Tirgus laukums

Atmodas iela 1930. gadu otrajā pusē

Atmodas iela 2014. gadā

Tirgus laukums 1930. gadu sākumā

Atmodas iela 1920. gadu otrā pusē

Atmodas iela 2014. gadā

Aizputes tirgus laukums

Pirmās rakstītās ziņas, kurās pieminēts Aizputes pilsētiņas (Städlein) nedēļas tirgus, mums izdevās atrast Piltenes landrātu kolēģijas 1621. gada 12. februāra dokumentā, ko parakstījuši visi landrāti. Runa īsumā ir pat to, ka šie cienījamie kungi necietīs, ka sveši tirgotāji Aizputes nedēļas tirgū konkurē ar viņu zemniekiem.

Citā dokumentā, ko 1628. gada 25. martā parakstījis Piltenes apgabala stārasts Hermans Maidels, runa, spriežot pēc satura, ir par gadatirgu. Izrādās, ka pilsētas rāte un kopiena savulaik lūgusi Brandenburgas markgrāfam Georgam Frīdriham (1539-1603) atļauju rīkot Miķeļa tirgu, un tas ticis arī atvēlēts un atļauja izmantota, taču pirms kāda laika Klosteres pārvaldnieks Ananiass Kohs bez jebkāda iemesla pārcēlis Miķeļa tirgu uz Klosteri. Līdz ar to, kā stārastu informējusi Aizputes rāte, pilsēta izjūtot lielu pārtikas trūkumu un ienākumu samazināšanos. Tādēļ rāte un kopiena lūdz stārastu atļaut Aizputes pilsētai rīkot citu tirgu Simjūdā.

Stārasts bijis labvēlīgs un Aizputes godājamai rātei un kopienai, kā arī visiem to pēctečiem piešķīris privilēģijas uz mūžīgiem laikiem negrozīti un netraucēti rīkot sīktirgotāju un zvejnieku tirgu Simjūdos. Runa mūsdienu izpratnē acīmredzot bija par Simjūda dienas (28. oktobris – veļu laika galvenā diena) gadatirgu.

1794. gadā gadatirgi Aizputē notika četrreiz gadā – Jāņos, Miķeļos, Simjūdos un Lambertos. 19. gs. pēdējais vairs Āsputē „Ahsputte” nav rīkots.

Pirmie noteikumi, kas noteica tirdzniecības kārtību Aizputes tirgū, parādījās pēc Kurzemes pievienošanas Krievijas impērijai 1795. gadā. Tad katrā apriņķa pilsētā bija jānosaka divas iknedēļas tirgus dienas, kurās lauku ļaudis varētu tirgot savus pārtikas produktus šim nolūkam noteiktā vietā. Tā tas tika noteikts arī Aizputē. Spriežot pēc Aizputes pilsētas 1797. gada plāna, tirgus vieta ir bijusi toreizējā rātsnama priekšā laukumā starp kādreizējo Rožu ielu un Baznīcas (Tebras) ielu.

Diemžēl apkārtējo muižu dzimtļaudis nebija sava laika noteicēji, tādēļ bieži vien izsludinātajās tirgus dienās pilsētā nebija neviena pārdevēja. Tā rezultātā pilsētas fogts (policijas priekšnieks) - premjermajors (militārā dienesta pakāpe Krievijā līdz 1797. gadam) barons Pritvics 1796. gada augustā lūdza Kurzemes pilsētu pašvaldību pārvaldi atļaut Aizputes apriņķa zemniekiem tirgot savus pārtikas produktus Aizputē katru dienu, kad vien tas viņiem iespējams.

Arī 1815. gadā Aizputē nebija konkrētu nedēļas tirgus dienu, ko pilsētas maģistrāts ar tiesas fogta un pilsētas sekretāra parakstītu vēstuli skaidroja Kurzemes guberņas valdei ar to, ka, ja izsludinot konkrētas tirgus dienas, tad izveicīgie žīdi radot lielu postu pilsētai, it īpaši tās nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Jau pirms pilsētas robežas ceļmalu krogos un uz lielceļiem žīdi un žīdietes uzpērkot no zemniekiem pārdošanai aizputniekiem paredzētos pārtikas produktus, ko tad vedot pārdot uz Liepāju. Tad nu minētie kungi lūdza, lai tiktu izsludināts, ka līdz pulksten 12, kamēr plīvo tirgus karogs, jebkāda zemnieku ražojumu uzpirkšana ārpus tirgus teritorijas tiktu aizliegta un aizlieguma pārkāpējiem – gan pircējiem, gan pārdevējiem – noteikts miesas vai naudas sods.

Pēc mēneša Kurzemes guberņas valde, pamatojoties uz Krievijas pilsētu noteikumu 25. paragrāfu, izdeva pavēli Aizputes maģistrātam - noteikt tirgum trīs īpašas nedēļas dienas, izņemot svētdienas (!), un katrai dienai noteiktas stundas, kā arī paredzēt tirgum pilsētā brīvu laukumu, un par to visu publiski izziņot.

Taču viena lieta ir maģistrāta noteikumi, cita – reālā dzīve, kas diktē savus noteikumus.

1837. gadā notika namsaimnieku balsošana par to, vai nedēļas tirgus paliks līdzšinējā vietā rātsnama priekšā, vai tiks pārcelts pie pumpja blakus malkas laukumam (tagadējais Centra laukums). Balsošanas rezultātā tirgus palika vecajā vietā, taču, kamēr vien nedēļas tirgus atrodas šajā vietā, visiem apkārtējo māju īpašniekiem kopā katru gadu bija jāiemaksā pilsētas kasē 100 rubļi. Šādu solījumu, kas tika tiesiski nostiprināts, parakstīja 10 māju (Pasta № 2, Tebras № 1, Atmodas № 1, № 2, № 4, № 6, № 7, № 8, № 10, № 12) īpašnieki.

Varētu domāt, ka rāte minēto balsošanu rīkoja nolūkā paplašināt pilsētas tirguslaukumu. Taču izrādās, ka tās vēlmi pārcelt tirgu uz jaunu vietu bija motivējusi vietējā mācītāja sūdzību par tirdzinieku trokšņaino uzvedību svētdienu dievkalpojumu laikā, lai gan, kā iepriekš minējām, tirdzniecība svētdienās bija aizliegta jau 1815. gadā.

Un sākas viss no gala...

Tajā pašā nedēļā, kad namsaimnieki nobalsoja pret tirgus pārvietošanu, pilsētas rātskungs un virspilskunga tiesas priekšsēdētājs fon Korfs rakstīja Kurzemes civilgubernatoram Kristofam Engelbrehtam fon Brevernam, ka jau ilgāku laiku Aizputē ieviesusies tāda nekārtība, ka svētdienās dievkalpojuma laikā tirgū un uz ielām notiek tirgošanās. Pēc fon Korfa daudzkārtējiem priekšlikumiem un aicinājumiem maģistrāts esot beidzot sadūšojies pievērst uzmanību svētdienas svētumu pazemojošajiem traucētājiem, sodot tos ar naudas sodu vai arestu. Taču atrisināta nu esot tikai šīs problēmas viena puse, jo laucinieki par tirdzniecības aizliegumu neesot informēti un turpinot kā iepriekš ar savām precēm ierasties pilsētā svētdienās, tādējādi pamudinot pilsētniekus pārkāpt aizliegumu.

Kā labu risinājumu Korfs iesaka iesaistīt apkārtnes mācītājus, kuriem savos sprediķos vajadzētu vietējiem lauciniekiem stingri aizliegt tirgoties pilsētā svētdienās pirms dievkalpojuma beigām.

Jau pēc trim dienām guberņas valde lūdza Kurzemes konsistorijai, lai Aizputes apkārtnes mācītāji izsludina šādu aizliegumu, kas arī tika izdarīts. Līdz ar to Aizputē vispārējais tirgošanās aizliegums svētdienās nu bija atcelts.

Gadatirgi, kā lasāms Latviešu kalendarī uz to 1855. gadu, nedrīkstēja notikt arī sestdienās: „Uz gubernementes valdīšanas pavēlēšanu irr aizliegts seztdienās un svētdienās tirgus turrēt. Kad šie šās dienās iekrīt, tad top pirmās darba dienās nākošā neddeļā turreti.“

1856. gadā tika sarakstīti Aizputes pilsētas tirgus noteikumi. Tiem ir 12 punkti, daži no tiem visai interesanti.

Tirgus karogs katru dienu līdz ar saullēktu tiek uzvilkts un pulksten 12 pusdienlaikā nolaists.

Pēc saulrieta līdz tirgus karoga uzvilkšanai jebkāda tirdzniecība kā ielās, tā tirgū ir aizliegta.

No mirkļa, kad karogs tiek uzvilkts, līdz mirklim, kad to nolaiž, neviens nedrīkst lopus un visa veida pārtiku tirgot citādi kā vien tirgū, izņemot pienu un krējumu, ko jebkurā laikā var pārdot namos vai ielās. No pulksten 12 līdz saulrietam jebkāda pirkšana un pārdošana ir neierobežoti atļauta visās vietās.

Nevienam nav ierobežota lopu un jebkāda veida pārtikas produktu pārdošana un pirkšana noteiktajā likumīgajā tirgus laikā no tieši pie tirgus laukuma esošajiem namiem, izņemot vairumtirdzniecību un pirkumu, kas pārsniedz mājsaimniecībai pierādāmi nepieciešamo.

Jebkāda tirgošanās ārpus pilsētas ir pilnībā aizliegta.

Minēts, ka tirgus uzraugs ir zvērināta persona.

Katra sūdzība par tirgus uzraugu iesniedzama maģistrātā.

Zemniekiem, kuri ieved pilsētā pārtikas produktus un lopus, lai piegādātu tos konkrētiem pilsētniekiem vai nu personīgo parādu segšanai vai muižas sūtīti, ja viņiem par to nav ne muižas pārvaldes, ne muižas policijas izsniegta pierādījuma un ar minēto pievedumu ierodas pilsētā laikā starp saulrietu un pulksten 12 pusdienā, pirms pieveduma piegādes jāpiesakās vai nu pie tirgus uzrauga, vai tiesas fogta, kur viņi tad saņem apliecību nekavējošai bezatlīdzības piegādei. Apliecība derīga tikai tai pašai dienai. Ja kāds piegādā pievedumu bez šādas apliecības, viņam līdzīgi kā jebkuram citam noteikumu pārkāpējam jāsamaksā sods - 2 sudraba rubļi.

Zemnieki, kuri ierodas kājām ar dažādiem sīkumiem kā vēži, zivis, ogas, sēnes u.tml. un savu preci rokās nes, drīkst to tirgus laikā arī ielās un namos pārdot.

Ikvienā šo noteikumu pārkāpšanas gadījumā pircējs maksā 2 sudraba rubļu lielu sodu.

Kāds 1860. gada dokuments stāsta par to, kā vecā rātsnama priekšā un blakus tam rīkoti gadatirgi - divreiz gadā vienu dienu. Šeit abpus tirgus laukumu šķērsojošai toreizējai Jelgavas (tagadējai Atmodas) ielai divās rindās bijuši ap 30 apmēram 5 kvadrātasu lieli laukumi tirgus būdām tirgošanai ar alu, degvīnu, baltmaizi un parastiem amatnieku darinājumiem.

1863. gadā, plānojot rātsnama vajadzībām iegādāties aptiekāra Lihtenšteina namu tagadējā Atmodas ielā № 19, pilsētas dome vienlaikus lēma arī par tirgus laukuma pārcelšanu uz neapbūvēto laukumu iepretī nākamajam rātsnamam, jo vecais tirgus laukums kļuvis par traucēkli satiksmei pa pilsētas centrālo ielu. Šim priekšlikumam kategoriski iebilda un vērsās ar petīciju Kurzemes guberņas valdē 11 to namu īpašnieki, kam bija tirgus noteikumu 4. punktā paredzētās privilēģijas, par ko viņi maksāja pilsētai iepriekš minēto nodevu. (Starplaikā agrākajiem 10 namu īpašniekiem pievienojās arī privatizētā bijušā rātsnama īpašnieks.) Tā kā savulaik noslēgtā municipalitātes un attiecīgo namu īpašnieku vienošanās paredzēja, ka tā būs spēkā tik ilgi, kamēr tirgus būs attiecīgajā vietā, līdz ar tirgus pārcelšanu vienošanās vairs nebija spēkā, un namsaimnieku protests tika atstāts bez ievērības.

Runa ir par tirgus pārcelšanu uz laukumu, kas savulaik ir bijis nožogots un kalpojis kā kokmateriālu un malkas noliktava (Stapelplatz). Pilsētas plānos šis laukums gan bijis paredzēts apbūvei, bet kopš 1853. gada tur nez kādēļ ticis ierīkots sakņu dārzs, kādēļ minētajā laukumā 1856. gadā ticis sakrauts tikai nedaudz malkas. 1858. gada pilsētas ieņēmumu tāmē jau ir minēts zemes nodoklis no tā sauktās malkas laukums (Holzgarten), kas pilsētas vidū aizņēmis 487 kvadrātasis (2217 m²) neapbūvētas platības.

1864. gada vasarā Jelgavas pilsētas arhitekts Oto Dīce secinājis, ka esošais tirgus laukums ir pilsētas ielā ar visdzīvāko kustību un aizņem apmēram 280 kvadrātasis (1275 m²), kamēr jaunais būti 470 (2140 m²) kvadrātasu liels, turklāt gadatirgus un lopu tirgus dienās visa šī pilsētas daļa kļūstot ekipāžām necaurbraucama.

Tā nu ar Oto Dīces palīdzību jaunā tirgus laukuma izveide 1865. gadā bija pabeigta, un pašā pilsētas centrā tas atradās apmēram 75 gadus.

1876. gada 16. janvārī Aizputes pilsētas maģistrāts nolūkā papildināt pilsētas kasi lūdza Kurzemes guberņas valdi atļaut iekasēt tirgus nodokli, kāds esot citās pilsētās. Kad tika saņemta impērijas iekšlietu ministra atļauja, gubernators P. Lilienfelds apstiprināja Aizputes pilsētas tirgus nodevas, kas stājās spēkā1876. gada 7. jūnijā:

gada takse par līdz 2 kv aršinām plašu vietu – 2 rubļi ;
                            4                                     4         ;
                            6                                     6         ;
dienas takse par katru pārdošanai uz tirgu atvestu liellopu – 3 kap.;
par katru sīklopu: teļu, cūku, aitu u.tml., ja tas nav ratos – 2 kap.;
par vienjūga aizņemto vietu – 3 kap.;
par divjūga aizņemto vietu – 4 kap.;

1877. gada 3. un 5. augustā notika izsole par tiesībām iekasēt tirgus nodevu uz vienu gadu. Izsoles gala summa sasniedza 150 rubļus.

par precēm (izņemot lopus), kas pārdošanai izvietotas ārpus ratiem un aizņem platību līdz 1 kv aršinai – 1 kap., līdz 2 – 2 kap., līdz 4 – 4 kap, līdz 6 – 6 kap..

1880. gada pavasarī maģistrāts pieņēma pilsētas galvas Hermana Adolfi priekšlikumu labot Aizputes tirgus noteikumus – laikā no 15. maija līdz 15. augustam atļaut tirgū pārdot tikai pilsētā kautu lopu svaigo gaļu.

1885. gadā bija Jurģu, Jāņu, Simjūda, bet nebija Mārtiņu gadatirgus.

1901. gada novembrī pilsētas dome nolēma īrēt no Kristīgās labdarības biedrības laukumu Jelgavas ielā (kādreizējā adrese № 7/9) zirgu tirdzniecībai gadatirgos, asignējot šim nolūkam 35 rubļus. Tā tapa otrs – jaunais - tirgus laukums.

1912. gada 31. martā pilsētas galva E. Šrēders ziņoja Kurzemes guberņas Pilsētu lietu kancelejai, ka Aizputē ir divi tirgus laukumi: viens Lielā ielā (tagadējā Atmodas ielā), otrs Jelgavas ielā un ka lauksaimniecības produktus Aizputē tirgo katru dienu, pie kam otrdienās un piektdienās ir visdzīvākā tirdzniecība.

Tirgus laukumā, kas atradās Lielā ielā, īpašas tirdzniecības vietas ierādīja lauksaimniecības produktu ilglaicīgiem tirgotājiem, turklāt reiz aizņemtas vietas viņiem atvēlēja arī citās dienās. No šiem tirgotājiem iekasēja četras kapeikas no vezuma dienā, tajā pat laikā tirgus laukumā Jelgavas ielā tirgošanās tika piedāvāta bez maksas, bet pārdevējiem nebija nekādu īpašu tirdzniecības vietu.

Kas attiecas uz gadatirgiem, tajos, kā savai priekšniecībai ziņoja pilsētas galva, pārsvarā bijis zirgu tirgus. Zirgus uz pilsētu veduši ne tikai lauku iedzīvotāji, bet galvenokārt apkārtējo apriņķu un guberņu ebreju barišņiki (zirgu kupči). Senākos laikos tirdzniecība ar zirgiem notikusi pilsētas ielās, bet, tā kā tas traucējis satiksmi pilsētā un pilsētai nebijis vietas, kur koncentrēt visus tirdzniecībai pilsētā ievestos zirgus, kuru skaits esot sasniedzis tūkstoti (kam gan grūti noticēt) un kurus lielākoties uzpirkuši barišņiki tālākpārdošanai Kurzemē un kaimiņu guberņās, kā arī pārdošanai ārzemēs, tad pilsēta noīrējusi īpašu laukumu tirdzniecībai ar zirgiem gadatirgus dienās. Šim nolūkam laukums ticis norobežots.

Par katru gadatirgus dienā pārdošanai pilsētā ievesto zirgu pilsēta iekasēja noteiktu nodevu, ko uzskatīja par taisnīgu, jo ne pilsēta, ne tās iedzīvotāji no zirgu gadatirgiem neguva gandrīz nekādu labumu, tieši pretēji – pilsēta bija spiesta tērēt naudu īpaša laukuma nomāšanai, tā nožogošanai un uzturēšanai.

No citās dienās pārdošanai atvestiem zirgiem nodeva nav ņemta. Nodevu neiekasēja arī par pārdošanai atvestiem mājlopiem kā gadatirgus, tā citās dienās.

Tagad palūkosimies, kas, kur, ko un kā Aizputē tirgoja neatkarīgās Latvijas laikā. 1919. gada 11. oktobrī pilsētas dome nolēma zirgu u. c. liellopu tirgošanai gadatirgos ierādīt laukumu „pretī Lielai ielai, Baznīcas ielas galā”, bet 1920. gada 24. aprīlī pilsētas valde lēma, ka: „Zirgu tirgus laukums, aizsklandojot Baznīcas ielu, aizņemams uz Baznīcas un Lielās ielas stūri”. Taču jau tā paša gada rudenī tā pati valde darīja zināmu, ka gadatirgus tiks noturēts 28. oktobrī, zirgu tirgus – uz laukuma Jelgavas ielā [aiz lopkautuves]. 1925. gadā pilsēta izsludināja, ka Jāņu gadatirgū 18. jūnijā „lopu un zirgu pārdošanai ir nozīmēts jaunais, bet lauksaimniecisku ražojumu un sīkpreču tirgošanai vecais tirgus laukums”.

Te jāpiezīmē, ka no šī jaunā tirgus savu pirmo nosaukumu – Tirgus iela – ieguva tagadējā Ceriņu iela, kad pēc agrārreformas pilsētas apbūvei iedalīja daļu no kādreizējās Jaunlažas muižas zemes. Iela sākās no tirgus.

Līdz 1922. gada 1. septembrim nedēļas tirgus Aizputē notika divreiz nedēļā - otrdienās un piektdienās, bet 1922. gada 21. jūlija pilsētas domes sēdē nosprieda, ka „acumirklīgais nedēļas tirgus laukums [pilsētas centrā] ir izrādījies par mazu, un visi uz tā uzbraucošie pārdevēji nesatilpst, caur ko bieži tiek aizsprostotas visas blakus ielas, kas apgrūtina satiksmi ..”, tādēļ nolēma, ka nedēļas tirgus no 1. septembra noturams pirmdienās, trešdienās un piektdienās.

1925. gada 23. janvārī dome vienbalsīgi nosacīja, ka turpmāk gadatirgiem lopu un zirgu pārdošanai jānotiek jaunā tirgus laukumā pie kautuves – Jelgavas ielas galā.

Lopu tirgus vieta ik pa laikam tomēr tikusi mainīta: 1926. gada 25. novembrī, 1927. gada 3. martā - uz vecā tirgus laukuma, 1927. gada 28. jūlijā un 8. augustā, 1928. gada 1. martā – uz pilsētas nedēļas tirgus laukuma. Tā kā 1928. gadā pilsēta maksājusi par gadatirgus laukuma „apsklandošanu”, domājams, tas atkal atgriezies jaunajā laukumā.

1924. gadā apstiprinātie Saistošie noteikumi par tirdzniecību atklātās vietās noteica, ka:

„Nedēļas tirgi tiek noturēti pirmdienās, trešdienās un piektdienās, ja tajās neiekrīt svētku vai svinamās dienas.

Gadatirgi tiek noturēti ceturtdienās: 1) priekš 1. februāra; 2) priekš 30. aprīļa; 3) pēc 15. jūnija; 4) priekš 30. septembra; 5) priekš 31. oktobra.

Nedēļas tirgos uz tirgus laukuma brīv tirgoties no pl. 6 rītā līdz 2 pēc pusdienas, gadatirgos no saules lēkta, līdz tās rietam.

Tirgošanās ar manufaktūru un sīkām precēm nedēļas tirgū ir pielaista no ½ 9 rītā līdz 2 dienā.

Netirgus dienās ievesto produktu un pārtikas vielu pārdošana var notikt arī vienīgi uz tirgus laukuma.”

Bija vēl arī trešais tirgus laukums, pareizāk – laukumiņš, Atmodas.ielā № 5.

1925. gada 21. augusta domes sēdes dienas kārtības 3. punkts bijis: „Mazā tirdziņa pārvietošana“. Pamatojoties uz Latvijas Bankas Aizputes nodaļas iesniegumu, pieņēma lēmumu „mazo tirdziņu“, kurš tiek noturēts uz laukumiņa pie bankas nama un kur „tika pielaista tirgošanās parastās tirgus dienās ar manufaktūru, sīkām precēm, zivīm un maizi, pārvietot kādā citā vietā“. Šī cita vieta, lai arī sākumā tika meklēta Jelgavas ielā „blakus elektriskai stacijai“ (№ 7/9), galu galā tika atrasta tajā pašā „lielajā“ tirgū.

Vispirms 1925. gada 25. augustā pilsētas valde paziņoja, ka dome devusi atļauju mazā, pie bankas nama nevēlamā, tirdziņa pārcelšanai uz citu vietu, ko pilsētas valde pēc iespējas izdarīšot, taču īpašu vietu sīktirgotājiem ierādīja tikai 1927. gada jūlijā – „nekārtību novēršanai un tirdzinieku labākas sagrupēšanas dēļ sākot ar piektdienu, 15. jūliju, sīkpreču tirgošanās tiek pārcelta tirgus malā pie Feldmaņa nama” (Atmodas № 14).

1926. gadā pilsēta izsniedza tirdzniecības zīmes tirdzniecībai ar zivīm. Tādas izņēma 12 tirgotāji, galvenokārt pāvilostnieki.

1928. gadā bija nepieciešamas īpašas zīmes tirgošanai ar siļķēm Aizputes nedēļas tirgos. Tās izņēma 3 liepājnieki un viens vietējais tirgotājs, bet 1929. gadā pilsētas valde aizliedza nedēļas tirgū siļķes tirgot vairumā: pusmucās un ceturtdaļmucās, kā arī aizliedza pilnas siļķu mucas pārzāģēt.

Pilsētas domes 1930. gada 14. augusta sēdē: „Domes priekšsēdētājs E. Šverdūts aizrāda, ka uz nedēļas tirgiem ir nākuši priekšā gadījumi, ka uzbraucēju zirgi sakož un sasper pircējus – tirgus apmeklētāju, kas notiek tamdēļ, ka uzbraucēji uz tirgus laukuma sabrauc tuvu viens pie otra, tā ka publikai nav iespējams garām paiet.” Dome nolēma tirdziniekus – braucējus (pajūgus) novietot uz tirgus laukuma rindās, lai būtu brīva telpa starp atsevišķiem pajūgiem un rindām publikai.

Zirgi, saskaņā ar pašvaldības lēmumu, bija izjūdzami, cik izdevies noskaidrot, tikai 1919. un 1920. gada Simjūda gadatirgū. Citām tirgus dienām saistošie noteikumi noteica: „Zirgus un pajūgus no tirgus laukuma ir jānobrauc tūlīt pēc noteiktā tirgus laika izbeigšanās, t. i., pulksten 2 dienā”, bet 1927. gada 19. maijā pilsētas dome pieņēma lēmumu: „Lai kaut cik ieturētu tīrību uz tirgus laukuma, .. pieņemts priekšlikums uzdot pilsētas valdei uzlikt plakātus redzamās vietās ar uzaicinājumu uzbraucējiem barot zirgus tikai no maisiem, nenokaisot sienu uz bruģi .. “.

Labojumus Saistošajos noteikumos par tirgošanos atklātās vietās nedēļas tirgos, kas aizliedza turēt zirgus tirgus laukumā, pilsētas valde pieņēma tikai 1937. gadā, bet spēkā tie stājas 1938. gada vasarā.

Jau 1938. gada 10. jūnijā Aizputes apriņķa tirgotāju un rūpnieku b-bas valde nolēma griezties pie pilsētas valdes ar ierosinājumu grozīt pilsētas noteikumus par zirgu izjūgšanu nedēļa tirgos tirgus laukumā, lai panāktu zirgu izjūgšanas noteikumu atcelšanu. Zirgu izjūgšana ļoti apgrūtinot lauciniekus steidzamu lauku darbu laikā, tādēļ tagad daudzi laucinieki izvairoties ar saviem ražojumiem apmeklēt Aizputes pilsētas nedēļas tirgus, braucot labāk uz attālākiem tirgiem Kuldīgā, Saldū, Skrundā, Alšvangā u.c., kur zirgu izjūgšanas noteikumi nepastāv. Tādēļ ciešot visa Aizputes saimnieciskā dzīve.

Šī visnotaļ pārspīlētā argumentācija tika atstāta bez ievērības.

Jāpiemin, ka 1930-to gadu nogalē mājlopu - cūku un sīklopu - tirdzniecība notika Latvijas Lauksaimniecības kameras Ekonomiskās nodaļas īpaši izsludinātās dienās 2 līdz 4 reiz mēnesī.

Un tagad piedāvājam ieskatīties Aizputes pirmskara gadu gadatirgū, kādu to atceras žurnāliste Olga Utkina (Bērns rāda, kāds būs vīra raksturs, 2007, 24. lpp.).

Miķeļu gadatirgus ar ceļojošo cirku ap 1930. gadu

„Vienmēr gaidīti mūsu pilsētā bija gadatirgi. Pilsētas centra laukums, pie rātsnama, pārvērtās līdz nepazīšanai. Uzceltajās būdiņās varēja dabūt, ko sirds vien tīkoja. Baranku virknes uzkāruši kaklā, bērni vienā rokā turēja kādu spēlīti, bet otrā garo piparmētras konfekti. Kamēr sievas steidza nobildēties butaforijās, vīri noņēmās ar krupja sišanu. Lai tiktu pie smagā āmura cilāšanas, rindā stāvēja ne tikai vīri spēka gados, bet arī jauni zeņķu un veči ar bārdām. Uzvarētāji saņēma ne tikai godalgas, bet arī skatītāju ovācijas. Jaunās meičas visvairāk pulcējās pie leijerkastnieka ar pērtiķi uz pleca. Tur varēja iegādāties loterijas, kurās ierakstīti nākotnes pareģojumi. Netrūka arī čigānietes - zīlētājas. Viņu vīri pa to laiku pilsētas otrajā galā mija un pārdeva zirgus.“

Kā īsti notika šī čigānu zirgu tirdzniecība, interesantu liecību atstājis kāds anonīms aculiecinieks vēstījumā par 1936. gada Jāņu gadatirgu Aizputē, kas publicēts laikrakstā Kurzemes Vārds, Nr.138 (21.06.1936).

„Jau dienu iepriekš pilsētā sāk rasties no malu malām čigāni, braukdami lielos ratos ar visām savām daudzbērnu ģimenēm. Zirgi nokārti zvārguļiem, ratos cēž čigānietes, ziņkārīgi vēro pilsētu mazie sprigacainie čiganēni. Čigāni brauc tieši uz tirgus laukumu un apmetas tur pa nakti. Jau vakarā tirgus laukums līdzinās karaspēka nometnei — sprēgā uguns zem kūpošiem katliem, čalo čigāni, spiedz bērni, bet vecās čigānietes kūpina pīpjus.

Otrā dienā agrā rītā visi ceļi pilni tirdzinieku. Ratiem piesieti pārdošanai nolemtie zirgi. Kas brauc tukšā, tas droši vien pircējs, un to no tālienes jau uzmana katrs čigāns. Ieradušies arī lielie žīdu tirgoņi, kas visos gada tirgos sadzen prāvus zirgu barus un noteic cenas kā mākleri pasaules biržās. Sabrauc baranku tirgotāji, desu bodnieki, viens otrs zemnieks ar grābekļiem un kartupeļu groziem. Saimnieces uzvedušas arī sivēnus. Drīzi vien tirgū mostas parastā rosība un “andele” iet vaļā. Netrūkst arī lauku puišu un kalpoņu.

Čigāns dancina un slavē savu zirgu. Apkārt sastājušies ļaudis un vēro šo rīcību kā neredzētu brīnumu.

«Zirgs kā pulkstenis, bez kādas vainas, gudrs lopiņš, tikai valodas

trūkst, saticīgas dabas, bērni var pa kājām ložņāt...»

Kā cirku čigāns demonstrē savu lopiņu, un latviešu cilvēks brīnās muti ieplētis. Tiešām, čigāna rokās zirgs dara brīnumus.

«Cik tad tāds zirgs maksā?» kāds nedroši uzprasa.

Čigāns uz reizi atšķir īstu pircēju no ziņkārīga cilvēka un ņemas vēl vairāk slavēt dresējamo zirgu.

«Šitam kumeļam nav cenas, to ar zeltu nevar atsvērt! Paskaties, mīļo saimniek, kas par mantu! Tēvs viņam leitis, māte arābiete. Ja labās rokās atdošu, tad par 150 latiem!»

Kumeļš kārdina pircēju, un pēc brīža tas pāriet pēdējā rokās par 145 latiem. Čigāns taisījis labu veikalu un meklē citu zirgu atkalpārdošanai. Jāizmanto gada tirgus un vēl vairāk - ļaužu vientiesība.

Tirgus kņada aug, visur dzīvība. Pie [zirgu] pasu pārrakstīšanas būdas stāv rindas, tātad darījumu daudz. Kas lietas te nokārtojuši, tie virzās uz desu būdām ieturēt magaričas. Desu būdnieki priecīgi berzē rokas. Jo vairāk darījumu, jo plok desu krājumi un limonāde. Starp čigāniem un saimniekiem pastaigājas pārīši.

Priecājās čigāni, tirgoņi, pukojas ap stūri apvestie zirgu pārdevēji. Pievakarē pēc šādas karstas dienas visi krogi pilni ļaužu.

Jo ir taču lielais Jāņu gada tirgus.”

Te nu atliek vien piebilst, ka 20. gs. 20. gadu beigās un 30. gados bez čigānu zirgu „cirka“ Aizputes gadatirgos, parasti – Miķeļu, tirgus laukumā tika ierīkots karuselis un cirka teltis. 1933. gada Miķeļu gadatirgū viesojās cirks “Barselona”, kam bija arī “nāves brauciena” muca. Tomēr visievērojamākais notikums aizvien bija cirka uzņēmēja Jēkaba Baloža ceļojošā telts cirka - zvērnīcas “Salamandra” viesošanās. Te bija gan zvērnīca ar dzīvnieku dresētājiem, ķēžu rāvējs, uguns rijējs, žonglieris, ekvilibrists, gaisa vingrotājs u.c. latviešu cirka mākslinieki. Izrādes noritēja vairākas dienas, piemēram, cirks “Barselona” uzstājās piecas dienas pēc kārtas.

Tā tas bija un nebūs vairs...

Mūsdienās – automašīnu stāvlaukums, ko izmanto arī dažādiem pilsētas sabiedriskiem un kultūras pasākumiem.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU