Atmodas ielas nami Nr. 14 un 11

Atmodas ielas nami Nr.11 un 14 ap 1900. gadu

Atmodas ielas nami Nr.11 un 14 2014. gadā

Labā pusē ir redzama Atmodas iela № 14.

Līdz 1856. gadam šis pilsētai piederošais gruntsgabals nebija apbūvēts, jo bija daļa no kādreizējās tā sauktās „Jāņa kapsētas”, kuras vietā laika gaitā izveidoja 487 kvadrātasu lielu pilsētas malkas laukuma, kas redzams Aizputes 1797. gada plānā.

1856. gadā Aizputes pilsētas ķemereja noslēdza dzimtsnomas līgumu ar vietējo ebreju Benjaminu Mansfeldu par to, ka viņam tiek iznomāta 201 kvadrātass (915 m²) no pilsētas centrā pie Jelgavas ielas (mūsdienās Atmodas iela) esošā laukuma, tā sauktā malkas dārza, par 20,10 sudraba rubļiem gadā. Līgumā minētas arī gruntsgabala robežas, nosakot, ka vienu robežu veido uz sinagogu un rabīna dzīvokli vedošā tā sauktā Sinagogas ieliņa.

Nomas līgums nosacīja arī to, ka nomnieks apņemas uz šā gruntsgabala uzbūvēt vismaz 2.000 sudraba rubļu vērtu māju, kā arī gruntsgabalu neizmantot pretēji sabiedrības interesēm. Mājas celtniecība un iekārtošana jāpabeidz līdz 1859. gada 24. jūnijam.

1867. gadā gruntsgabala dzimtsnomas tiesības par 3.700 rubļiem nopirka Teodors (viņš arī Tuvijs, Tubijs, Tubiass, Tevje, Fjodors) Mihelsons, kam šeit 19. gs. 70. un 80. gados paša namā bija ādu veikals. 1880. gados bez Mihelsona ādu veikala te bija arī Ābrahama Liperta sīkpreču veikals un galma virstiesas advokāta Vilhelma Grota pārvaldītā Pēterburgas uguns apdrošināšanas sabiedrības aģentūra.

1870. gadu otrā pusē Mihelsons apakšstāva labo pusi izīrēja apriņķa komisāram, attiecīgo dzīvokli pārbūvējot komisāra vajadzībām.

20. gs. sākumā šeit bija Nahmana Frīdmana ādas izstrādājumu veikals, Hirša Brandenburgera drēbnieka darbnīca un Karla Kērera maiznīca.

1907. gadā visas tiesības uz šajā adresē esošo īpašumu nostiprinātas Tuvija Mihelsona mantiniecēm – divām meitām, kuras šīs tiesības tūdaļ par 10.000 rubļiem pārdeva kartonāžas fabrikas īpašniecei Ģertruūdei Lindenbergai, kas, domājums, namu labi izremontēja vai pat pārbūvēja, jo 1914. gadā to pārdeva jau par 17.000 rubļiem Marijai Rozālijai, Olgai Marijai un Almai Emīlijai Birzniecēm.

Pirmā pasaules kara gados šeit bija Herca Brandenburgera drēbnieka darbnīca, kā arī manufaktūras veikals, Frīdas Zēhūzenas beķereja un Haima Feldmaņa ādas izstrādājumu tirdzniecības un koloniālpreču veikals.

1920. gadā dzimtsnomas tiesības no Birzniecēm nopirka minētais tirgotājs Haims Feldmans un viņa dēls Ichoks (arī Icigs) Feldmans. Ichoks Feldmans bija pēdējais īpašnieks līdz īpašuma nacionalizācijai 1940. gadā.

20. gados šeit joprojām bija Herca Brandenburgera drēbnieka darbnīca, kā arī cepuru un galantērijas tirgotava, Haima Feldmana ādu tirgotava un Frīdas Zēhūzenas beķereja. Bijusi arī Ichoka Feldmana pulksteņu darbnīca, Luija Pflugrāta frizieru veikals un ārsta Honona Dobrija privātprakse, kā arī 7 dzīvokļi.

1926. gadā Aizputes pilsētas valde apstiprināja dzīvojamās mājas pārbūves projektu un 1927. gadā atļāva Feldmanam ierīkot uz ielas pie viņa nama Lielā ielā № 14 benzīna tanku.

30. gadu sākumā mira gan Haims Feldmans, gan dakteris Dobrijs. Tad šeit joprojām bija Luija Flugrāta frizētava, Dobrija vietā - ārsta Zaula Mahelsona privātprakse, bet Haima Feldmana vietā ar ādām un apaviem tirgojās Raele Feldmane.

Visplašāk tirdzniecību izvērsa Ichoks Feldmans, kas 1932. gada pavasarī lūdza pilsētas valdi apstiprināt 1. stāva fasādes izmaiņas plānu, lai varētu ierīkot 5 veikalus. Šeit viņš tirgojās ar velosipēdiem, šujmašīnām, radio, mūzikas instrumentiem un pulksteņiem, kā arī ar Latvijas spirta degvielu latolu.

Kopš 1932. gada te bija arī Ābrama Zebas drogu, ķimikāliju un krāsu veikals.

Mūsdienās – pašvaldības īpašums. Ēkas 1. stāvā biroju telpas, augšstāvā dzīvokļi.

Pastkartes kreisā pusē pirmais nams ir Atmodas ielā № 11. Kad tirgotāji brāļi Karls Ernsts un Johans Karls Gotlībs Vīdneri 1900. gadā pārdeva Dōrmanam viņiem piederošo māju Atmodas ielā № 9, viņi savu nekustamo īpašumu sadalīja divos gruntsgabalos. Lielāko daļu ar uz tā esošām būvēm viņi pārdeva, atdalīto 90 kvadrātasu lielo dārza gabalu paturēja sev un uzcēla uz tā divstāvu dzīvojamo namu.

Brāļi Vīdneri drīz vien viens pēc otra nomira (attiecīgi 1901. un 1902. gadā), un viņu īpašumu mantoja trešais brālis Frīdrihs Augusts Rūdolfs Vīdners un precētās māsas – Karolīne Vilhelmīne Jūlija Nazarova un Alvīne Johanna Emīlija Šenka.

1940. gadā mirušajai A. J. E. Šenkai piederējušo trešdaļu mantoja viņas vīrs, dēls un divas meitas: Karls Ernsts Eduards Šenks, Vilhelms Johans Šenks, Aleksandra Vilhelmīne Šarlote Šenka un Elza Mollija Šenka, bet mirušās K.V.J. Nazarovas trešdaļu – iepriekš minētie viņas māsas A. J. E. Šenkas bērni.

Vilhelms un Elza Šenki 1939. gadā nolēma nerepatriēties uz Vāciju, taču Baigais gads lika mainīt domas un 1941. gada februārī viņi izmantoja pēdējo iespēju.

Pēc Vilhelma Šenka 1934. gadā sniegtām ziņām, nama 1. stāvā bijušas 2 tirgotavas un 1 saimniecības telpa, 2. stāvā – 10 istabu dzīvoklis ar virtuvi.

Pirmā pasaules kara laikā šeit bija Augusta Reinfelda dzelzspreču veikals un Ichoka Feldmaņa pulksteņu un mašīnu tirgotava. Pēc Reinfelda nāves 1918. gadā tika dibināta firma „A. Reinfelda mantinieki”, kam šeit bija lauksaimniecības mašīnu un darbarīku, kā arī ieroču un to piederumu tirgotava. Savukārt 1921. gada Latvijas tirdzniecības un rūpniecības adresu grāmatā Ichoka Feldmana reklāmas aizņem veselu lappusi. Šeit atradies viņa pulksteņu veikals un to izlabošanas darbnīca. Pulksteņi bijuši gan zelta un sudraba, gan niķeļa un tērauda ar vairākgadīgu galvošanu, kā arī pulksteņu ķēdes un „brelokas”.

Pārdoti mūzikas instrumenti un šujmašīnas, kurām te bijusi arī labošanas darbnīca. Te nopirkt varēja brilles, „pansnejas un optiskus priekšmetus”, kā arī zelta un sudraba lietas, visādas spēļu lietas priekš pieaugušiem un bērniem. „Tas viss dabūjams par lētām cenām tikai pie I. Feldmann.”

1927. gadā pilsētas valde atļāva šajā namā atvērt „daiļotāja darbnīcu Alfredam Mažem, kas šinī arodā – kā daiļotājs – strādājis jau 14 gadus”. Vienkāršāk izsakoties, Alfreds Maže bija frizieris.

30. gados te bija Ēriha Todes lauksaimniecības un amatniecības piederumu tirgotava, Edas Zviedres frizētava, Raheles Mihelsones manufaktūras, galantērijas un gatavo apģērbu tirgotava.

Mūsdienās – pašvaldības īpašums. Ēkas 1. stāvā biroju telpas, augšstāvā dzīvokļi.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU