Atmodas ielas nami 8, 6 un 4

Atmodas iela № 8, № 6, № 4 ap 1910. gadu

Atmodas iela № 4  2014. gadā

Kreisā malā pirmā ēka bija Atmodas ielā № 8. Ēku 18. gs. 80. gados cēlis būvmeistars Mihaels Grīneizens. 1789. gadā to no Grīneizena mantiniekiem nopirka birģermeistars Gebhards, bet no Gebharda 1798. gadā zeltkalis un vienlaikus 3. ģildes tirgotājs un rātskungs Kristofs Frīdrihs Vēgners kopā ar Katrīnu Eleonoru Vēgneri, dzim. Gebharde. 1822. gadā Vēgnere to par 1.600 sudraba rubļiem pārdeva vietējam ebrejam Markusam Mihelam, kas vēlāk ieguva uzvārdu Mihelsons.

1825. gadā Solomonam Mihelsonam šeit bija krievu preču veikals.

1827. gadā Markuss Mihels samainījās mājām ar tēvu Mihelu Solomonu. Tēvs paņēma šo māju, dēls dabūja Pasta ielu № 2, taču 1832. gadā šo māju dēls no tēva par 1.900 sudraba rubļiem nopirka.

1875. gadā šo īpašumu par 5750 rubļiem izsolē nopirka tirgotājs Ādolfs Kēnigsfests, un 1879. gadā šeit bija Amālijas Kēnigsfestas manufaktūras veikals un sīkpreču bode. Šajā adresē bijusi arī Leibes Āronsona alus un medalus darītava. No 1884. līdz 1891. gadam Ādolfs Kēnigsfests savu paša namā esošo alusdarītavu izīrēja Aiseram Bekeram, bet viņa medalus darītavu pārzināja Janne Viguls.

Ar „paša namu”, attiecībā uz alusdarītavu, visticamāk, domāts paša īpašums. Vismaz 1877. gadā uz gruntsgabala bijis labā stāvoklī esošs par 1.000 rubļiem apdrošināts brūzis ar šķindeļu jumtu. 1887. gada Kurzemes rūpniecības uzņēmumu aprakstā minēts, ka tirgotāja Kēnigsfesta alusdarītava no 1.200 pudiem iesala un 15 pudiem ārzemju apiņu saražo 9.000 vedru alus 4.500 rubļu vērtībā. Ražošanā patērē 55 asis malkas 600 rubļu vērtībā. Nodarbināti 5 strādnieki, kas dzīvo brūzī. Alusdarītava darbojas 65 reizes gadā, noiets pilsētā un apkārtnē.

Alusdarītavā ražots arī medalus. No 30 pudiem cukura un citām izejvielām saražoti 300 vedri 240 rubļu vērtībā.

Te bijušas arī sīkpreču bodes Icigam Ēdelbergam un Markusam Kiršneram.

Ā. Kēnigsfestam šis īpašums piederēja līdz 1914. gadam, kad viņam šeit bija manufaktūras veikals. Tajā pašā gadā īpašumu par 3.800 rubļiem no Kēnigsfesta nopirka Ansis Feldmanis.

1916. un arī 1918. gadā šeit bija Benjamina Tillima koloniālpreču tirgotava un Mariannas Hiršhornas kafejnīca.

20. gados Kārlim Simutim te bijusi alus un vīna tirgotava, bet 30. gados - 2. šķiras traktieris gan Annai Simutei, gan A. Briedim, kā arī Jaņa Zeburliņa iebraucamā sēta. Pēdējais 1927. gadā šo namu par Ls 10.000 no Feldmaņa nopirka.

1928. gadā Atmodas ielā № 8 bija Aizputes Brīvprātīgo ugunsdzēsēju b-bas kluba bufete, bet 30. gados Latvijas atvaļināto karavīru b-bas Aizputes nodaļas klubs, A. Brieža traktieris, kā arī Ernesta Ruņģa pirmās vajadzības preču veikals un Jēkaba Gaiļa iebraucamā vieta.

Aiz Baznīcas ielas sākuma nākamais nams ir Atmodas ielā № 6. 18. gs. beigās un 19 gs. sākumā tas piederēja Mozesam Etingeram. 1811. un 1834. gada dvēseļu revīzijas laikā īpašniece bija atraitne Gute (arī Gite) Etingere, no kuras to 1837. gadā par 2.200 rubļiem nopirka tirgotājs Johans Vīdners. Savukārt 1841. gadā šo īpašumu par 2.600 rubļiem nopirka Izraēls Konrāds, un kopš tā laika līdz pat nacionalizācijai tas bija viens no Konrādu namiem. Pēdējā tā īpašniece, kas to mantoja 1935. gadā, bija Zāra Konrāda.

1879. gadā te bijušas Mendela Brandenburga un Levina Kiršnera sīkpreču bodes, drēbnieka Herca Brandenburga un kurpnieka Zīgfrīda Hāsa darbnīcas, savukārt 1884. gadā - Hirša Hāzes, Mozesa Kiršnera un Morduha Tufa koloniālpreču veikali.

20. gs. sākumā Konrādu namā bija Simona Fogela sīkpreču veikals un Hirša Bernica dzelžu un labības tirgotavas.

1916. gadā šeit bija Andžes Ošes traktieris, Hirša Bernica dzelzspreču tirgotava un Jēkaba Pūres kurpnieku darbnīca, bet 1917. gada 3. septembrī Grietes Dumbras maiznīca, kas no 1918. gada piederēja Līzei Dumbrai.

1924. gadā te bijusi arī B. Kagansona ādu ģērētava, bet 1931. gadā pilsēta atļāva Taisjai Jurkovskai šeit atvērt vīna tirdzniecības uzņēmumu – vīna tirgotavu.

1939. gadā te atradies Annas Tramdahas pārtikas un delikatešu veikals.

Padomju varas gados šeit uzbūvēta pašvaldības dzīvojamā māja.

№ 4 1786. gadā šeit bijušo īpašumu nopirka Solomons Dāvids, bet 18. gs. beigās gruntsgabals bija landrāta fon Sakena īpašums, un uz tā atradās ēka, kurā bija izvietota Aizputes policija.

1801. gadā šo īpašumu par 5.000 floriniem nopirka tirgotājs Pinkass Eihels, kas šeit tirgojies ar vietējām un no Krievijas ievestām precēm. 1802. un 1804. gadā Eihels Aizputē bijis vienīgais 1. ģildes tirgotājs, visi pārējie – 3. vai sīktirgotāji. 1802. gadā viņa tirdzniecības apgrozījums bijis ievērojami lielāks nekā visiem pārējiem kopā. Turklāt zināms, ka vismaz 1804. gadā Pinkasam Eihelam Aizputē piederējušas papīra dzirnavas un krāsaina papīra fabrika. Kur tās atradušā, diemžēl nav izdevies noskaidrot. 1811. gadā Eihels bija Aizputes rātskungs. Jāpiebilst, ka jau 1797. gadā viņš pildīja godpilnā pilsētas tiesas rātskunga (das Amt eines Ratherrn des Stadtgerichtes) amata pienākumus, valkājot arī attiecīgo uniformu. 1808. gadā viņa īpašumu mantoja Rahele Eihela, dzim. Vulfa.

1842. gadā šis īpašums tika izsolīts, un to par 1.600 rubļiem nopirka Raheles Eihelas mantinieki, kas savu pirkumu jau pēc mēneša par 1.500 rubļiem pārdeva Baruham Mihelsonam. Savukārt Mihelsons par to pašu mantu trīs gadus vēlāk no Bēra Pereca saņēma 2.100 rubļus.

1863. gadā Bērs Perecs bija 2. ģildes tirgotājs. 1879. gadā viņam šeit bija galantērijas preču veikals. Sīkpreču bodes te bija arī Markusam Kiršneram un Ludvigam Markauam, bet 1884. gadā Ludviga Markaus sīkpreču bodes vietā bija Kristiāna Blumberga seglinieka darbnīca.

1894. gadā tiesas ceļā īpašumu mantošanas kārtībā ieguva Roza Markuze, dzim. Pereca, kuras namā 20. gs. sākumā bija Mozesa Rolofa dāmu cepuru un tērpu veikals.

1916. gadā šeit bijis Teodora Glikmana manufaktūras un galantērijas preču, kā arī koloniālpreču veikals. Manufaktūras tirgotava Glikmanam šeit bijusi vismaz līdz 1924. gadam.

1920-tos gados šeit bija ārsta „sieviešu, bērnu un iekšējās slimībās” Dr. med. J. Frīdberga privātprakse.

1930. gadā īpašumu mantoja Rozas Markuzes meita Elka Estroviča. Tad šeit bija Benno Kanta drēbnieka un cepurnieka darbnīca.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU