Atmodas iela Nr. 3

Atmodas iela № 3 – bijušais rātsnams - 30. gados

Atmodas iela № 3 2014. gadā

Fotogrāfijas kreisā pusē iepretī Tebras ielai aplūkojamā ēka Atmodas ielā № 3 celta 1765. gadā kā pilsētas rātsnams. Sākotnēji tā bija neapmesta pildrežģu būve. Laika gaitā ēka tikusi pārbūvēta, kopš 1832. gada bija apmesta, taču tās ārējais veidols aizvien saglabājās tāds, kādu rātsnamu pēc arhīvu dokumentiem rekonstruējusi arhitekte Irēna Bākule grāmatā „Rātsnami Latvijas pilsētās”, Rīga, 2001.

19. gs. sākumā rātsnamā bez maģistrāta sēžu zāles bija arī cietums, sardzes telpa un kalpotāja dzīvoklis. 1811. gada dvēseļu revīzijas laikā te dzīvojis gan rātes kalpotājs, gan 8 g. v. māceklis, gan arī krāšņu kurinātājs.

Kopš 1836. gada rātsnams sāka dot pilsētas budžetam ienākumus, jo pirmo stāvu, kurā pēc pārbūves bija tirgotava un divistabu dzīvoklis ar virtuvi, izīrēja atklātās izsolēs uz trīs gadu termiņiem. Otrajā stāvā, pēc 1840. gada datiem, bija divas istabas maģistrāta un kancelejas vajadzībām, viena istaba ķemerejai un vēl viena ar virtuvi maģistrāta kalpotājam, kam dzīvoklis bija bezmaksas, toties alga ļoti maza. Cietuma un sardzes telpu vairs nebija.

1856. gada pilsētas ieņēmumu aprakstā minēts, ka rātsnams bijis pildrežģu divstāvu nams ar 6 logiem ielas pusē un 5 lieliem, kā arī 2 maziem logiem pagalma pusē. Maģistrāts aizņēmis 4 telpas, vienu – ķemereja.

1859. gadā maģistrāts saņēma Rīgas kara gubernatora un Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes ģenerālgubernatora atļauju rātsnamu, kas bijis tik nolietojies, ka apdraudējis ierēdņu veselību tādā mērā, ka nav bijis vairs apdzīvojams, pārdot publiskā izsolē nojaukšanai.

Veco rātsnamu 1860. gada 12. jūnijā vairāksolīšanā nopirka tirgotājs Štillbahs, kas vienlaikus nosolīja arī 105 kvadrātsāženu (apm. 224 m²) lielā rātslaukumu dzimtsnomas tiesības par 33 rubļu un 5 kapeiku lielu gada nomu.

1879. gadā nams piederēja Fīlipam (Jechielam) Štillbaham, kam te bija sīkpreču bode, bez tam Amālijai Kēnigsfestai - manufaktūras veikals. 1884. gadā šeit bija Fīlipa Štillbaha un Iciga Ēdelberga sīkpreču veikali, 1890-os gados un 20. gs. sākumā – Žanno Štillbaha dzelzs un tērauda preču tirgotava. 20. gs. sākumā bija arī Anša Raudziņa sīkpreču veikals, bet Pirmā pasaules kara laikā - Šarlotes Štillbahas dzelzspreču un Minnas Venšauas koloniālpreču veikali.

1925. gadā ar Liepājas apgabaltiesas lēmumu dzimtsnomas tiesības uz šo nekustamo mantu tika nostiprinātas Jechiela (Fīlipa) un Hanes (Johannas) Štillbahu mantiniecei Rebekai (Betijai) Funkelšteinai, dzimušai Štillbaha.

20. gados šeit Šarlotei Štillbahai bija dzelzs un tērauda preču tirgotava, bet Haimam Šlosbergam gan pārtikas un tabakas preču, gan koloniālpreču un aizjūga piederumu tirgotava, 30. gados - A/S „I. Markuševics” dzelzspreču veikals un Esteres Tilimas pārtikas preču veikals. Joprojām bijis Šlosberga tabakas un koloniālpreču, manufaktūras un galantērijas preču veikals, kā arī vilnas un vadmalas pieņemšanas vieta Alšvangas ūdens dzirnavām, bet 1940. gadā – Pētera Eglīša dažādu preču un materiālu tirgotava.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU