Atmodas iela 19

Atmodas iela № 19 ap 1900. gadu

Atmodas iela № 19 2014. gadā

Atmodas iela № 19 ap 1910. gadu

Atmodas iela № 19 2014. gadā

Atmodas iela № 19 1930. gadu otrā pusē

Pastkartē redzamajam kādreizējam Aizputes rātsnamam un gruntsgabalam, uz kura tas uzbūvēts, ir interesanta vēsture.

Zināms, ka 18. gs. šeit bija Dižlāņu, Lekšu un Līgutu muižu īpašniekam Johanam Emeriham fon Keizerlingam piederošs Sarkanais krogs (domājams, kroga ēka bijusi krāsota sarkanā krāsā), ko viņš 1798. gadā par 1.100 dālderiem uz 90 gadiem nodeva ķīlas valdījumā Lāzaram Mozesam un viņa sievai, no kuru bērnu aizbildņiem to ieguva krodzinieks Šlaume, kas jau 1801. gadā ieķīlāja savu par Sarkano krogu saukto namu ar tam piederīgo platību landrātam fon Firksam.

1831. gadā Sarkano krogu par 1.500 rubļiem nopirka Simons Hiršmans, kas 1844. gadā to ieķīlāja savai sievai, bet nepilnus divus mēnešus vēlāk – savam audžudēlam.

1849. gadā krogs bijis gandrīz pilnīgi sabrucis, un tā īpašnieks, nespēdams samaksāt savus parādus, nodeva to saviem kreditoriem. Taču tie nav veikuši nekādus remontdarbus, tādēļ īpašums nonāca izsolē, un 1851. gadā to nopirka Aizputes tiesas fogts Frīdrihs Lange, kas 1852. gada oktobrī savu jauniegūto īpašumu par 1.400 rubļiem pārdeva Kalvenes muižas īpašniekam baronam Jūliusam fon Firksam. Par šo summu Langem bija jānodod pircējam arī visi uz gruntsgabala esošie būvmateriāli, kā arī jāpabeidz celt vēl nepabeigtā saimniecības ēka.

1854. gada 25. novembrī Firkss savu jaunuzcelto māju līdz ar saimniecības ēku par 8.000 rubļiem pārdeva aptiekāram Karlam Lihtenšteinam, bet 1864. gada 21. maijā tika parakstīts pirkšanas - pārdošanas līgums, saskaņā ar kuru Lihtenšteins savu namu pārdeva Aizputes pilsētai par 10.500 rubļiem, saglabājot tiesības līdz 1865. gada Jāņiem par 200 rubļiem īrēt līdzšinējās aptiekas telpas pirmā stāva labā pusē, kā arī pusi no kreisās puses noliktavas, mazāko no trim koka staļļiem un vidējo pagrabu.

Jāpiemin, ka no pilsētas ķemerejas izdevumu žurnāliem izriet, ka rāte Lihtenšteina namā ievācās jau 1863. gadā, bet arhitekta Oto Dīces plānoto un uzraudzīto pārbūvi pabeidza 1865. gadā. No 1860. gada, kad veco rātsnamu pārdeva nojaukšanai, līdz 1863. gadam rāte telpas maģistrātam, ķemerejai un rātes kalpotāja dzīvoklim īrēja tiesas fogta Hermaņa Freija jaunuzceltajā namā tagadējā Kuldīgas ielā № 5A.

Pats būtiskākais arhitektam Dīcem dotais uzdevums bija, lai pirmajā stāvā aptiekas un veikala vietā ierīkotu divus veikalus ar dzīvokļiem, kā arī aresta telpas sievietēm un vīriešiem. Liecības tam, ka šajā ēkā būtu bijušas aresta telpas, nav izdevies atrast.

Kopš 1865. gada sākuma rātsnamā ir bijis reizi 8 dienās uzvelkams torņa pulkstenis ar sišanas mehānismu, kā arī 8 dienu pulkstenis sēžu zālē. Pulksteņu regulārai uzvilkšanai, regulēšanai, tīrīšanai un labošanai ticis algots vietējais pulksteņmeistars par 20 sudraba rubļiem gadā.

1868. gadā birģermeistars Bellmers iegādājies maģistrāta sēžu zālei ķeizara bildi par 26,75 rubļiem.

1898. gadā pilsētas valdes namam būvēts jauns balkons, taču 1919. gada septembrī Aizputes būvkomisija konstatējusi, ka rātsnama balkons ir pilnīgi sapuvis un draud nogāzties, tāpēc tas jānojauc. Ieteicams taisīt jaunu no betona. Savukārt 1920. gada 20. marta sēdē Aizputes pilsētas valde, izskatot dienaskārtības punktu „Par Kārļa Ulmaņa ierašanos 1920. gada 25. martā”, nolemj veikt nepieciešamos remontus pilsētas valdes balkonam un “sapulces dienā to izgreznot ar karogiem un zaļumiem”, lai Ministru prezidents no tā varētu “noturēt runu uz tautas sapulci".

1930. gada vasarā domes sēžu zālei iegādāts radioaparāts, un pilsētas valde nolēma “radiofonu konstruēt tādā kārtā, ka aparāti atrastos kancelejā, bet skaļruni varētu novietot uz ielas vai domes zālē”, bet 1931. gada janvāra domes sēdē ir spriests par domes telpās esošās pilsētas brīvlasītavas apmeklētāju un pārējās publikas iespēju vakaros noklausīties radio priekšnesumus. 12. maija sēdē nolemts „turpmāk radiofona demonstrēšanu noteikt otrdienās, ceturtdienās, sestdienās no 8 – 12 vakarā .. ārkārtēji - uz pilsētas galvas rīkojumu”, un 28. maija sēdē jau ziņots, ka: „kalpotājam K. Šternam pēdējā laikā ir nākuši klāt darbi: lasītavas tīrīšana, radiofona uzraudzība un pulksteņa uzskatīšana”, par ko pilsētas valde nolēmusi izmaksāt viņam papildus algu Ls 10 mēnesī.

Uzmanības vērta ir kāda informatīva vēstule, ko 1933. gada 10. novembrī Aizputes pilsētas valdei rakstījis VEF:

„Ar Izgl. ministrijas rīkoj. V.E.F. izsūta Jums savu darbin. Albertu Jeksti [Latvijas radiobūves pionieris, kinocelmlauzis, aktrises Antas Klints brālis] ar radio uztvērēju, pastiprinātāju un 2 gab. skaļruņiem līdz ņemot 25x2 mtr. skaļruņiem auklas 18. novembra svinību programmas nodošanai.

Min. darbin. ieradīsies stacijā Aizpute plkst. 17,33 š.g. 17. novembrī.
.. Jūsu izvēlētā vietā lūdzam jau laikus uzstādīt antenu ar zemes vadu un pievienot pie iekārtas elektrisko strāvas kontaktu, jo mūsu cilvēks to nespēs izdarīt īsa laika dēļ.”

Kur un kas šo Latvijas valsts 15. gadadienai veltīto svinību radio pārraidi klausījās, ziņu trūkst.

Kas attiecas uz rātsnama pirmā stāvā projektētām tirdzniecības telpām, tās tikušas sekmīgi iznomātas, tādējādi papildinot pilsētas ienākumus.

XIX gs. daudzus gadus vienā no veikaliem bija dzirnavnieka Kristofa Neimana sīkpreču veikals, kurā tika pārdoti arī viņa četru gaņģu dzirnavās iegūtie milti, otrā – Johana Rozenbaha maiznīca.

1901. gadā pilsētas valde izīrējusi Aizputes nodokļu pārvaldei no 1901. gada 1. janvāra līdz 1907. gada 1. janvārim vienu mēbelētu istabu ar apgaismojumu, apkuri un apkalpotāju par 350 rubļiem gadā, kā arī 4 istabas ar veikalu, virtuvi, ceptuvi, malkas šķūni, daļu labības klēts un kūti govij Ābrahamam Zusmanovičam par 200 rubļiem gadā. Šis līgums 1903. gadā pagarināts uz vēl 2 gadiem. Tajā pašā datumā 2 istabas ar veikalu, virtuvi, malkas šķūni un daļu labības klēts izīrē Hristoforam Neimanam par 150 rubļiem gadā, un arī šis līgums 1903. gadā pagarināts uz vēl 2 gadiem. Veikalā Neimans tirgojis miltus.

Pirmā pasaules kara gados te joprojām bijusi Ābrahama Zusmanoviča maiznīca, bija arī Hannes Frīdbergas krāmu bode.

1920. gadā pilsētas valde nolēma izīrēt apriņķa kooperatīvam “telpas Lielā ielā 19 apakšējā stāvā, kuras agrāk ieņēma “bērnu – ļaužu ķēķis” – trīs istabas ar maizes ceptuves telpu ar krāsni, kas izlietojamas maizes ceptuves ierīkošanai. Bez tam pie šīm telpām attiecīgi klāt pagrabs (zem telpām), 1 noliktava sētā 2. stāvā un 1 malkas šķūnis.” Apriņķa kooperatīvs telpas šeit īrējis līdz 1932. gadam. Telpas maizes ceptuvei un tējnīcai izīrētas arī Aizputes strādnieku kooperatīvam.

20. gados šeit bija arī Friča Lagzdiņa manufaktūras preču un sieviešu apģērbu veikals.

20. gadu sākumā te bija Teodora Kronberga grāmatu un rakstāmlietu veikals, no 1925. līdz 1934. gadam - Aizputes apriņķa skolotāju arodnieciskās savienības grāmatu un rakstāmlietu veikals.

30. gados telpas izīrētas arī Viktora Geca konditorejai un maiznīcai, kā arī Ernesta Rimmas manufaktūras un galantērijas preču tirgotavai, Ivana Ulanova trauku veikalam.

1936. gada 6. aprīlī pilsētas valde nodibināja pilsētas muzeju, kam savā namā atvēlēja divas telpas. Muzeju iekārtoja un pārzināja ģimnāzijas skolotājs gleznotājs Jānis Audriņš. Svinīga atklāšana notika tā paša gada 1. novembrī.

Jau aprīlī pilsētas un apriņķa iedzīvotājiem tika izplatīts aicinājums:
„Lai muzejs tiešām vispusīgi atspoguļotu mūsu apriņķa un pilsētas seno dzīvi, tad Aizputes pilsētas valde laipni lūdz visus pilsētas un apriņķa iedzīvotājus: kā administratīvas personas, aizsargus, skolotājus, ierēdņus, tirgotājus, zemkopjus, strādniekus, skolu jaunatni, sabiedriskās dzīves vadītājus, draudzes organizācijas, biedrības un ikvienu pilsoni ziedot senās lietas muzejam vai arī nodot tās novietošanai (deponēt) tanī.”

Tālāk 12 punktos izvērsti tika skaidrots, kas muzeju interesē. Tā rezultātā līdz 1936. gada beigām muzejam bija saziedoti 884 priekšmeti, no kuriem 25 bija izvietoti apskatei, muzeja darba laiks - svētdienās 12-14.

1938. gadā telpu šaurību dēļ tika nolemts muzeju pārcelt uz Veco pili, lūdzot šim nolūkam Kultūras fonda atbalstu, kas arī tika saņemts. Lai iepazītos ar pilsētas muzeju un ordeņa pili, 1938. gada 13. jūnijā Aizputē ieradās pieminekļu valdes priekšsēdētājs prof. Francis Balodis, mākslas vēsturnieks prof. Boriss Vipers, monumentālo celtņu fonda priekšsēdētājs prof. Pauls Kundziņš, valsts papīru spiestuves direktors gleznotājs Ludolfs Liberts un Izglītības ministrijas pieminekļu valdes vecākais inspektors Pēteris Ārends.

Uz Veco pili muzejs pārcēlās 1939. gadā.

Mūsdienās – Aizputes mākslas skola.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU