrihss.

”Urbaine”, aģents B. Feitelbergs Lielā ielā.

Kā ievērības cienīgi adresu grāmatā minēti pilsētas labiekārtošanas pasākumi. Aizputē atrodas mūra tilts, ko par ziedojumiem 1907.g. uzcēla inženieris Karrs un būvuzņēmējs Folksdorfs no Liepājas. Masīvos balstus finansēja apriņķa maršals Karls fon Manteifels no Kazdangas.

Gājēju laipas pār Tebras upi tiek atjaunotas ik gadu. Trotuāri Aizputē veidoti no ķieģeļiem, cementa vai laukakmeņiem, bet pilastri jeb ceļa stabi - no laukakmeņiem. Pilsētā ir uzstādītas 13 petrolejas – gāzes laternas un 8 petrolejas laternas. Akas ir ierīkotas vairumā gruntsgabalu, bez tam pastāv arī 4 pilsētas akas.

Minēts arī stipendiju fonds trūcīgiem skolēniem, kas katru gadu izmaksā 60 – 70 rubļus.[45]

Latviešu presē tika pievērsta uzmanība 1913.g. Aizputes iedzīvotāju skaitīšanai, kas pierādīja latviešu iedzīvotāju lielo skaitlisko īpatsvaru. 1881.g. Aizputē bija 3690 iedzīvotāji, 1897.g. – 3340 iedzīvotāji, tostarp 1580 latvieši, 1170 ebreji un 517 vācieši.[46]

1913.g. septembrī policija Aizputē veica ļaužu skaitīšanu pēc tautībām. Saskaņā ar to, Aizputē bija 3469 iedzīvotāji, tostarp 2303 latvieši, 632 ebreji, 321 vācietis un 213 citu tautību iedzīvotāji. Vāciešu skaits tomēr tika uzskatīts par pārāk augsts, jo to Aizputē nekādā ziņā nav vairāk par 200. Šāda kļūda radusies tāpēc, ka policijai ziņas sniedza nama saimnieki, tādēļ daudzi ”ingi”, ”viči” un ”grieži” varēja par vāciešiem gan uzdoties paši, gan uzdot par tādiem savu namu iedzīvotājus. Īstenībā no Aizputes iedzīvotājiem 70 % esot latvieši, 18 % ebreji, 6 % vācieši, turpretim 1897.g. latviešu bija 47 %, ebreju 35 % un vāciešu 16 %.[47]

 

 

---

[1] Keyserling P. von. Beschreibung der Provinz Kurland – Mitau, 1805, S.250

[2] Keyserling P. von. Beschreibung der Provinz Kurland – Mitau, 1805, S.251

[3]von Schlippenbach U. Malerische Wanderungen durch Kurland – Riga und Leipzig, 1809 (turpmāk – von Slippenbach U.), S.311-312

[4] von Slippenbach U., S.312

[5] von Slippenbach U., S.313

[6] von Slippenbach U., S.313

[7] von Slippenbach U., S.313-314

[8] von Slippenbach U., S.314

[9] von Slippenbach U., S.317

[10] von Slippenbach U., S.319

[11] Das Inland, 1851, Nr.30

[12] von Slippenbach U., S.320

[13] von Slippenbach U., S.328

[14] von Slippenbach U., S.329

[15] von Slippenbach U., S.330

[16] Wunderbar R. J. Geschichte der Juden in den Provinzen Liv- und Kurland – Mitau, 1853 (turpmāk – Wunderbar R. J.), S.17 

[17] Wunderbar R. J., S.18

[18] Wunderbar R. J., S.57

[19] Wunderbar R. J., S.59

[20] Wunderbar R. J., S.60

[21] Wunderbar R. J., S.68

[22] Wunderbar R. J., S.67

[23] Wunderbar J., S.70

[24] von Bienenstamm H. Geographischer Abriss der dreideutschen Ostsee-Provinzen oder der Gouvernements Ehst-, Liv- und Kurland – Riga, 1826 (turpmāk – von Bienenstamm H.), S.381

[25] von Bienenstamm H., S.444

[26]von Bienenstamm H., S.445

[27] von Bienenstamm H., 1841, S.136

[28] Das Inland, 04.12.1845.

[29] Bornhaupt G. Entwurf einer geographisch – statistisch – historischen Beschreibung Liv-, Ehst- und Kurlands – R., 1855 (turpmāk – Bornhaupt G.), S.25

[30] Bornhaupt G., S.39

[31] Statistisches Jahrbuch für das Gouvernement Kurland für 1860 – Mitau, 1860, S.48

[32] Statistisches Jahrbuch für das Gouvernement Kurland für 1860 – Mitau, 1860, S.49

[33] Материалы для географии и статистики России. Курляндская губерния. Сост. А. Орановский - СПБ, 1862, стр.465

[34] Материалы для географии и статистики России. Курляндская губерния. Сост. А. Орановский - СПБ, 1862, стр.466

[35] Das Inland, 05.11.1852.

[36] Ferdinand Seraphim 1827 - 1907. Ein baltisches Juristleben // Baltische Monatschrift, Nr.7 – Riga, 1907.

[37] Stavenhagen W. S. Album baltischer Ansichten. Bd. 1. Kurland – Mitau, 1866, S.11

[38] Stavenhagen W. S. Album baltischer Ansichten. Bd. 1. Kurland – Mitau, 1866, S.12

[39] Rigascher Zeitung, 27.04.1879.

[40] Libausches Zeitung, 31.07.1887.

[41] Libausches Zeitung, 03.08.1879.

[42] Libausches Zeitung, 21.01.1892.

[43] Richter A. Baltisches Verkehrs und Adressbücher. Bd. 2. Kurland – Riga, 1912, S.115

[44] Richter A. Baltisches Verkehrs und Adressbücher. Bd. 2. Kurland – Riga, 1912, S.116

[45] Richter A. Baltisches Verkehrs und Adressbuecher. Bd. 2. Kurland – Riga, 1912, S.117

[46] Libausches Zeitung, 14.01.1914.

[47] Liepājas Atbalss, 29.10.1913.