Atmodas iela Nr.12A

Atmodas iela № 12A ap 1930. gadu

Atmodas iela № 12A 2014. gadā

18. gs. šeit bija viens no ārsta Johana Gotfrīda Falkes (viņš arī Falks) namiem, aiz kura, kā 1796. gada decembrī rakstījis Piltenes apgabala landrāts Frīdrihs Ēvalds fon Firkss, vēl saglabājušies Jāņa baznīcas pamati. Runa ir par 1378. gadā Aizputei piešķirto pilsētas tiesību aktā pirmoreiz pieminēto Svētā Jāņa Evanģēlista draudzes baznīcu (Ecclesia Parochiale Sancti Iohannis Evangelistae).

1804. gada 24. augustā Kurzemes civilgubernators Nikolajs Arseņjevs rakstīja Rīgas kara gubernatoram grāfam Frīdriham Bukshēvdenam, ka, ierodoties Aizputē, kopā ar Landrātu kolēģijas [vēlēts muižniecības pašpārvaldes orgāns, kam bija gan administratīvā, gan tiesas vara, un tā darbojās arī kā Piltenes apgabala zemes tiesa (Landgericht), izskatot apgabala brīvo ļaužu civil un krimināllietas] locekļiem apskatījis kolēģijas sekretāra Babsta namu (1802. gadā tagadējā Atmodas ielā № 26 uzbūvēto), kurā kronis īrē telpu landrātu kolēģijas vajadzībām (kopš 1804. gada janvāra) un ko kara gubernators jau 1802. gadā bija rosinājis apsekot iespējamai pirkšanai. Arseņjevs atzīst ēku par gana labu, taču, tā kā Kurzemē nav piemērota arhitekta, kas varētu sniegt atbilstošu īpašuma novērtējumu, Arseņjevs dara zināmu, ka lūdzis Vidzemes gubernatoru atsūtīt savas guberņas arhitektu Šonsu veikt attiecīgo uzdevumu. Vienlaikus viņš uzskatījis par nepieciešamu izskatīt arī citus variantus un atradis ebreju tirgotāja Solomona Vulfa mūra namu (tagadējā Atmodas ielā № 12A) par visstiprāko un arī ērtāko ne tikai landrātu kolēģijas vajadzībām, bet arī sardzes un cietuma ierīkošanai, kas līdz šim ir maģistrāta namā (Atmodas № 3) ierādītās visai sliktās un arestantiem nepiedienīgas telpās.

Tiekoties ar Vulfu, gubernators noskaidrojis, ka tirgotājs ir ne tikai ar mieru savu namu pārdot, bet ir jau to landrāta vajadzībām piedāvājis nopirkt par 10.000 Alberta dālderiem, nosūtot attiecīgu vēstuli grāfam Bukshēvdenam.

1804. gada 30. septembrī Vidzemes guberņas arhitekts Matiass Šonss inspicējis Lielā ielā esošo jaunuzcelto akmens dzīvojamo māju un koka blakus ēku, par ko sniedza sekojošās paša parakstītās ziņas.

Masīvā dzīvojamā māja sastāv no diviem apdzīvojamiem stāviem un apkurināmām jumta istabām.

Pirmā stāva ārsienas ir 3 pēdu, iekšsienas 2 pēdu biezas. Šajā stāvā ir 7 apdzīvojamas istabas, kas daļēji tiek izmantotas veikaliem un noliktavām, divi priekšnami, viena virtuve, divi velvēti saimniecības pagrabi. Visas durvis ir ar stiprām virām un caurslēdzamām atslēgām, visiem logiem un slēģiem – nepieciešamie slēdži. Vairums logu drošības nolūkā ir ar dzelzs režģiem. Krāsnis, grīdas, sienas un griesti ir dzīvošanai piemērotā stāvoklī.

Dzīvojamā stāvā ir 9 plašas istabas, 2 priekšnami, 1 virtuve ar 2 atsevišķiem apartamentiem, lielākoties ar dubultdurvīm, tās visas ar rotājumiem, virām un atslēgām. Visi logi ar iekšējiem slēģiem ir lietošanas kārtībā. Krāsnis, grīdas, sienas, griesti un trepes ir bez vainas.

Bēniņu abos galos ir 2 apkurināmas zelmiņa istabas ar 4 noslēdzamām noliktavām.

Skursteņi un viss mājas jumts ir labākajā stāvoklī.

Sētā ir koka ratu šķūnis uz akmens pamatiem, segts ar kārniņiem, kā arī otra lielāka uz akmens pamatiem būvēta koka ēka ar kārniņu jumtu. Tajā ir zirgu stallis, ratnīca, klēts, publiska iebraucamā vieta un pagrabs.

Aiz šīm ēkām ir vēl arī dārzam piemērots tukšs laukums. Sēta un dārza vieta ir norobežota ar dēļu žogu un tajā esošiem sētas un dārza vārtiem.

Visu minēto arhitekts ir akurāti pārbaudījis, uzmērījis un pēc speciāliem aprēķiniem toreizējā vērtībā novērtējis uz 11.786 Alberta reihsdālderiem.

Tajā pašā dienā arhitekts Matiass Šonss sagatavojis otru dokumentu, kurā raksta, ka minētā divstāvu ēka ar apdzīvojamo jumta stāvu, ja kronis nolemtu to pirkt, par nelielām izmaksām būtu ērti iekārtojama par tiesas namu.

Pirmā stāva priekšnamā pa kreisi no ieejas būtu sardzes telpa, bet divas ar to savienotās istabas – arestantiem. Labās puses priekšnamā – ugunsdroša telpa arhīvam. Pārējās šā stāva istabas varētu atvēlēt sardzes virsnieka vai ministeriāla dzīvoklim.

Dzīvojamā jeb otrā stāva vienā pusē esošās piecas savstarpēji savienotas istabas varētu izmantot kā tiesas un pušu (sūdzētāja un apsūdzētā) telpas. Vēl šajā stāvā paliek trīs plašas istabas, divi priekšnami un virtuve kā rezerves dzīvoklis augstiem caurbraucējiem.

Bez tam ir vēl četras istabas jumta stāvā, kuras varētu atvēlēt neprecētiem kancelejas ierēdņiem.

Tālāk arhitekts uzskaita, kādi remontdarbi katrā stāvā būtu veicami. Kopējās to izmaksas - 280 reihsdālderi.

1804. gada 9. decembrī ar Solomonu Simonu Vulfu tika noslēgts pirkšanas – pārdošanas līgums par 6.000 dālderiem, un, pēc gubernatora Arseņjeva rīkojuma, 1805. gadā Landrātu kolēģijas sēdes jārīko nopirktajā namā, jo telpu īrei kronis naudu vairs nepiešķirs.

1805. gada pavasarī ēkā izcēlās ugunsgrēks. Postījumi bijuši pamatīgi, un ēkai bijis nepieciešams kapitālremonts, kas pabeigts septembrī.

1813. gada 2. septembrī Kurzemes guberņas arhitekts H. Dihts sastādījis jaunu Aizputes tiesu nama remonta tāmi, izdevumu kopsumma – 7291 rublis un ¾ kapeikas.

Nama 1814. gada 21. jūnija tehniskās apskates protokols, ko parakstījuši trīs Aizputes rātskungi, tiesas fogts, kā arī Kurzemes guberņas arhitekts, liecina, ka ēka bijusi bēdīgā stāvoklī. Apskatē konstatēts, ka Piltenes landrātu kolēģijas sēdekļa vajadzībām iekārtotā mūra ēka ar telpām kolēģijas sēdēm, arhīvam, kancelejai, ar īpašu pušu (apsūdzētāja un apsūdzētā) istabu un divām istabām dežūrējošiem kancelejas ierēdņiem bijusi ārkārtīgi veca un draudējusi sabrukt.

Pēc Piltenes landrātu kolēģijas likvidēšanās tās māja tika paredzēta Aizputes virspilskunga tiesai un Aizputes pilskunga tiesai, tādēļ pēc kamerālvaldes ieteikuma Kurzemes civilgubernators 1819. gada rudenī noteica trīs izsoles datumus nepieciešamajiem ēkas pārbūves darbiem. Pārbūves darbu plānu un tāmi bija izstrādājis Kurzemes guberņas arhitekts Dihts, un tos apstiprināja pats ģenerālgubernators 1819. g. 20. jūlijā. Taču remontēt ēku par minēto kungu noteikto tāmi neviens pretendents tā arī nepieteicās.

1821. gada vasarā Kurzemes guberņas valde pavēlēja guberņas arhitektam Šulcam, ņemot vērā Kurzemes būvkomitejas lūgumu, doties uz Aizputi pārbaudīt tiesas nama – bijušās Piltenes landrātu kolēģijas ēkas stāvokli, kā arī izstrādāt jaunu projektu ēkas remontam.

1824. gada 9. aprīlī Kurzemes ģenerālgubernators pavēlēja brūkošo namu izremontēt vai arī pārdot un tā vietā pirkt jaunu.

1824. gada 23. decembrī Aizputes maģistrāts ziņoja Kurzemes guberņas valdei Jelgavā, ka spēcīgs orkāns naktī no 20. uz 21. decembri pilnīgi sagrāvis un padarījis nelietojamas pie kroņa nama esošās blakus ēkas. Draud sagrūt arī kroņa nama vidējais skurstenis, tādējādi draudot nosist ne tikai cilvēkus uz ielas, bet arī tos, kas atrodas šā nama pagrabstāvā esošajā cietumā. Tādēļ Aizputes maģistrāts un birģermeistars lūdza guberņas valdi pavēlēt vidējo skursteni nojaukt.

Sākot ar 1824. gada decembri līdz pat 1829. gada decembrim Kurzemes guberņas arhitekts Šulcs izstrādāja vairākus projektus bijušās Landrātu kolēģijas ēkas paplašināšanai un virspilskunga un pilskunga tiesas, virspilskunga un pilskunga dzīvokļa un cietuma ar nepieciešamajām blakus ēkām ierīkošanai. Ēkas plānošanā aktīvu dalību ir ņēmis arī Baltijas ģenerālgubernators marķīzs Pauluči.

1826. gada 22. maijā Krievijas Iekšlietu ministrijas Valsts saimniecības un kroņa ēku departaments ziņoja Baltijas ģenerālgubernatoram, ka 10.473 rubļu apmērā piešķirtie līdzekļi kroņa ēkas – bijušās Piltenes landrātu kolēģijas divstāvu nama kapiālai pārbūvei virspilskunga un pilskunga tiesas un cietuma vajadzībām Aizputē ir nepietiekami. Tā kā ēka laika gaitā turpinājusi bojāties, remontam saskaņā ar guberņas arhitekta Šulca 1826. gada martā sastādīto tāmi nepieciešami 49.378 rubļi.

Ziņojums par to Pauluči nosūtīts tikai 1829. gadā.

Lai arī līdz 1829. gada decembrim konkrēts projekts vēl nebija apstiprināts, runa bija par cietumu 40 personām ēkas pirmajā stāvā, cietuma lazareti jaunceltā ēkas spārnā un par atsevišķu pirts ēku cietumniekiem. Vēl neremontētajā ēkā esošajā cietumā 1830. gadā pabijuši pavisam 78 arestanti. 1831. gada 7. janvārī tajā nokļuvuši Aizputes hauptmaņa tiesas arestanti “Jannis Willis” un “Mazais Janka”. Abiem piešķirts Nr. 2.

1830. gadā ir jau nomainījušies Baltijas ģenerālgubernatori – marķīza Pauluči vietā ir fon der Pālens, taču tiesas nama remonts aizvien vēl nav sākts. Decembrī rīkoja jaunu mazāksolīšanas izsoli nama remontam. Mazāko summu 29.325 rubļus solīja Jelgavas 2. ģildes tirgotājs Sebastians Kapellers.

1831. gada 20. februārī Krievijas Iekšlietu ministrija pavēlēja Baltijas ģenerālgubernatoram atļaut slēgt līgumu ar tirgotāju Kapelleru par tiesas nama pārbūvi Aizputē par minēto summu.

1832. gada 20. jūnijā remontdarbi beidzot bija pabeigti, pārbaudīti un pieņemti, un ēka nodota lietošanai.

1836. gada aprakstā par Aizputē esošajām kroņa ēkām par šo ēku minēts, ka tā ir divstāvu mūra māja ar divslīpņu jumtu, kas apjumts ar skārdu. Ēka 1832. gadā jaunizbūvēta. Pēc tam vēl bijuši nelieli remonti krāsnīm un jumtam.

Augšstāvā bijusi Aizputes virspilskunga tiesa, pilskunga tiesa, kā arī cietuma uzraugs; jumta istabās – abu tiesu zemākie ierēdņi; apakšstāvā – arestanti un sardze.

Ēka bijusi labā stāvoklī.

Pagalmā bijusi vienstāvu mūra saimniecības ēka ar četrslīpņu jumtu, otra blakusēka daļēji pildrežģu, daļēji ar latu sienām. Vēl bijis arī pagalmu aptverošs divdaļīgs mūra žogs, segts ar dzelzi.

1838. gadā atkal rīkota mazāksolīšana Aizputes tiesas nama ar blakus ēkām remontdarbiem, ko par 5.110 rubļiem nosolījis Kuldīgas 3. ģildes tirgonis Zāmuels Tīcners. Remontējamas bijušas 17 istabas. 1839. gadā revīzija konstatējusi, ka remontdarbi izpildīti kvalitatīvi.

1839. gadā ēkā izvietotas šādas Aizputes apriņķa iestādes - virshauptmaņa tiesa, hauptmaņa tiesa un cietums.

1846. gadā tapa lēmums celt Aizputē jaunu mūra māju ar 5 kamerām kriminālnoziedzniekiem kroņa nama aizmugurē. 21. martā civilinženieris Korfs nosūtīja Kurzemes guberņas būvkomisijai paša zīmētu projektu ar piezīmi, ka pašreizējā kroņa ēkā šādas kameras ierīkot nav iespējams. Pievienoja arī izmaksu tāmi domājamai būvniecības pabeigšanai jau 1846. gadā.

Kā var spriest no Aizputes apriņķa ārsta 1857. gada atskaites, tajā laikā cietumam bijusi sava slimnīca ar 4 gultām, un katra no tām bijusi aizņemta 296 dienas gadā.

1865. gada 16. oktobrī Aizputi apmeklēja Kurzemes gubernators Johans fon Breverns, ko izmantoja vietējais tiesas fogts, lūdzot piešķirt pilsētai otru vahmistra amatu (otra zemākā dienesta pakāpe policijā). 29. oktobrī gubernators lūdza guberņas valdei to izdarīt.

Aizputes 1872. gada budžeta izdevumu tāmē minēts, ka, pamatojoties uz Senāta 1861. gada 14. marta ukazu un Kurzemes guberņas valdes 1871. gada 11. augusta rīkojumu, par vietējā cietuma apkuri un apgaismošanu, kā arī par cietuma uzrauga un sarga atalgošanu jāgādā pilsētas kasei. Savukārt pilsēta šo naudu iekasēja no nekustamā īpašuma nodokļa, proti, par cietuma uzturēšanu maksāja namīpašnieki.

1892. gadā Aizputes cietumā bijušas 9 kameras vīriešiem un 1 sievietēm. Cietuma ēkā bijis arī cietuma priekšnieka kantoris un 3 istabu dzīvoklis. Bēniņos bijusi 1 istaba precētam vecākajam uzraugam, kā arī 3 istabas, kurās atpūtušies un nakšņojuši uzraugi (8), kas savām ģimenēm telpas īrējuši pilsētā.

Arhīvā atrodams Kurzemes guberņas ārstniecības inspektora akts par Aizputes cietuma lazaretes pārbaudi 1894. gada oktobrī, kuru bez inspektora parakstījis arī cietuma ārsts A. Zedings. Pārbaudes laikā lazaretē bijuši divi slimnieki.

1897. gada novembrī Iekšlietu ministrijas Cietumu komitejas Aizputes nodaļas priekšnieks ziņojis pilsētas valdei, ka cietums paredzēts 23 arestantiem, bet 1896. un 1897. gadā vidēji dienā tajā bijuši 30 – 35 arestanti.

Aizputes pilsētas ārsta Jūlija Hallera atskaitēs par 1899. un 1901. gadu atrodams īpašs ziņojums par Aizputes cietuma, ko ārsts nez kādēļ nodēvējis par cietuma pili (тюремный замокъ), sanitāro stāvokli. Šajā ziņojumā minēts, ka „cietuma pils“ sastāv no 3 daļām: no galvenās - divstāvu ēkas, flīģeļa un piebūves. Augšstāvā ir cietuma kantoris, telpas [dzīvoklis] priekšniekam, telpas arestantiem un to sargam, bet apakšstāvā – kameras, no kurām divas lielas bijušas ielas pusē, trīs - sētas pusē, kā arī divas telpas cietuma lazaretei ar 4 un 2 gultām. Piebūvē bijušas 4 ieslodzīto vieninieku kameras. Vēl kaut kur bijušas divas sardzes telpas 8 cilvēkiem, bet flīģelī bijusi noliktava, virtuve un pirts. Pēdējā bijusi plaša, augsta un tikusi kurināta divreiz mēnesī.

Ateja, kas dezinficēta ar karbolu un kaļķi, atradusies pagalmā un tikusi tīrīta pēc vajadzības.

1899. gadā cietumā bijuši ievietoti 362 arestanti, to starpā arī 5 bērni. Slimnīcā – 28 vīrieši un 11 sievietes, kas vidēji tur pavadījuši 40 (!) dienas. Par medikamentiem izdoti 97, 89 rubļi.

1901. gadā cietumā ievietoti 344 arestanti: 295 vīrieši un 49 sievietes. 38 saslimuši un ievietoti cietuma slimnīcā, kur vidēji katrs pavadījis 39 dienas, taču medikamentiem cietums gada laikā izdevis tikai 27, 89 rubļus.

Ar 1900. gadu pilsēta tika atbrīvota no apriņķa cietuma apgaismošanas un apkures izdevumiem, toties 1901. gada pilsētas budžeta tāmē, pamatojoties uz 1900. gada domes lēmumu, pilsēta sāka īrēt telpas “policijas arestam” par 50 rubļiem gadā, iespējams, tajā pašā cietuma mājā.

Interesanta ir oficiālā informācija par Aizputes cietumu pēc 1905. gada revolūcijas.

1906. gada 22. martā Kurzemes guberņas ārstniecības inspektors ziņoja Kurzemes gubernatoram par 20. martā veikto Aizputes apriņķa cietuma apskati, kuras laikā konstatējis saspiestību (plānoto 40 vietā ir 123 ieslodzītie), ko pasliktina antisanitārais stāvoklis cietumā, it īpaši apakšstāvā: kameru sienas un griesti netīri, grīdas izpuvušas. Vienīgā ateja atrodas ārpus cietuma ēkas pagalmā, ir ārkārtīgi veca un pēc iekārtojuma un izmēriem pilnīgi nepietiekama. Mazajam cietuma pagalmam - vienīgajai cietumnieku pastaigas vietai - nav netīrā ūdens noteces. Tas sakrājas un veido peļķes, it īpaši pie virtuves. Turklāt, pārbaudot cietuma virtuvē pārtiku, inspektors, kaut arī neviens arestants par maizes kvalitāti nav žēlojies, pievērsis tās trūkumam īpašu cietuma priekšnieka uzmanību.

1906. gadā nepieciešamo cietuma remontdarbu apraksta kopija ļauj secināt, ka cietums sastāvējis no galvenā un mazā korpusa, saukta arī par cietuma flīģeli. Galvenā korpusa 1. stāvā bijusi uzraugu telpa, koridors, 5 kameras un divās telpās slimnīca; mazajā – koridors un 5 kameras. Bijusi arī saimniecības ēka, kurā atradusies arestantu virtuve, pirts ar priekštelpu, priekštelpa virtuvei un pirtij, divas pieliekamās telpas. Virtuvē bijis paredzēts pārbūvēt krāsni maizes cepšanai un ēdienu vārīšanai, bet pirtī – tvaika pirts krāsni.

1906. gada 20. augustā Kurzemes guberņas Aizputes apriņķa cietuma priekšnieks Tramdahs ziņojis Kurzemes guberņas Celtniecības nodaļai, ka viņam uzticētā cietuma ēkas remonts sekmīgi virzās uz priekšu: krāsnis visur ir salabotas, izņemot krāsns pārbūvi tvaika pirtī, grīdas ieklātas, bruģēšanas darbi pabeigti – izbruģēta ietve gar cietuma ēku ielas pusē un arī 38 ½ kvadrātasis (175 m²) cietuma pagalmā. Jumta labošanas darbi tuvojas nobeigumam. Pie pabeigtajiem darbiem jāpieskaita arī pumpja un atejas salabošana.

1906. gada 16. novembrī Tramdahs lūdzis Kurzemes guberņas pārvaldes Celtniecības nodaļai atļauju ierīkot koka žogu to arestantu kameru priekšā, kas atradās tagadējās Atmodas ielas pusē, lai nepieļautu arestantu sakarus ar nepiederošām personām. Žogs esot nepieciešams tikai pusei galvenās ēkas apakšstāva, jo otrā pusē arestantu kameru neesot.

1907. gada 3. jūnijā Aizputes pašvaldība ziņoja Kurzemes guberņas pārvaldes Celtniecības nodaļai, ka pilsētai nav iebildumu pret koka žoga ierīkošanu arestantu kameru priekšā.

1908. gada 21. aprīlī Tramdahs ziņoja, ka pēc pagaidu aprēķiniem žogs būs 100 pēdu (30,48 m) garš, 12 pēdu (~ 3,6 m) augsts, 1 ½ collu (~ 4 cm) biezs ar 4 pēdu (~ 1,20 m) platām durvīm.

Tajā pašā dienā tapa cits Tramdaha ziņojums Celtniecības nodaļai par to, ka cietumā nav karcera. Agrāk, kad cietumā bijis normāls arestantu skaits, par karceri nepieciešamības gadījumā izmantota viena kamera mazajā korpusā, taču pašreizējos cietuma pārblīvētības apstākļos pilnīgi neiespējams atbrīvot kameru karcera vajadzībām, tādēļ nepieciešams kaut kur iekārtot atsevišķu karceri. Cietuma 1. stāvā esot šim nolūkam piemērota telpa, kurā kādreiz glabāti bijušās hauptmaņa tiesas slepeni dokumenti, nauda un dārglietas. Tā telpa esot 2 aršinas un 11 veršokus gara (1, 90 m), 3 aršinus un 12 veršokus augsta (2,66 m). No sāniem sienā esot 1 aršinu 5 veršokus (93 cm) dziļš, 1 aršinu 8 veršokus (106 cm) plats un 3 aršinas (213 cm) augsts padziļinājums, ko noslēdzot trīs iekšējās dzelzs durvis (vienas aiz otrām) un vienas ārējās ozolkoka durvis. Šis padziļinājums kalpojis dārglietu glabāšanai. Tur esot trīs nodalījumi, kurus vienu no otra atdalot dzelzs restes. Ja durvis un restes izlauztu, tad izveidotos 3 aršinas 2 veršokus (222 cm) plats, 2 aršinas 11 veršokus (190 cm) garš un 3 aršinas 12 veršokus augsts (266 cm) karcerim pilnīgi piemērots kambaris, kas šim nolūkam esot ērta vieta, jo viena siena robežojoties ar kameru Nr. 9, otra izejot uz cietuma priekštelpu, trešā uz uzraugu telpu, bet durvis vedot uz cietuma koridoru. Kambarī esošo pusapaļo logu (1 aršina diametrā), kas izejot uz cietuma priekštelpu, vajadzētu aiztaisīt, bet ārējās durvis (2 aršinas 12 veršokus augstas, 1 aršinu 7 veršokus platas) vajadzētu pārtaisīt un rastos cietuma karcerim pilnīgi piemērota telpa.

1908. gada 24. aprīlī tapusi gubernatora rezolūcija – uzdot Aizputes cietuma priekšniekam saimnieciskā kārtā ierīkot karceri bijušās pilskunga tiesas ugunsdrošajā noliktavā, izmantojot arestantu darbu.

1909. gada 23. janvārī Tramdahs ziņoja, ka karceris ir ierīkots, savukārt 1909. gada 27. oktobrī, ka arestantu naktstrauki /koka parašas/ viņam uzticētajā cietumā pakāpeniski kļūst lietošanai nederīgi, turklāt lielākā daļa šo trauku tiekot lietoti jau vairāk nekā 10 gadus, tādēļ jānomaina ar metāla traukiem.

Aizputes cietumā pavisam esot 12 koka parašas, no kurām 6 vajagot nomainīt ar parašām no cinkotas dzelzs, kam būs nepieciešami 4 rubļi 15 stopu parašai un 15 rubļi 5 mazām – 10 stopu parašām, tādēļ lūdz šim nolūkam 1910. gada budžetā atvēlēt 19 rubļus.

No 1908. gadā cietumā veikto remontdarbu apraksta redzams, ka galvenā korpusa 1. stāvā ir ierīkots karceris, 2. stāvā bijis cietuma priekšnieka dzīvoklis un vecākā cietuma uzrauga dzīvoklis. Priekšnieka 25 ½ kvadrātasis (116 m²) lielais dzīvoklis, kurā bijuši 8 logi, sastāvējis no kantora, 2 istabām, virtuves un koridora.

Ieskatam cietumnieku sastāvā piedāvājam 1909. gada 8. augusta datus: izmeklēšanā 13 vīrieši, 1 sieviete; politiskie – 9 vīrieši; sodu izcieš 18 vīrieši, 6 sievietes; pārsūtīšanai 1 vīrietis.

1910. gada 20. decembrī Aizputē no Liepājas ieradās Kurzemes gubernators Sergejs Nabokovs un 21. decembrī apmeklēja cietumu, policijas pārvaldi un zemnieku lietu komisāru. Tā rezultātā 1911. gada 13. februārī Kurzemes gubernators, vicegubernators, padomnieks un lietvedis parakstīja dokumentu, kas vērsa Celtniecības nodaļas uzmanību uz to, ka arestanti, kas ievietoti Aizputes cietuma fasādes pusē esošajās kamerās, var brīvi sazināties ar ārpasauli caur uz ielu izejošajiem logiem. Lai to novērstu, Celtniecības nodaļai jāparūpējas, lai pie apakšstāva logiem tiktu ierīkoti vairogi.

Tajā pašā gadā 1. stāva 3 logiem tika pierīkoti aizsargvairogi un ārējam postenim ierīkoja 11 asis 1 ¼ aršinas (24,36 m) garu un 1 aršinu (71,12 cm) platu koka trotuāru, kas kroņa kasei izmaksājis 7,88 rubļus.

Tā kā cietuma kameru logi bijuši vērsti uz pašu dzīvāko Aizputes ielu un bijuši ļoti tuvu ietvei, kas nav ļāvis arestantus izolēt no ielas dzīves, arhitekts ieteicis cietuma priekšā celt žogu. Ieteicis arī aresta telpas pārveidot par cietuma telpām un celt jaunu arestantu māju, kas gan 1911. gadā tiek noraidīts, jo aresta telpas atbilstot Galvenās cietumu pārvaldes prasībām, t. i., atrodas cietuma 2. stāvā, un tās pārrauga cietuma priekšnieks.

Pusi no otrā stāva aizņēmušas arestantu telpas, kurās bijuši 5 arestētie, bet pirmā stāva 7 cietuma kamerās bijuši saspiesti 85 arestanti. Ļoti mazajā 5. kamerā bijušas 18 sievietes un bērni.

1918. gada 1.-12. decembrī cietumā bijuši 29 gūstekņi, tuvāku ziņu trūkst.

1918. gada 31. decembrī Aizputes apriņķa pagaidu padomes izpildu komitejas prezidija sēdes darba kārtības 3. punkts bijis: Cietuma jautājums. Sēdē apriņķa priekšnieks licis priekšā, ka 3 cietuma uzraugi nevar pienācīgi izpildīt savus pienākumus, jo cietumnieku skaits ir vairojies. Nolēma pagaidām pieņemt vēl vienu uzraugu.

1919. gada 3. janvārī Aizputes apriņķa pagaidu padomes izpildu komiteja nolēma, ka darba devējam, kas nodarbina cietumniekus, jāmaksā viņiem atalgojums 12 kapeikas stundā un viņu darba laiks ir 8 stundas.

1919. gada 22. februārī Galvenā rekvizīcijas komisija paziņoja Aizputes apriņķa pagaidu padomes izpildu komitejai, ka cietums tiek uzturēts uz valsts rēķina un ka naudu, kas ieņemta par pārdoto bijušo vācu iestāžu mantu, var izlietot cietuma uzturēšanai.

1920. gada 2. janvārī cietuma saimniecība sastāvēja no:

• kantora;
• vīriešu nodaļas 1. stāvā ar 2 dzelzs gultām, 2 koka, 46 guļamām lāvām;
• cietuma ambulatorijas ar 3 dzelzs gultām;
• cietuma darbnīcas;
• sieviešu nodaļas 2. stāvā ar 8 dzelzs gultām, 1 koka, 4 guļamām lāvām;
• cietuma ķēķa;
• cietuma pirts;
• cietuma noliktavas.

Interesants ir Aizputes cietuma priekšnieka A. Griezīša 1920. gada 8. oktobra rīkojums Nr. 10 Aizputes apriņķa cietumā dzīvojošajiem uzraugiem.

„Novērots, ka pēd. laikā cietuma bēnigs pārvērsts par zvērnīcu, truši un vistas uz bēniga katrā stūrī un tīrībai tiek piegriezta vismazākā vērība. No trušu barības un mēsliem izgaro riebīga smaka un sula sūcas jau caur griestiem dzīvoklī. Smiltes uz bēninga tiek izraktas un izkasītas, bēningu grīda ar vistu mēsliem notaisīta, kas nelabv. atsaucas uz sanit. stāv.

Ņemot vērā augšā pievesto, uzdonu nedēļas laikā, skaitot no 8. okt. 1920. g., nokārtot, lai neviena truša cietumā netiktu turēts un vistas turētu katrs uzraugs ne vairāk kā divas. Kas min. rīk. negrib piekrist, lai divu ned. laikā, skaitot no 8. okt. 1920. g. pameklē sevīm dzīvokli pilsētā.”

1921./22. g. arestanti tikuši nodarbināti: malkas sasmalcināšanā u.c. ārpus cietuma darbos, sakņu dārza novākšanā, galdniecības darbnīcā, kurvju izgatavošanas nodaļā, koka karošu izgat. nod., striķu izgat. nod., tupeļu un pastalu izgat. nod., vērpēju nod., spalvu un pluču plūkšanas nod., cietuma remontdarbos.

Aizputes cietums tika slēgts 1922. gada novembrī un inventāru nodeva Liepājas u.c. cietumiem, bet telpas pārņēma Aizputes miertiesa un izmeklēšanas tiesnesis. 1922. gada 15. decembrī bijušo cietuma namu pārņēma Iekšlietu ministrija, kuras Administratīvā departamenta Iekšējās apsardzības pārvalde 1923. gada 29. janvārī darīja zināmu, ka pārņemtās telpas nav vairs uzskatāmas par cietumu, bet par policijas aresta telpām.

1923. gada 10. aprīlī pilsētas valde nolēma par saviem līdzekļiem “ierīkot elektriskās apgaismošanas tīklu bijušajā cietuma namā”, uz kuru tuvākās dienās pārcelšoties apriņķa priekšnieka kanceleja.

1924. gada 8. martā Liepājas apgabaltiesas prokurors rakstījis Aizputes pilsētas valdei, ka: „Aizputē likvidētā cietuma vietā ir ierīkotas aresta telpas, kuras pārzina Aizputes apriņķa priekšnieka 1. iecirkņa palīgs. Aresta telpās parasti izcieš sodu ar mazākiem aresta sodiem sodītās personas, kā arī tiek ievietoti arestanti, kuru dažreiz ir līdz 12 un vairāk un tiek sūtīti ar arestantu transportiem uz Kuldīgas un Liepājas cietumiem. Telpas ir piemērotas arī lielāka skaita arestantu ievietošanai, bet grūtības arestantu ievietošanai ceļas tādēļ, ka Aizputes pilsētas un apriņķu valdes dod līdzekļus telpu apkurināšanai un apgaismošanai tikai priekš 2 kamerām, kurās nevar ievietot tik lielu skaitu arestantu.

Ievērojot sacīto, lūdzu pilsētas valdi dot pēc iespējas vairāk līdzekļu aresta telpu apkurināšanai un apgaismošanai. Par pilsētas valdes spertiem soļiem šinī lietā lūdzu paziņot.”

1927. gadā šajā ēkā bija miertiesa, izmeklēšanas tiesnesis un Aizputes apriņķa policijas priekšnieks.

1929. gada 2. novembrī pilsētas valde atrada par neiespējamu uzņemties ielas slaucīšanu pie policijas iecirkņa un norādīja, lai iecirkņa priekšnieks griežas pie apriņķa valdes.

1935. gada tautas skaitīšanas laikā Lielā ielā 12A “apcietināto telpās” ir bijis viens arestētais - Kārlis Vahe.

20. un 30. gados šeit bija Aizputes policija un miertiesa, policijas priekšnieka un miertiesneša dzīvokļi, arī 6. Aizputes aizsargu pulka komandiera kanceleja un sporta kluba valde. 30. gados tas bija Tieslietu ministrijas nams.

1940./41. gadā šī skaitījās Tieslietu komisariāta ēka, kuras 2. stāvā, izmetot no turienes miertiesu, iemitinājās Valsts drošības pārvaldes Aizputes nodaļa, un kādā dzīvoklī apmetās LK(b)P pilnvarotais Leiba Ickovičs. Pirmajā stāvā iekārtojās milicija, kurai te bijis arī klubs „Sarkanais Milicis”.

Vēl kāda interesanta ziņa par šo namu.

Kad 1935. gadā Aizputē ierīkoja ūdensvadu, kas bija pilnīgā kārtībā 1. decembrī, divi 5.000 l tilpuma ūdens rezervuāri bija ierīkoti tieši šajā Tieslietu ministrijas ēkā – tās bēniņos. Ūdeni ar trieča palīdzību ņēma no dzirnavu avotiem.1936. gada oktobrī LU ķīmijas fakultātes izmēģinājumu un pētījumu laboratorija analizējusi ūdens paraugus no avota un no krātuves baseina. Secinājums – abi ūdeņi ir cieti un satur nitrātus. Organisko vielu daudzums avota ūdenī ir palielināts. Abi ūdeņi neatbilst laba dzeramā ūdens prasībām.

1937. gada 1. janvārī ūdensvada garums bijis 0,53 km, tas apgādājis 134 iedzīvotājus par Ls 15 - 20 gadā.

Atliek vien piebilst, ka šī vairāk nekā 200 gadu vecā ēka, kas celta laikā starp 1797. un 1802. gadu, kaut arī vairākkārt remontēta un pārbūvēta, joprojām ir Aizputē vecākais divstāvu nams.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU