Atmodas ielas nami Nr. 18 un 16

Tirgus laukums 20. gadu vidū

Tirgus laukums 2014. gadā

Spriežot pēc uz jumtiem pamanāmā sniega, šis varētu būt Simjūda gadatirgus.

Fotogrāfijā redzama tirgus laukumu daļēji norobežojošā pilsētas apbūve.

Labā pusē ir L veidā būvētā Atmodas ielas № 14 nama gar tirgus laukumu būvētais spārns. Laukuma vidū redzamais ūdens pumpis vēl 19. gs. otrā pusē (1865) bija Aizputē vienīgā pašvaldībai piederošā publiskā dzeramā ūdens ņemšanas vieta.

Vienstāva koka māja kreisā malā ir Atmodas ielā № 18.

Fotogrāfijā redzamā ēka būvēta apm. 1852. gadā uz tolaik kopējā gruntsgabala ar Atmodas ielu № 18A, kas piederēja tiesas fogta un policijas pārvaldnieka Heinriha Papes mantiniekiem - dzirnavniekam Danielam Papem un viņa māsām. 1855. gadā viņi nolēma paturēt sev šo jauno māju, bet blakus esošo veco pārdot, tādēļ gruntsgabals tika sadalīts.

1871. gadā viņi šo īpašumu par 900 rubļiem pārdeva mūrniekmeistaram A. Grandenbergam, no kā to 1878. gadā nopirka Vilhelmīne Lange un tajā pašā gadā par 2.485 rubļiem pārdeva pilsētas sekretāram Vilhelmam Ūliham, virspilstiesas advokātam Dreiersdorfam un sekretāram K. Kāterfeldam. No šīs trijotnes namu ar gruntsgabalu 1880. gadā par 2.600 rubļiem nopirka Šlaume Ēdelbergs, un no 1889. gada tas bija viņa mantinieku un mantinieku mantinieku īpašums. Pēdējā īpašniece bija Cipora Roza Dobrija, kas to bija ieguvusi no Ēdelberga mantiniekiem dāvinājuma un mantošanas ceļā.

1884. gadā šajā adresē iztiku pelnīja važonis Josels Grīnfelds ar diviem palīgiem, pumpju gatavotājs Jeanots Fleitners, bija arī Jetes Burnšteinas maiznīca un Morduha Tufa koloniālpreču un tabakas tirgotava.

1910. gadā pilsētas būvkomisija konstatēja, ka Ēdelberga mantiniekiem piederošais nams Atmodas ielā № 18 ir tādā stāvoklī, ka kapitāli jāpārbūvē, bet Laubes zirgu stallis nekavējoties jānojauc vai kapitāli jāpārbūvē.

20. gados šeit bija A. Kloka trauku veikals un Jākoba Goldingera gaļas tirgotava, kas te atradās līdz pat 30. gadu beigām. 30. gados bijusi arī Hirša Grīnfelda gaļas tirgotava.

1929. gadā patenti šajā adresē tirgoties ar alu un iekšzemes augļu un ogu vīniem saņēma Anna Liekne, bet 1931. gadā pilsētas valde atļāva Olgai Emdei te atvērt ēdienu veikalu – tējnīcu, bet dažus mēnešus vēlāk Annai Ķivelītei turēt tējnīcu bez tiesībām tirgoties ar alu un vīnu.

30. gados šajā namā bijis meklējams arī fotogrāfs Kārlis Ernstsons.

Mūsdienās privātīpašums ar dažādu preču tirdzniecības vietu.

No № 18 pa labi esošā nelielā divstāvu ēka tika uzcelta 1923. gadā kā piebūve namam № 16, kad pilsētas valde apmierināja Atmodas ielas № 14 īpašnieka tirgotāja Feldmaņa lūgumu atļaut uzcelt piebūvi starp Lielās ielas 16. un 18. namu, lai ierīkotu tur veikalu. Tur bija gan Jākoba Goldingera gaļas un desu veikals, gan arī Leopolda Dāvidsona skārdnieka darbnīca.

№ 16 ir Kārļa Lavendela 1883. gadā celts divstāvu mūra nams uz viņam ķīlas valdījumā nodota 2760 kvadrātpēdu (1146 m²) liela pilsētai piederoša zemes gabala ar noteikumu, ka īpašniekam ēkas plānojumā jāparedz apkurināms t.s. ugunsdzēsēju šķūnis ugunsdzēsēju aprīkojumu glabāšanai, pie kam temperatūra tajā nedrīkst būt zemāka par 4 grādiem pēc Reomīra (5º C). Par to namsaimnieks tiek atbrīvots no visiem pilsētas nodokļiem un nodevām. Šis šķūnis jeb ugunsdzēsēju depo bija ēkas kreisā spārna pagalma pusē.

Jau 1884. gadā šeit bija Kalnmuižas aldara Jāņa Kūlmaņa alus zāle, kā arī grāmatsējēja Harija Bellmera darbnīca.

1904. gadā Lavendels māju par 3.600 rubļiem pārdeva domniekam Viktoram Goldmanim, kas bija arī pilsētas valdes sekretārs.

1923. gadā 10. jūlijā šo namu no Viktora Goldmaņa par Ls 5.266,68 nopirka provizors Teodors Ozoliņš, kam 1922. gadā valdība bija izsniegusi koncesiju otras aptiekas atvēršanai Aizputē. Viņš savu aptieku nosauca par „Jauno aptieku”, taču šim namam 1883. gadā noteiktais servitūts par ugunsdzēsēju depo telpām tajā joprojām palika spēkā.

1924. gadā Ozoliņa aptieka aizņēma trīs istabas, viņa dzīvoklis četras, vienu telpu - ugunsdzēsēju noliktava, vēl vienu – Dāvidsona skārdnieka darbnīca.

1927. gadā šeit bija arī Latvijas Tirgotāju savienības Aizputes nodaļa un Aizputes rajona veterinārārsta P. Zvirgzdiņa kantoris.

1929. gadā Ozoliņš šo namu atdāvināja savai sievai Marijai Ozoliņai, dzim. Roždestvenska, no kuras to ar visu aptieku tajā pašā gadā nopirka provizora palīgs Ābrams Zeba, kas aptiekas nosaukumu nemainīja, taču aizputniekiem tā bija „Zebas aptieka”.

1932. gada 5. jūlijā Ābrams Tuvie Zeba „Jaunās aptiekas” ideālo pusi ar visu pie šīs puses piekrītošo iekārtu, koncesiju, preču krājumu un pārējiem piederumiem pārdeva provizora palīgam Bēram-Motelim (Maksim) Kacam. Rudenī Zeba paziņoja godātai publikai, ka ir izstājies no Aizputes Jaunās aptiekas un atvēris drogu, ķimikāliju un krāsu veikalu Aizputē Lielā ielā № 14 ar krīzes laikam piemērotām cenām.

1933. gadā Zeba lūdza pilsētas domi dzēst pret samaksu viņa namam servitūta kārtībā uzlikto pienākumu dot apkurinātas telpas ugunsdzēsēju rīku turēšanai. Dome nolēma piekrist, ja īpašuma turētājs par savu naudu ierīko ugunsdzēsēju mašīnu un rīku novietošanai līdzvērtīgas telpas. Līdz ar to viss palika pa vecam.

1936. gadā starp Aizputes pilsētas pašvaldību un pilsētā esošo privātaptieku īpašniekiem slēgtais līgums liecina, ka tajā laikā „Jaunās aptiekas“ īpašnieki ir bijuši Irēne Lihtenšteina un Estere Zeba.

Aptieka šeit pastāvēja līdz 1930-to gadu beigām, kad Irēne Lihtenšteina repatriējās uz Vāciju.

Mūsdienās – pašvaldības īpašums ar Aizputes novada Tūrisma informācijas un mūžizglītības centru.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU