Atmodas ielas nami Nr. 21 un 23

Atmodas iela № 21 un № 23 ap 1900. gadu

Atmodas iela № 21 un № 23 2014. gadā

Vispirms aplūkosim pie pirmajām liepām redzamo vienstāva namu ar mezonīnu Atmodas ielā № 21, kas redzams arī iepriekšējā fotogrāfijā.

18. gs. beigās šis gruntsgabals piederēja Gaviezes, Lāņu, Vārves un vairāku citu muižu dzimtskungam kambarkungam fon Keizerlingam, no kā to 1798. gadā nopirka Kabiles ebrejs tirgotājs Mozess Nātans un 1804. gadā pārdeva citam ebreju tirgotājam Jākobam Heimanam, bet Heimans divas nedēļas vēlāk kažocniekam un segliniekam Andreasam Koham. No Koha to 1843. gadā ieguva viņa mantinieki, kas mantojumu 1850. gadā pārdeva segliniekam Aleksandram Šrēderam un viņa sievai Amālijai Šrēderei.

1857. gadā Šrēderi aizņēmās naudu jaunas dzīvojamās mājas būvei, un 1863. gadā segliniekmeistars un tiesas fogts Aleksandrs Šrēders savu namu kopā ar trim palīgēkām bija apdrošinājis par tam laikam ne mazu summu – 4.050 sudraba rubļiem. 18 istabās dzīvojuši 24 iemītnieki. Divas istabas sev un kučierim Tomam Vējkājam īrējis Gregors fon der Ostens – Sakens, citas divas sev un savam latviešu kalpam Jākobam Kālmanim – Hugo fon Hāns.

Namā bijis manufaktūrpreču veikals.

Bijušas arī 3 palīgēkas. Turēti divu luksus zirgi.

1879. gadā īpašums jau piederējis Šrēdera madamai, domājams, atraitnei, no kuras to šajā gadā par 5.732 rubļiem nopircis pilsētas sekretārs Vilhelms Ūlihs. Gan togad, gan arī 1884. gadā šeit bijis Zēliga Gabeta sīkpreču veikals.

1892. gadā šis īpašums ticis izsolīts, un to par 6.500 rubļiem nopircis Lūdolfs Mīlhauzens, kas šeit (visticamāk, kādā no pagalma palīgēkām) ierīkojis tipo-litogrāfiju. 1893. gadā šajā adresē viņam bijusi grāmatu un rakstāmlietu tirgotava, grāmatspiestuve un grāmatu iesiešana, bet 1898. gadā grāmatspiestuve, aptieku papīra preču un kartonāžas fabrika, kā arī grāmatu un rakstāmlietu tirgotava.

1900. gadā Mīlhauzens šo savu īpašumu par 9.500 rubļiem pārdeva miesniekmeistaram Karlam Šīrmanam. Tādējādi kopš 20. gs sākuma tas kļuva pazīstams kā Šīrmana nams. Viņam sētā bija skārnis un desu ražotne, bet ielas namā veikals, kurā notika tirdzniecība ar desām un gaļu.

1928. gadā Šīrmans lūdza pilsētas valdei atļauju pazemināt grīdas līmeni, likvidējot pagrabu, un nojaukt ielas kāpnes.

1930. gadā šajā 1 stāvu koka dzīvojamā namā ar piebūvi bijuši 2 dzīvokļi – 6 istabas un 2 virtuves, kā arī 3 veikala telpas un 2 darbnīcas.

1939. gada 25. oktobrī īpašuma tiesības tika nostiprinātas uz Karla Šīrmana dēla Artura Jāņa (Johana) Šīrmana vārda, bet pēc viņa izceļošanas uz Vāciju īpašumu 1940. gada 11. jūnijā pārņēma Latvijas Kredītbanka.

Ielas mājā 20. gs. sākumā līdz Pirmam pasaules karam bija Altbergu rakstāmlietu un grāmatu veikals. Sākumā veikalu vadīja Vilhelms Altbergs, kam Aizputē bija arī neliela grāmatu izdevniecība, vēlāk viņa meita Vilhelmīne. Līdz 1908. gadam šeit bija arī Jozefa Macē zeltlietu, un sudrablietu, kā arī pulksteņu tirgotava, vēlāk - Mozesa Jozefarta pulksteņu veikals, kas šajā namā atradās līdz pat 30. gadu beigām.

20. gs. sākumā te bija arī Elīzes Jākobsones manufaktūras un galantērijas preču veikals.

20. gados Šīrmana namā bija Zāras Bakas grāmatu un rakstāmlietu tirgotava, Hirša Baka zobārsta prakse.

Kopš 1924. gada šeit bija Dāvida Levija tirdzniecības uzņēmums, kurā viņš līdz 1929. gadam tirgoja koloniālās un manufaktūras preces, bet no 1929. gada gan manufaktūras un galantērijas preces, gan apģērbu un apavus.

Kopš 20. gadiem šajā adresē bija Paula Toniga desu darbnīca ar gaļas un desu tirgotavu, kurā varēja nopirkt žāvētus cūku un vēršu šķiņķus, žāvētas cūku galvas, metdesas, Berlīne, putraimu, aknu un cepamās desas un citus gaļas izstrādājumus.

Bija šeit arī Artura Šīrmana pirmās vajadzības preču veikals, 30. gados Arnolda Pujēna pārtikas preču veikals un Dāvida Levi manufaktūras un galantērijas preču veikals.

Mūsdienās – pašvaldības īpašums, kurā telpas īrē skaistumkopšanas saloni un frizētava.

Tagad aplūkosim bijušo Centrālviesnīcu Atmodas ielā № 23.

1799. gadā šeit bijis ebreju tirgotāja un 1. ģildes namnieka Hirša Zāmuela koka nams, kas nenomaksāto kredītu dēļ 1802. gadā pārgāja kreditora Gaviezes, Lāņu, Vārves un vairāku citu muižu dzimtskunga kambarkunga fon Keizerlinga īpašumā. Tā kā Keizerlings gribēja atgūt aizdoto naudu, viņš šo namīpašumu 1803. gadā par 1.700 Alberta reihsdālderiem pārdeva Aizputes ebreju tirgotājam Ābramam Mozesam. Sešas dienas vēlāk jaunais īpašnieks to par 1.775 dālderiem pārdeva tālāk citam ebreju tirgotājam Hercam Dancigeram.

1822. gadā tas jau bija Karla Bekera īpašums, kurš to par 700 sudraba rubļiem pārdeva virspilskunga tiesas advokātam Georgam Heinriham Krāmeram, no kura to 1852. gadā par 4.500 rubļiem nopirka Aizputes apriņķa skolu inspektors Dr. Ludvigs Kēlers. Pirkuma summa norāda uz to, ka kaut kad pirms 1852. gada nams ir bijis vai nu pamatīgi pārbūvēts, vai arī uzcelts pilnīgi jauns.

Spriežot pēc Teodora Zeiferta grāmatā „Brīvzemnieks“, Rīga, 1929 ievietotā attēla „Aizputes apriņķa skola“ (32. lpp.), šajā namā reiz bijusi minētā skola. Turklāt Zeiferts liek secināt, ka tieši šajā namā mācījies Fricis Brīvzemnieks.

1863. gadā uz skolu inspektora un zinātniskā skolotāja kolēģijas asesora Kēlera gruntsgabala atradušās 2 koka dzīvojamās mājas, atsevišķa veikala ēka, kā arī 1 mūra un 2 koka šķūņi/staļļi. Viss apdrošināts par 4.610 sudraba rubļiem.

Ēkā bijuši divi veikali – vienā notikusi tirdzniecība ar alkoholiskiem dzērieniem, otrā - zemnieku ražojumiem.

1878. gadā šo īpašumu no Kēlera mantiniekiem par 3.600 rubļiem nopirka pastmeistara kundze Hedviga Rozenbergera. 1879. gadā šeit atradies Meiera Margolina sīkpreču veikals, Pēterburgas uguns apdrošināšanas aģentūra, ko pārvaldījis namsaimnieks, un arī aģentūra „Salamander”.

Pastmeistara kundze 1880. gadā labi nopelnīja, pārdodot šo īpašumu virspilskunga fon Simolina kundzei Antonijai par 6.200 rubļiem. Savukārt baronese fon Simolina 1898. gada 31. augustā to par 4.000 rubļiem pārdeva tirgotājam Teodoram Tīdem, kas jau tā pašā gada 1. jūlijā bija šeit atvēris viesnīcu. Tā paša gada 23. decembrī dome atļāva viesnīcu Lielā ielā, nu jau Teodora Tīdes namā, atvērt Rūdolfam Treigūtam, un, kā liecina fotogrāfija, šeit bijusi arī Aizputes Riteņbraucēju biedrības „Tūrists” mītne.

Jāpiezīmē, ka Aizputes pilsētas ārsts Jūlijs Hallers 1899. gada nogalē rakstījis, ka īpašu nakšņošanas māju, izņemot krogus, Aizputē neesot. Iespējams, Hallers šo viesnīcu uzskatīja par vienu no Aizputes krogiem. Skaidrs tomēr ir viens - viesnīcnieks Rūdolfs Treigūts 1902. gadā no Tīdes, kas bija jau kļuvis par pilsētas domnieku, par 5.000 rubļiem atpirka visu īpašumu, bet 1904. gadā bija spiests to par 7.000 pārdot Liepājas aldarim Andreasam Dollingeram, no kura pret hipotekāro ķīlu bija aizņēmies naudu, ko nespēja atmaksāt.

Dollingeram bez viesnīcas, kuru viņš iznomāja, šajā adresē bija arī traktieris un alus noliktava. Diemžēl 1913. gada 29. jūnijā (11. jūlijā) Dollingera namā izcēlās ugunsgrēks, kas strauji izplatījās pa visu ēku. Taču jau 7. oktobrī Kurzemes gubernators apstiprināja Liepājas alusdarītavas Ramzaj & Co īpašnieka Dollingera iesniegtos viesnīcas „Centrāle“ ierīkošanas zīmējumus, un 1914. gada maijā Dollingers ziņoja Kurzemes guberņas valdes Celtniecības nodaļai, ka viesnīca ir ierīkota, un lūdza atļauju tās atvēršanai.

Tajā pašā laikā Kurzeme gubernators saņēma no Aizputes pašvaldības lūgumu neatļaut tik tuvu skolai (Atmodas ielā № 22) atvērt traktieri, uz ko 1914. gada 2. jūlijā vicegubernatora vecākais padomnieks savā atbildes vēstulē paskaidroja, ka pēc ugunsgrēka jaunas ēkas uzcelšana tajā pašā vietā un pat uz tiem pašiem pamatiem nevar tikt uzskatīta par jaunas viesnīcas atvēršanu. Turklāt viesnīcas traktieris nav pārstājis darboties arī viesnīcas celtniecības laikā, kad bijis pārvietots uz blakus esošo Hūnava māju (Atmodas ielā № 25).

Tika arī norādīts, ka traktiera logi nav skolas pusē un ka priekšpusē būs izvietoti četri veikali un tikai divas ieejas durvis uz viesnīcas telpām un pie tās esošo traktieri, kā arī ka Dollingera viesnīca pieskaitīta pie augstākās pakāpes tirdzniecības uzņēmumiem, kādi var atrasties skolu tuvumā, un ar to pašu Dollingers saņēma atļauju viesnīcu atvērt.

Kopš tā laika šajā vietā ir divstāvu mūra nams, kura īpašnieks bija Dollingers līdz pat 1928. gada 28. oktobrim, kad savu Aizputes īpašumu par Ls 30.000 pārdeva Mariannai Jankela meitai Glikmanei, dzim. Rolofa, kurai, saskaņā ar toreizējo civillikumu, lai iegādātos nekustamu īpašumu, bija nepieciešama vīra atļauja, ko viņai Tuvje Šoloma dēls Glikmans arī deva.

Pirnā pasaules kara gados visu ēku aizņem vācu militārpersonas, bet 1919. gadā durvis atkal vēra „Centrālviesnīca”, kuras „turētājs” bija F. Ginters, bet 1921. gadā Almai Ginterei te bija traktieris un iebraucamā sēta.

1920. gadā šeit bijusi Aizputes apriņķa priekšnieka Dāvja Miesiņa kanceleja.

Vismaz kopš 1920. gada šeit bija Frīdriha Rozenšteina grāmatu un rakstāmlietu tirgotava. 20. gados šeit bija arī Teodora Tīdes trauku, lampu un stiklu tirgotava, un 1922. gadā Latvijas Jaunatnes savienības Aizputes nodaļa „savās telpās Centrālviesnīcas namā atvēra bibliotēku un ierīkoja lasāmu galdu”.

1923. gada 4. septembrī pilsētas valde atļāva Aizputes Mednieku b-bai atvērt Lielā ielā 23 bufeti. Tajā pašā gadā šajā namā bija arī Centrālviesnīcas traktieris.

1925. gadā tika “aiztaisīta Centrālviesnīcas restorācija”, toties bija Mednieku biedrības traktieris, Liepājas Lauksaimniecības un rūpniecības mašīnu lieltirgotavas „Central” Aizputes nodaļa.

Diemžēl 1928. gadā „Centrālviesnīca” likvidējās. Togad šeit bijusi Kristvalda Sīmaņa iebraucamā vieta, 1929. gadā – Osvalda Jansona augļu un ogu vīnu tirgotava.

1927. gadā šeit savu darbību uzsāka komanditsabiedrība „Mašinu un Dzelzu Tirgotava Central”, kuras pirmais īpašnieks bija Hinks Hiršmans, ko jau tajā pašā gadā nomainīja J. Brants un J. Blumbergs. 1929. gadā komanditsabiedrību nomainīja mašīnu un dzelzs preču tirgotava „Lakta”, īpašnieks – Salmans Fišers, tirdzniecības vadītājs – Blumbergs. 1930. gadā īpašnieks bija Jākobs Blumbergs.

1932. gada rudenī kādreizējā viesnīcas traktiera vietā Anna Rožkalne atvēra tējnīcu „Centrs“, kas piedāvāja siltas pusdienas, tēju, kafiju un cepumus, bet 1935. gadā šeit viesus gaidīja iebraucamā vieta „Central“, kas piedāvāja iebraucējiem naktsguļu, lētas cenas, laipnu apkalpošanu.

30. gados te bija gan Solomona Fišera mašīnu un dzelžu tirgotava, gan arī Paulas Blumbergas dzelzspreču tirgotava un Tuvjes Glikmana manufaktūras veikals.

Mūsdienās – neapsaimniekots privātīpašums.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU