Atmodas ielas nams Nr. 13

Atmodas iela № 13 1930. gadu pirmā pusē

Atmodas iela № 13 2014. gadā

Abas fotogrāfijā redzamās ēkas ir uz viena gruntsgabala, un tām abām visos dokumentos un publikācijās ir nemainīgi viena adrese, kas mūsdienās ir Atmodas iela № 13, tādēļ ne vienmēr iespējams iegūt neapstrīdamu informāciju par to, kas kad kurā no abām mājā atradās. Skaidrs gan viens, ka viss, kas attiecas uz laiku līdz 20. gs., vienlaikus attiecas tikai uz vienstāvu ēku, kas vēl 1863. gadā nebija mūra, bet gan koka būve. Divstāvu dzīvojamais nams celts 20. gs. sākumā, domājams, ap to pašu laiku, kad cēla namu Atmodas ielā № 11.

No 18. gs. beigām šeit paša namā dzīvoja Aizputes tiesas fogts, rātskungs un birģermeistars (1800-1803) zeltkalis Johans Karls Neimans. Pēc Neimana nāves viņa īpašums nonāca izsolē, un to 1820. gadā par 3.000 rubļiem nopirka pilsētas sekretārs (1806-1829) Georgs Frīdrihs Johans Meijers, kas šeit dzīvoja jau 1811. gada dvēseļu revīzijas laikā. Taču 1826. gadā, lai spētu norēķināties ar savu kreditoru virspilstiesas advokātu Gotlību Mondeliusu, no kā 1820. gadā bija aizņēmies 3.000 sudraba rubļus, ieķīlājot visu savu īpašumu, Meijers bija spiests visu viņam personīgi piederošo kustamo un nekustamo mantu pārdot savai sievai (Meijers bija apprecējis turīgu atraitni) Anetei Meijerei par 4.000 sudraba rubļiem. Pirkšanas – pārdošanas dokuments sniedz noteiktu priekšstatu par to, kas minētajā gruntsgabalā atradās.

Pilsētas sekretāram bija jāpārdod dzīvojamā māja, ērberģis, blakusēkas, augļu un sakņu dārzi, ar tiem robežojošais aploks, ratnīca, kurā bija 1 segta „brička” (atsperrati pasažieru pārvadāšanai), 1 liela nesegta „brička”, 1 Rīgas pītie rati (Rigascher Korbwagen), 1 mazi rati, 1 lieli kravas rati, 1 mazi rati ūdens vešanai (Waβerwagen), vēl 2 kaut kādi divjūga rati, 1 lakotas kamanas, 1 pelēkas (nekrāsotas?) kamanas, 2 vieglas vienvietīgas kamanas. Pārdeva arī stalli, pagrabu un klēti.

Dzīvojamā mājā bija: lielā istaba, mazā istaba, sānu istaba, 2 guļamistabas, 2 priekšnami – ielas pusē un pagalma pusē, pieliekamais kambaris un mantu kambaris.

1834. gadā 28 g. v. divkārtējo atraitni apprecēja 35 g. v. teoloģijas kandidāts Francis Karls Štrauss, un šoreiz pēc 5 gadiem par atraitni kļuva teoloģijas kandidāts privātskolas vadītājs un arhivārs Štrauss. 1839. gadā viņš savai mirušai sievai piederējušo dzīvojamo māju ar visu, kas pie tās piederīgs, ieskaitot 4/5 pūrvietas aploka, par 1.100 sudraba rubļiem nopirka no sievas mantinieka - dēla no pirmās laulības Hermana Kolbes.

1863. gadā Štrauss par 5.000 rubļiem bija apdrošinājis divas koka dzīvojamās ēkas un divas koka palīgēkas.

Īsi pirms savas nāves 1879. gadā Štrauss savu īpašumu (tajā ietilpa arī 1836. gadā pirktās ķīlas valdījuma tiesības uz Atmodas ielu № 15) par 7.000 rubļiem pārdeva pilsētas galvam Hermanam Adolfi.

Pirms atvadāmies no skolotāja Štrausa, jāpastāsta par viņu mazliet vairāk, it īpaši par viņa bibliotēku.

1798. gadā Rīgā dzimušais Štrauss bija Tērbatā studējis teoloģiju. Aizputē viņš 1826. gadā nodibināja savu privāto mācību iestādi ar pansiju. Pasniegšanas līmenis, šķiet, ir bijis tam laikam gana labā līmenī, jo vēlākais Aizputes un Liepājas pilsētas galva Hermans Adolfi, kas savulaik dzīvoja Štrausa namā, rakstījis, ka vidzemnieks Francis Karls Štrauss 1826. gadā Aizputē dibinājis Kurzemē pirmo privāto klasisko ģimnāziju. Par Štrausa erudīciju liecina arī tas, ka viņam bija, iespējams, viena no plašākām privātām bibliotēkām Kurzemē. Adolfi min, ka tajā bijuši 6.000 sējumi. Taču bijušais Aizputes mācītāja Ernsta Urbana 2. šķiras privātskolas skolotājs cand. hist. Georgs Vormss, kas ir sastādījis šīs bibliotēkas aprakstu, 1904. gadā norādīja, ka Aizputei pieder apmēram 4000 sējumus aptveroša bibliotēka. Tā kā 1879. gadā mirušā Aizputes virspilskunga tiesas arhivāra Franča Kārļa Štrausa bibliotēka saskaņā ar viņa testamentu, pēc Adolfi sniegtām ziņām, nonāca pēdējā pārziņā, pilnīgi iespējams, ka daļu bibliotēkas Adolfi paturēja sev.

1879. gadā Kurzemes gubernators apstiprināja Hermanu Adolfi par Aizputes pilsētas galvu. Šos pienākumus viņš sāka pildīt 1879. gada 17. septembrī un šo amatu ieņēma līdz par 1887. gadam (pēdējoreiz Aizputes pilsētas domes sēžu protokolu Adolfi parakstījis 1887. gada 28. janvārī), kad kļuva par Liepājas pilsētas galvu, pārdeva šo savu Aizputes īpašumu, bet sev uzticēto Štrausa bibliotēku (iespējams, ne visu) pārveda uz rātsnamu tagadējā Atmodas ielā № 19.

1920. gadā toreizējā pilsētas valde atdeva Aizputes pilsētas bibliotēku, kurā nu jau bija vien 3035 grāmatas, Izglītības ministrijai – bez jebkāda saraksta un bez atlīdzības. Tā, lūk, bijusī Štrausa privātā bibliotēka nonāca Latvijas Valsts bibliotēkas fondos.

Kas attiecas uz nekustamā īpašuma Atmodas ielā № 13 tālāko apsaimniekošanu, zināms, ka Adolfi 1887. gadā to par 4.000 rubļiem pārdeva Vulfam un Jetei Benjaminsoniem. Vulfam Benjaminsonam šajā adresē bija rakstāmlietu, zīmēšanas piederumu un galantērijas preču veikals. Šeit bija arī Pēterburgas apdrošināšanas biedrības pārstāvniecība.

Pēterim Bergmanim 1890. gados šeit bija Tirgus krogs.

Domājams, tas bija Benjaminsons, kas blakus vienstāvu mājai uzbūvēja arī divstāvu māju, jo, kad 1908. gada 11. janvārī par īpašnieci pirkšanas ceļā kļuva Gutele Macē (arī Matzè, Matcè, Matce, Mace), viņa par pirkumu samaksāja 11.000 rubļus. 1921. gadā viņa īpašuma tiesības uzdāvināja savam vīram Jozefam (Joselim) Macē. Īpašnieku ģimene dzīvoja divstāvu namā līdz 1941. gada rudenim. Pašam Macē divstāvu namā bija pulksteņu, sudraba un zeltlietu veikals.

20. gados abos namos ir bijuši dažnedažādi veikali: Macē jau minētais pulksteņu, Ernesta Rimmas manufaktūras un galantērijas, Hermana Jofes aptiekas preču, parfimērijas un krāsu veikals, Johana Franca fotodarbnīca, Jozefīnes Kaušēnas pārtikas preču, sīkpreču, puķu un augļu veikals, kā arī 5 dzīvokļi.

Kaušēnas puķu un sēklu veikals te atradies arī 30. gados, kad šajā adresē Minnai un Bertai Jofēm bija kosmētikas, materiālpreču tirgotava un drēbju pieņemšana izstrādāšanai, nedaudz vēlāk viņu vietā Haimam Jofem materiālu un kosmētikas tirgotava, Nimai Jofei drogu veikals, Ābramam Pīlam cepuru un sīkpreču tirgotava, Brāļiem Trembēm (Šulemam un Dāvidam) – manufaktūras un galantērijas tirgotava, Ivanam Ulanovam trauku veikals, bet AS „A. Lippert” te bija rakstāmmašīnu, adāmmašīnu, velosipēdu un radio tirgotava, Jozefam Macē, kā liecina reklāma:

„Pulksteņu sudraba un zeltlietu veikals
Joseph Matce
Aizputē, Lielā ielā 13, paša namā.
un kabatas pulksteņi. – Gredzeni, aproces, saktas utt.
Brilles un citi optiski piederumi. – Portfeļi, portmanē un kabatas naži.
Ātri, apzinīgi un lēti izlabo pulksteņus, sudraba un zelta lietas.
Darbs glīts.                                    Par darbu galvo.“

Kopš 1934. gada marta mazākajā ēkā bija Aizputes apriņķa arodnieciskās savienības grāmatu un rakstāmlietu tirgotava, kas 1935. gadā pārtapa par Aizputes un apkārtnes skolu kooperatīva grāmatnīcu, bet no 1939. gada 21. decembra tās nosaukums bija Aizputes kopdarbības grāmatnīca.

1940. gadā Ernests Rozentāls šeit tirgojās ar A/S „V. Ķuze” ražojumiem, augļiem, augļu sulām, augļūdeņiem un konserviem, bet Šeine Jofe ar kosmētiku un parfimērijas precēm.

Mūsdienās abas ēkas ir pašvaldības īpašums. Augšstāvos ir dzīvokļi. Pirmās ēkas pirmajā stāvā ir ir veikals „Kamene“, otrajā ēkā – tipogrāfijas apgāda „Zvaigzne’ grāmatnīca.

Tālākās ēkas ir Atmodas iela № 15, № 17 un № 19.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU