Atmodas iela Nr. 7

Atmodas iela № 7 ap 1900. gadu

Atmodas iela № 7 2014. gadā

Gruntsgabalu ar uz tā esošo krogu 1559. gadā Kurzemes bīskapijas kapituls izlēņoja, faktiski – dāvināja, Karlam Scēgem (lēņa vēstulē – Carll Soyge), kuru divus gadus vēlāk pēdējais Kurzemes bīskaps Magnuss iecēla par soģi jeb fogtu savos Kurzemes valdījumos. Šo 1559. gada lēņa vēstuli parakstīja Kurzemes bīskapijas doma prāvests Ulrihs fon Bērs „mūsu pilī Aizputē” (Olryck Ber auf unserm Schlosse Hasenpoth). Šajā dokumentā krogam nav nosaukuma.

Scēgu dzimtai, kas vēlāk savam uzvārdam pievienoja Manteifeļa vārdu, šis gruntsgabals piederēja līdz 1742. gadam, kad Gothards fon Manteifelis – Scēge to pārdeva Georgam Johanam fon Medemam. No viņa tas nonāca pie Korfiem, līdz 1763. gadā Agnese Elizabete fon Korfa īpašumu pārdeva tirgotājam Ābramam Bēram. No Bēra to 1789. gadā atpirka Piltenes landrāts Frīdrihs Ēvalds fon Firkss.

Šeit esošā kroga nosaukumu mums izdevies atrast tikai 18. gs. beigu dokumentos un Aizputes 1797. gada plānā, kurā tas nodēvēts par tā saukto Domkrogu (der sogenante Tumschen=Krug). Vārdam „Tumschen” te nav nekāda sakara ar latviešu vārdu „tumšs”. Taču sakars ir ar gruntsgabala pirmo zināmo īpašnieku – Kurzemes bīskapiju un tās doma prāvestu. Minēto dokumentu tapšanas laikā vārdu „Doms” vāciski rakstīja gan kā „Dom”, gan arī kā „Thum” vai „Tum”. Bet latvieša auss saklausīja – „tumšs”, tātad - Tumšais krogs.

1797. gada plānā šajā gruntsgabalā iezīmētas divas cieši viena otrai piegulošas ēkas. Domājams, krogs bija Atmodas un Jāņa ielas stūrī esošajā, bet otrā, kas tolaik bija krietni mazāka par kroga ēku, 1797. gadā dzīvoja 2. ģildes tirgotājs Solomons Vulfs, 3. ģildes tirgotājs Jozefs Dancigers un 3. ģildes birģeris Lāzers Mozess.

1811. gadā krodzinieks šeit bija Johans Hellrīgels, kas ar ģimeni dzīvoja paša namā Atmodas ielā № 1.

1814. gadā īpašums piederēja mirušā landrāta fon Firksa vecākajam dēlam Aizputes apriņķa tiesnesim kambarjunkuram Kristofam Karlam Magnusam fon Firksam, kas pats dzīvoja no tēva mantotajā mājā Kuldīgas ielā № 10. 1825. gadā Firkss sev piederošo uz Pletenberga zemes Aizputē esošo par Domkrogu dēvēto īpašumu uz 99 gadiem iznomāja ebrejam Solomonam Hiršfeldam, kas 1830. gadā savas nomas tiesības cedēja brāļiem Frīdriham Kristofam un Ernstam Zīgmundam Zīgeliem. Kad Ernsts Zīgmunds nomira, viņa nenomaksāto parādu dēļ Domkrogs 1840. gadā nonāca izsolē. Vairāksolīšanā ķīlas valdījuma tiesības par 2.500 sudraba rubļiem nopirka Baruhs Mihelsons. Līdz 1850. gadam Baruhs ar sievu Paulīni pret mājas ķīlu bija aizņēmušies 2.329 sudraba rubļus, tādēļ 1852. gadā uzskatīja par labāku savas Domkroga valdījuma tiesības par 3.400 rubļiem pārdot Dāvidam Davidovam. Tomēr arī Davidovs krogu jau pēc gada pārdeva – par 3.200 rubļiem tirgotājam Mozum Bernicam.

Nākamais īpašnieks bija birģermeistars un tirgotājs Karls Vīdners, kas Domkrogu par 3.950 rubļiem iegādājās 1856. gadā.

Līdzīgi kā Cīravas krogs Atmodas ielā № 1 un Amalienburga Atmodas ielā № 5 arī Domkrogs līdz pat 1858. gadam nebija pilsētas jurisdikcijā, tādēļ nemaksāja municipalitātei nodokļus.

Kad Atmodas iela № 7 ieguva fotogrāfijā redzamo izskatu, ziņu nav. Iespējams, tas notika tad, kad par īpašnieku kļuva veiksmīgais tirgotājs Karls Vīdners. Pēc 1863. gada datiem, togad nams bijis platības ziņā salīdzinoši mazāks par dzīvojamo namu Katoļu ielā № 1, kas liek domāt, ka nama divstāvu korpuss celts pēc 1863. gada.

Vīdnera vārds atrodams arī 1868. gada traktiera nodokļa maksātāju sarakstā.

1870. gadā par Domkroga īpašniekiem kļuva Karla Vīdnera mantinieki.

1879. gadā šeit pašas namā veikals bijis tirgotāja atraitnei Vilhelmīnei Vīdnerei. Veikalu pārvaldījis viņas dēls Johans Karls Gotlībs Vīdners. Tajā pašā gadā notikusi mantojuma dalīšana brāļu Johana Karla Gotlība un Karla Ernsta Vūdneru starpā. Šis īpašums kopā ar otru – Jāņa ielā № 1 novērtēts par 16.000 rubļiem.

1884. gadā tagadējā Atmodas ielā № 7 paša namā 2. ģildes tirgotājam Johanam Karlam Gotlībam Vīdneram bija veikals, kurā tirgoja koloniālpreces, patēriņa preces, tabaku, cigārus un vīnu. Veikalu pārzināja īpašnieka brālis Karls Ernsts Vīdners. Virs veikala bijusi koloniālpreču un patēriņa preču noliktava.

Mājā bijusi arī destilācijas telpa, ko pārzinājis Jeanots (Jānis) Papīrs, un krogs ar alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecību.

1887. gadā Doma krogam atkal mainījās īpašnieki, kad to kopā ar Jāņa ielu № 1 par 14.000 rubļu nopirka Līna Tāla.

Tajā pašā gadā „Janem (Žanno) Intevičam Papīram” te bija vairumtirdzniecības noliktava ar dzērienu pārdošanu līdznešanai. 1890. gadā Papīram bez kroga šeit bijis arī vīna veikals. Savukārt 1893. Ivanam Intevičam Papīram bijusi vairumtirdzniecības preču noliktava un krogs, bet 1897. gadā vīna noliktava un krogs, 1899. – vīna un spirta vairumtirdzniecības noliktava un krogs.

1900. gada 4. janvārī Līne Tāla saņēma pilsētas domes atļauju atvērt šeit pašas namā viesnīcu. Vai viesnīca tika atvērta, nav zināms.

1910. gadā Līna Tāla savu īpašumu uzdāvināja Ābrahamam (viņš arī Ābrams) Tālam, bet 1933. gadā īpašuma tiesības uz 1925. gadā mirušā Ābrama Tāla īpašumu nostiprināja viņa 6 mantiniecēm, pārvaldījusi to atraitne Roza Tāla, kas šeit dzīvoja līdz 1941. gada rudenim.

1943. gadā par īpašnieci kļuva Latvijas gruntsgabalu sabiedrība.

Pievienotajā fotogrāfijā redzams, ka kādreizējā Doma kroga namā ir Neimana un Vīdnera alus veikals dzeršanai uz vietas un līdzņemšanai. Citas izkārtnes stāsta par Zankovska manufaktūras tirgotavu, nezināma īpašnieka konditoreju un maiznīcu, kā arī par to, ka šeit bijusi Aizputes velosipēdistu biedrības „Tūrists”, kas savu darbību uzsāka 1899. gadā, mītne. Uz divām citām izkārtnēm rakstītais diemžēl nav salasāms.

20. gs, sākumā te bez Neimana un Vīdnera alus veikala ir bijusi gan Roberta Neimana, gan Kārļa Kunstmaņa maiznīca, Kārļa Feldmaņa koloniālpreču veikals un Ābrama Tāla sīkpreču tirgotava.

Pirms Pirmā pasaules kara te bija Vīdnera un kompanjonu alus veikals, bet kara gados Johannas Šēras traktieris ar alus un vīna tirdzniecību un ēdienu pasniegšanu, Leopolda Bordēla manufaktūras un Karla Veidemana koloniālpreču veikals.

20. gados Tāla namā bija gan zobārstes Rozas Tālas privātprakse, gan Matīsa Untenberga 2. šķ. traktieris, gan Anša Bandenieka, Kriša Joneļa, Zusmana Hunaua tējnīcas, Leopolda Bordēla manufaktūras tirgotava, Jēkaba Rudzīša koloniālpreču un sīkpreču veikals, gan arī Zingera firmas šujmašīnu veikals, Heinriha Vītola gaļas veikals, Juliusa Gampera frizētava un Icika Ziva sīkpreču veikals, vēlāk Zāras Zivas koloniālpreču un tabakas preču veikals, kas savās reklāmās piedāvāja par mērenām cenām vairumā un mazumā gan siļķes, cukuru, miltus, sāli, gan mālderkrāsas, cementu, dzeloņdrātis, mašīnu eļļu, gan arī pastalādas, koka tupeles, pajūgu piederumus, birstes un piedevām tabakas ražojumus no visām Latvijas tabakas fabrikām, un nekas netrūkstot arī no mājsaimniecības piederumiem.

1924. gadā Tāls ir uzrādījis, ka šajā namā viņam ir 11 tirdzniecības telpas un 7 dzīvokļi ar 15 istabām.

30. gados te bija Jehona Ziva koloniālpreču tirgotava, Zusmana Hunaua tējnīca un maiznīca, Līnas Kienkasas gaļas un desu tirgotava un Leopolda Bordēla, vēlāk - Zāras Bordēlas, manufaktūras tirgotava.

Mūsdienās – pašvaldības īpašums. Ēkas pirmajā stāvā – frizētava, veikals, skaistumkopšanas salons, augšējos stāvos – dzīvokļi.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU